Jaunais Rīgas teātris (JRT) sāka jauno sezonu ar kārtīgu melno komēdiju “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!", kurā līķi uz skatuves un smiekli zālē.
Sezona iesildīšanas pasākums bija jau pirms vairākiem gadiem uzņemtās filmas “Baltais helikopters” pirmizrāde 9. augustā, bet turpinājumā tikai melns, melns un melns. Ceļu uz “Lai Dievs stāv tev klāt...” pirmizrādi 20. septembrī dekorēja jau pa visam drīz paredzētās pirmizrādes “Melnais piens” plakāts. Un vēl drīzāk būs pirmizrāde “Verters”, kuras literārā pirmavota nosaukums ir plašāks, jo ietver norādi, ka aprakstīts ne vispār Verters, bet Vertera ciešanas.
Turpretī izrādes “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!” nosaukumā ciešanas izceltas no daudz lakoniskāk nosauktas lugas teksta. Izrāde veidota no angļu/īru aktiera un dramaturga Mārtina Makdona (Martin Faranan McDonagh, 1970) lugas, kuras pirmizrāde Anglijā notikusi 2015. gadā. Tās tekstu pats savam iestudējumam latviskojis JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis. JRT izplatītajās izrādes anotācijās tās pirmavota nosaukums dots ar vārdu “Bendes”, lai gan tā adekvātākais atveidojums būtu latviešu valodā pieļaujams, taču nelietots vārds “Pakārējs” (Hangmen). Tātad cilvēks, kurš izpilda nāves sodu pakarot. Lugas darbības gaitā vairāki cilvēki tiek tieši pakārti, nevis nosisti, nodurti vai nošauti; tiek apspriests un pamatots, ka ar pakāršanu angļi nesalīdzināmi pārāki par amerikāņiem, kas cilvēkus cepina elektriskajā krēslā, vai no francūžiem, no kuru giljotīnas nocirstās galvas aizripo sazin kur un visa apkārtne saķēpāta ar asinīm.
Precizitāte vajadzīga arī tāpēc, lai nesajauktu Mārtinu Makdonu un viņa darbu ar amerikāņu rakstnieka Džona Makdonalda (John Dann MacDonald, 1916-1986) noveli “Bendes” (The Executioners, 1957), kuras prestižu nodrošina vairākas ekranizācijas. Teātris tomēr no precizitātes atkāpies. Aktieru runā tas neizbēgami, jo lietot skatītāju ausīm nepierastus jaunvārdus bez uzveduma satura diktētas nepieciešamības būtu aplami, bet izrādes programmiņā neatrodamo nākas norādīt šeit.
Izrādes plakāts un tā pārnesums uz programmas vāku satur tik daudz melnās krāsas, cik vien tas iespējams, nepārvēršot šo attēlu par Rietumu kultūras kanonā iekļauto “melno kvadrātu” kaut vai taisnstūra formā. Skatītājiem tiek rādīts teātra uzvedums ar sižetu, nevis meditāciju katram pašam par sevi rosinošs objekts.
Par izrādi sakāmais sākas un beidzas ar to, ka ar izrādi viss kārtībā un viss jau pateikts: līķi uz skatuves un smiekli zālē. Nesāksim taču te atklāt detektīva sižetu ar to, kurš kuru galu galā izrādīsies nogalinājis. Paldies teātrim par iespēju parādīt attēlu kolekciju no izrādes.
Pie ieraugāmā jāapliecina, ka smiekli zālē skanēja gandrīz nepārtraukti. Un piedevām gaviles, kad parādījās un kaut ko parādīja JRT zīmoli Andris Keišs, Baiba Broka, Gundars Āboliņš vai arī galvenā jokupētera tēlu uz dažādām skatuvēm un TV ekrānos attīstījušais Jānis Skutelis. Taču aktieru iepriekšējo nopelnu dažādība nekādi neizpaudās konkrētajā izrādē. Lugā vienpadsmit tēli un starp to tēlotājiem neviena, kura dēļ nāktos kaut vai no kādas epizodes atslēgties un gaidīt, kad nākamie sižeta pavērsieni izvirzīs priekšplānā citus tēlotājus.
Ja nu vēl pieminēt kādu no nepieminētajiem, tad pēc dzīves gadiem, stāža JRT un lugas sižeta jaunāko dalībnieci Evelīnu Priedi. Jau tas labi, ka piecpadsmitgadnieces lomu, kas nebūt nav epizodiska vai vajadzīga tikai sižeta dekorēšanai, teātris nav spiests uzticēt aktrisei ap piecdesmit, bet drusku virs divdesmit gadiem. Tās nu gan bija šausmas pirms gadiem piecdesmit, kad JRT priekšteča Jaunatnes teātra prīma tēloja vēl jaunāku personāžu nekā E. Priede, pie tam puiku - Antiņu “Zelta zirgā”. Jaunas aktrises uzņemšanās tēlot par viņu jaunāku meiteni savulaik redzēta saturiski līdzīgā Dailes teātra iestudējumā par Lolitu. Protams, ne par to Lolitu, kura dabūja brīnumputnu no Annas Brigaderes, bet par to, kura dabūja izvirtīgu patēvu no Vladimira Nabokova. Dailes teātrī izrāde bija laba vai vismaz saprātīga, bet E. Priede A. Hermaņa vadībā parada, ka var arī labāk.
Tātad publikai nodota izrāde, kurā pasmieties stundas trīs, neieskaitot vienu starpbrīdi. Cilvēki dabūs to, par ko samaksājuši naudu, ja gājuši skatīties komēdiju.
Par ko tur būs jāsmejas? Atbilde visiem sen zināma kaut vai kopš 1836. gada, kad tā tika pateikta Nikolaja Gogoļa lugā “Revidents”: “Par ko smejaties? Par sevi!” (Чему смеетесь? Над собою смеетесь!) Pirmizrādes publikai atbilstošie esošie/bijuši Valsts un Ministri prezidenti, ierindas ministri utt. ķiķināja par savu pārstāvi uz skatuves - par policistu, kurš skatītāju priekšā atradās praktiski visu izrādes laiku un ar to nevis novērsa slepkavību vai izmeklēja slepkavību, uz ko kādā brīdī bija sarosījies, bet piedalījās slepkavības veikšanā un tālāk slēpšanā. Tā, lūk, visi varas ritentiņi un zobratiņi griežas, bet aizved nezin kur. Sava daļa tika arī pirmizrādēs klātesošiem plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, kuru dublikāts uz skatuves pavadīja krietnu laiku. Viņš bāza cilvēkiem pie mutes mikrofonu uz puļķīša (darbība notiek pagājušā gadsimta 60. gadu reāliju stilā), saņēma atbildes un paguva tās publicēt, bet neapstiprinājās apgalvojumi, ka sabiedrības uzklausīšana un informēšana, atklātība un diskusijas garantējot labo un tikpat garantēti novēršot slikto.
Ja cilvēki nepārtraukti atbildēja ar smiekliem uz notiekoši uz skatuves, tad taču atpazina sevi attiecībās starp vīru un sievu, māti un meitu, draugiem un darbabiedriem u.tml. dažādās kombinācijās.
Komēdijā jāsmejas, bet detektīvā visu laiku jādomā, kurš tad ir vai vēl tikai būs īstais slepkava starp vairākiem aizdomīgiem tipiem. Tikpat labi var jautāt, kurš būs nākamais noslepkavotais. Visas šīs domu gaitas mums labi zināmas no Agatas Kristi romāniem, ar kuru tradīciju turpināšanu M. Makdona izpildījumā viss kārtībā. Jaunākie laiku kuplinājuši klasiku ar minējumiem arī par to, kurš kuru pirmais un pārliecinošāk apsūdzēs slepkavībā vai vispār kaut kādos grēkos.
Te nu esam nonākuši pie tā, kāpēc vispār tapusi šī un šāda, nevis cita vai savādāka izrāde. Tāpēc, “ka Latvijas iedzīvotāju vidū būtiski pieaug agresija un naids. Daži pētnieki par nodēvējuši Latviju par agresijas lielvalsti Eiropā,” rakstīts izrādes programmā. Detektīvam tradicionālais, bet M. Makdona veiksmīgi atsvaidzinātais sižets izmantots kā aicinājums nepārsteigties ar citu vainošanu, jo pierādījumi var sagriezties ar kājām gaisā, bet uz nepamatotu (apzinātu melīgu, nejaušu sakritību utt.) apvainojumu un apsūdzību pamata nogalinātus cilvēkus mēs vairs neatdzīvināsim. Cilvēku nogalināšana ir simbols un galējība dažnedažādai rīcībai, kuras sekas praktiski neiespējami izlabot: sagrautu baznīcu, citu ēku vai pieminekļu atjaunošanas varbūtība zemāka par 1% (ko Melngalvju nama atjaunošana apstiprina, nevis atspēko), sadedzinātas grāmatas ne vienmēr var izdot no jauna, saplēstas (svēt)bildes nevar salīmēt un sabojātas attiecības starp cilvēkiem, tautām un valstīm drīzāk paliks sabojātas nevis uzplauks no jauna.
Lugā atspoguļoto pagājušā gadsimta 60. gadu vidū Anglijā šaubas par viena, otra, trešā nāves sprieduma pamatotību noveda līdz nāves sodu atcelšanai vispār. Kamēr valsts šādu soda veidu piekopa, valsti varēja vainot, ka tās pavalstnieki tikai atkārto valsts dotos rīcības šablonus, kad nogalina cilvēkus, lai nokārtotu savas lietas. Protams, arī ar vislabākajiem nodomiem un kopējā labuma dēļ. Tagad ne Anglijā/Lielbritānijā, ne Latvijā un arī ne Krievijā nāves sodus valsts oficiāli neizpilda. Anglijā jau vairākas paaudzes izaugušas iespējami mīlīgā atmosfērā, taču privāto slepkavošanu tas nav apstādinājis un tagad jau nu skaidrs, ka neapstādinās.
Izrādās, ka tā pati domu gaita, kas noveda līdz nāves sodu atcelšanai, ir novedusi līdz sekām, kuru izklāstīšanai atvēlēta pamanāmākā vieta izrādēs programmā. Tajā sniegts fragments no Krisa Heicmana grāmatas “Gaidāmā “pamošanās” katastrofa: pamošanās kultūras kritisks izvērtējums", atbilstoši kuram “kolektīvais prāts ir kļuvis nespējīgs domāt, saprast, izdarīt loģiskus secinājumus”. Parādījusies “ideoloģija, kuru mēs sarunvalodā saucam par “pamošanos” (woke)", ko “caurstrāvo naratīvs par cīņu starp “mīlestību” (love) un “naidu” (hate)". “Tā uzliek “naida” zīmogu visam, kas nav utipisks, un medī interešu grupas un cilvēkus, kurus vainot pie utopisko ideju laušanas, tos “atceļot” (cancel). Rezultātā dzimusi jaunā kultūra, kuru paradoksāli dēvējam par “pamošanos", bet “es [Heicmans] iebildīšu, ka kustības sekotāji ir nevis pamodušies, bet drīzāk aizmiguši”.
Gala rezultātā nākas samierināties par palikšanu tādā pasaulē, kādu Rietumu kultūrā simbolizē melna krāsa.
