Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādes “Kritiens augšup” skatītāji vibrē starp ķiķināšanu un rēkšanu par to, ko režisors A. Hermanis izrādes programmiņā pieteicis ar vārdiem, ka “attiecības starp māti un dēlu vienmēr ir viennozīmīgi ideālas, tur nekā interesanta nav".
Lugas darbība notiek Paradīzes dārzā, kas izskaitļojams pēc dārza ģeogrāfiskā novietojuma pie Baltijas jūras un notikumu secības divu mēnešu garumā augustā un septembrī. Visu šo laiku dārzs zied kā ap Jāņiem un nes augļus kā augustā. Dārza paplašinājums ir Baltijas jūra, uz kuru varoņi visu šo laiku dodas peldēties kā jūlijā. Lai nu kam, bet Latvijas iedzīvotājiem jāzina, ka reālajā laikā un telpā tā tas notikt nevar. Ja Baltijas jūras krastos tiklab Latvijā kā Vācijā dzīvojošie grib kaut ko attāli līdzīgu šai teātra izrādē tēlotajam piedzīvot, tad viņiem jāseko mākoņiem un gulbjiem pa latviešu dzejnieka Eduarda Veidenbauma nosprausto maršrutu “Tur tālumā, kur ziemas nepazīst, / Tur rozes mūžam zied un nenovīst”. Viņiem jādodas uz dienvidiem pretstatā lugas tēlam, kurš Paradīzes dārzā nonāk, braucot demonstratīvi pretējā virzienā uz ziemeļiem no Berlīnes līdz vāciešu jūras malai. Viņam viss ir pilnīgi otrādi, jo viņš aizbrauc pie mātes. Labi, ar to pietiek, lai būtu tā, kā cits latviešu dzejnieks Imants Ziedonis uzrakstījis: “Šai pasaulē viens riņķis - tas ir mūžīgs: / lai ko jūs meklētu, jūs atradīsit - māti”. “Iestudējot šo grāmatu, man gribējās mātes tēla nozīmi izvērst maksimāli plaša amplitūdā. Jo es šajā sakarā domāju par metaforisko Kosmisko Māti. Visās šī vārda nozīmēs,” apliecina A. Hermanis.
Teātra izrāde prasa Kosmisko Māti, tāpat kā jebkuru citu šāda līmeņa objektu vai spēku, caur metaforām (termins, kas darināts no grieķu valodas vārda “μεταφορά” - ”pārnešana”) iedabūt cilvēku jutekļiem uztveramās un cilvēka prātam saprotamās darbībās un lietās. Turklāt iedabūt tā, lai redzamais un saprotamais nemitīgi atgādinātu arī par neredzamo un nesaprotamo.
“Kritiens augšup” ir veidots no maksimāla pretstata starp redzamo un to, kas uz redzamo pārnests no cilvēkiem neaptveramā, netveramā utt. Tā kā kosmiskos spēkus aizvirzīt tālāk nav mūsu spēkos, tad distances uzturēšanai starp redzamo un neredzamo nākas maksimāli minimizēt acīm redzamo. Spēles noteikumi tādi, ka četru stundu izrādes saturu veido viena cilvēks stāsts pašam par sevi. Izrādes formu nosakošās dekorācijas ir divi krēsli, kā to A. Hermanis ir brīdinājis sociālajos tīklos, lai gan līdz izrādes redzēšanai šādus vārdus grūti ņemt nopietni un jeb burtiski. Izrādei nav kostīmu mākslinieka, bet A. Hermanis piemeklējis aktieriem viņu ikdienas apģērba gabalus kā izrādes “vizuālā koncepta” radītājs. Un pats galvenais šī uzskaitījuma galā. A. Hermanis sekojis kādreizējā Ļeņingradas Komēdijas teātra galvenā režisora Nikolaja Akimova (1901-1968) padomam “neatvērt priekškaru vispār, arī pašas izrādes laikā”. Latviskojis šos vārdus Oļģerts Dunkers (1932-1997) 1964. gadā Rīgā izdota N. Akimova rakstu krājuma 305. lpp.
Neatstāsim bez ievērības to, ka N. Akimovs savulaik ievadījis profesijā Ādolfu Šapiro (1939) un tādējādi noteicis JRT likteni līdz šai baltai dienai. Proti, varbūt nekādu JRT nebūtu bijis iespējams nodibināt, ja Ā. Šapiro nebūtu nonācis Rīgā un vadījis Jaunatnes teātri tādā veidā, kas gan veicināja teātra izputēšanu, gan ļāva citam teātrim pārņemt tā mantojumu. Šo pārgrozību radītie samežģījumi tieši tagad atmudžināti un JRT starp 2025./2026. gada teātra sezonas jauniestudējumiem pieteicis Migela de Servantesa "Donu Kihotu" Ā. Šapiro režijā.
“Kritienā augšup” tiek pārstāstīts tas, ko par sevi pastāstījis vācu aktieris, režisors un rakstnieks Joahims Meierhofs (Joachim Meyerhoff, 1967). Joprojām paliekot par aktieri, līdz rakstnieka statusam viņš nonācis, iestudējot monoizrādes, kurās viņš stāstījis par savu dzīvi. Tātad bijis gan dramaturgs kā tekstu autors, gan režisors. Galvenais tas, ka izrādēm bijuši skatītāji kaut mazā laukumiņā, kas aktierim un skatītājiem pielāgots Vīnes Burgteātra vestibilā. Skatītāju skaits audzēts nevis telpā, pārceļot izrādes uz lielāku zāli, bet laikā, izstiepjot J. Meierhofa stāstus sešos turpinājumos. Tā tas viss noticis jau krietnus gadus atpakaļ. J. Meierhofa autobiogrāfiskos priekšnesumus augstu novērtējuši arī profesionāļi. Vācijas, Austrijas un Šveices vācu teātru izrāžu 2009. gada labākajā desmitniekā iekļauts J. Meierhofa sešu monoizrāžu pārlikums vienā izrādē, kur uz skatuves piecas stundas atradies viens cilvēks ar savu dzīves stāstu.
Nākamajā piegājienā autors attapis pārstrādāt dramaturģisko materiālu tieši lasīšanai piemērotā formātā, kas padarījis šos stāstus pieejamus nesalīdzināmi lielākam skaitam cilvēku, nekā varētu ietilpināt vislielākajās teātru zālēs. Tekstu pieejamība, protams, nav garantija šo tekstu lasīšanai, bet J. Meierhofam lasītāju pārpārēm. A. Hermanis atsaucas uz sarunu ar J. Meierhofu, kurš atklājis, ka pēkšņi ar grāmatu rakstīšanu nopelnījis tādu naudu, kādu ar teātra spēlēšanu nekad. Saruna nākusi no laikiem, kad arī A. Hermanis strādāja Burgteātrī.
Dzīvojis J. Meierhofs tā, it kā labāk vairs nevar būt, līdz atklājies, ka vēl labāk var būt ar nosacījumu, ka bijis sliktāk. “Par atzinīgi novērtēto dzīvi teātrī aktierim nācies samaksāt ar veselību. Joahima Meierhofa jaunākais, 2024. gada rudenī klajā nākušais romāns “Var krist arī augšup” (“Man kann auch in die Höhe fallen”) tapa pēc pārciesta insulta, aktierim apciemojot savu māti Ziemeļvācijā,” paskaidrots par izrādi, kas radīta, pārliekot šo romānu uz skatuves. A. Hermanis dramatizējis tekstu, ko latviešu valodā pārtulkojis Gundars Āboliņš.
Tādējādi skaidrāka par skaidru sakritība starp teksta autora un režisora likteņiem, jo par A. Hermaņa slimību un - ticēsim! - izveseļošanos mēs zinām no viņa paša 6. augusta ieraksta sociālajos tīklos: “Tagad varu apliecināt, ka vēzis manā gadījumā bija viens no labākajiem notikumiem manā dzīvē. Jo uzmodināja mani ļoti daudzās nozīmēs. It kā trešā acs būtu atvērusies, melnbaltais televizors pēkšņi rāda krāsas un atkal esmu atpakaļ bērnībā, kad dzīve ir skaista ik sekundi un iemesls nav svarīgs.”
J. Meierhofu un A. Hermani vieno izglābšanās ne vispār no nāves, kas cilvēkiem lemta šā vai tā, bet no divām sliktām nāvēm: no priekšlaicīgas nāves un no mokošas nāves, kas vēl dzīvam cilvēkam atņem iespējas dzīvot tā, lai dzīvi būtu vērts saukt par dzīvi. Viņu gadījumā tā būtu dzīve bez spējām strādāt savās profesijās. Romāns un izrāde apliecina, ka viņos šīs spējas joprojām mīt. Tāpēc viņi dalās ar prieku par savu izglābšanos, attēlojot viņiem atstāto pasauli kā Paradīzi pretstatā tam, kā uz šo pašu lūkojas citi cilvēki un arī viņi paši lūkojušies pirms slimības. Taču tādā gadījumā jāatbild, kas citiem no tā, ka daži cilvēki saprotamu iemeslu dēļ uz pasauli lūkojas visai deformētā veidā. Kāpēc tērēt naudu un laiku, lai lasītu romānu vai skatītos izrādi, ja var iztikt ar pāris laipniem vārdiem, novēlot uz slimības robežas balansējošiem cilvēkiem labu veselību (visu labu)?
Atbildi var izteikt ar vārdiem, kas kopā salikti pirms gada kā virsraksts atsauksmei uz izrādi, ar kuru JRT iesāka pagājušo teātra sezonu: “Melnā, melnā Rīgā melns jaunais teātris". Tas par kārtīgu melno komēdiju, par kuru atgādināsim, ka bija līķis uz skatuves un smiekli zālē, bet tagad vēl skaļāki smiekli, stāstot tikai par Paradīzē iespējamiem notikumiem. Piemēram, par to, kā autora māte, kurai 86 gadi un pārciestas trīs - gūžas, ceļgala un sirds - operācijas, nakts vidū uzvelk savu piecdesmitgadīgo dēliņu uz klēts jumta darīt visādas ēverģēlības. Tādējādi Paradīzē tiek paplašināta no mātes dārza līdz vismaz visai Vācijai, it kā tur būtu pašsaprotama lieta visas šīs operācijas visiem gan apmaksāt, gan paveikt tādā līmenī, kādu reālajā pasaulē nespēj uzturēt vislabākie attiecīgo operāciju speciālisti un klīnikas. Tikpat neiederīgas (aizdomīgas?) reālajā pasaulē būtu mātes un dēla attiecības, kuru raksturošanai romāna autors radiointervijā pēc romāna izdošanas teicis, ka tas esot “nedaudz utopisks romāns par tuvību".
Pie gala vārdiem par to, cik lieliski ir JTR aktieri, jānonāk nebūt ne tāpēc, ka viņi spētu kaut kā izgrozīties par spīti tam, ko lugas autors un režisors samudžinājuši. Nē, nē, viņu spēle ar izrādes teksta un režijas autoru iecerēm sader kā cimdiņi ar rociņu jeb, kā vairāk atbilstu melnajai komēdijai, kā kulaki ar acīm.
Kā jau teikts, visa luga ir viena cilvēka stāsts par viņa piedzīvoto, tajā skaitā redzēto vai dzirdēto. Līdz ar to stāsts izvēršas par stāstiem stāstos un spēlēm spēlēs. Stāstītājs ne vien stādās priekšā kā aktieris, bet to arī apliecina ar parādīšanu, kā tas izskatījies, kad kāds viņam kaut ko stāstījis, tajā skaitā stāstījis un rādījis, kas un kā viņam stāstīts utt. Labi, bet kāpēc iepriekš bija pieteikti divi krēsli? Tāpēc, ka lielāko daļu no tā, ko cilvēks vispār stāsta, viņš stāsta pats sev. Tādējādi uz skatuves parasti divi nosacītie Joahimi Meierhofi, kuru balsīs viens īstais Meierhofs sarunājas pats ar sevi. Tā taču ir mūsu visu dzīves norma, nevis šizofrēnija.
Tomēr aktieru vēl vairāk nekā divi. Viena cilvēka dalīšanos vairākos cilvēkos var izteikt ar krievu dzejnieka Nikolaja Gumiļova (1886-1921) vārdiem, ka “Tikai čūskas nomet veco ādu, / Lai var novecojot augt to dvēseles. / Ļaudis diemžēl nespēj neko tādu, / Mainām dvēseles, ne savu miesu mēs” (te mazliet savādāk nekā Gumiļova atdzejojumu 2016. gada krājuma 235. lpp.). Režisors saskatījis stāstītājā septiņas dvēseles un uzdevis šīs dvēseles parādīt septiņiem aktieriem Gundaram Āboliņam, Vilim Daudziņam, Kasparam Znotiņam, Andrim Keišam, Jānim Skutelim, Ritvaram Loginam un Gerdam Lapoškam. Sarunu biedru nepārtrauktā rotācija traktējama kā dvēseles stāvokļu maiņa.
Pats bīstamākais uzdevums dots Kristīnei Krūzei, jo kāda gan varētu izskatīties Kosmiskās Mātes metafora? Kā Frankenšteins, kas sastiķēts no Vijas Artmanes un Elzas Radziņas (no Veltas Līnes un Lidijas Freimanes, no abām Lilitām - Bērziņas un Ozoliņas), cik tālu pagātnē saplūst tagadējās teātru publikas reāli redzētais ar to, ko var redzētajam piedomāt klāt zem lozungiem, ka agrāk zāle bija zaļāka un debesis - zilākas? Uzdevumu risinājis vispirms režisors, savērpjot tādu stāstu stāstos karuseli, ka tas pat nav īsti skaidrs, kādā lomā viņa trešā cēliena vidū uzslīd uz skatuves bez zibeņiem un pērkoniem, ar kādiem vajadzētu marķēt būtni, par kuras pārcilvēciskajām īpašībām divarpus cēlienus stāstīts. Tas dod iespēju aktrisei iekļauties aktieru ansamblī, kam aktrises jauda atbilst.
Izrādes rezumējums tāds, ka viena cilvēka stāsts astoņās balsīs tik tiešām spēj piepildīt JRT Lielo zāli.
