Parāda Dostojevski kā krievu fašisma ciltstēvu

IZRĀDES ZĪMOLS ir krievu mākslinieka Vladimira Sorokina gleznots Fjodora Dostojevska attēls ar atsauci uz viņa 4-5 gadus ilgo ieslodzījumu cietumā un Sibīrijas katorgā. Pievienosim divus tagadējā krievfašisma propagandistus, kuri cenšas līdzināties Dostojevkim runās un rakstos, bet arī pēc izskata. Tie ir Alvja Hermaņa minētais Aleksandrs Dugins un vēl arī Anatolijs Vasermans. © Publicitātes foto

Performancei ar Puškina Rīgas pieminekļa novākšanu seko Rīgas jaunā teātra (JRT) jaunās zāles atklāšana ar Fjodora Dostojevska romāna “Idiots” izspēlēšanu klaunādes formā.

“Kara laikā mūsu teātrī iestudēt krievu autorus ir jēga tikai tad, ja tas kaut kādā veidā komentē to, kas tagad notiek,” skaidro teātra mākslinieciskais vadītājs un arī konkrētā iestudējuma veidotājs Alvis Hermanis. Viņa vēstījums iespiests izrādei veltītā brošūriņā - izrādes programmā visvisādās šā vārda nozīmēs. Programma pilnā apjomā nopērkama teātrī pirms izrādes, bet dažādi izvilkumi no tās sāka ceļot pa plašsaziņas līdzekļiem jau pirms pirmizrādes “Melnais gulbis”. Ar to JRT 10. aprīlī atklāja vienu no savām jaunajām izrāžu zālēm, ko teātris ieguvis līdz ar teātra ēkas pārbūvēšanu. Vai nu tieši pirms izrādes, vai jau tagad, apsverot došanos uz tādu izrādi, tās nākamie skatītāji var apdomāt šādus A. Hermaņa vārdus: “Es pats sev par lielu pārsteigumu esmu šobrīd atklājis, ka krievu modernā fašisma ideologa Aleksandra Dugina vēstījums ir viens pret vienu pārrakstīts no Dostojevska. Man tas bija personisks šoks, ka tās ir tās pašas Dostojevska idejas. Protams, tās nav tikai viena rakstnieka idejas. Visas šīs idejas radās 19. gadsimtā, bet Dostojevskis tās ir artikulējis. Mēs ar savu izrādi atļaujamies pateikt ka Dostojevskis ir krievu fašisma ciltstēvs. Ne vairāk un ne mazāk.”

Jānis Deinats

Teātris izsaka vairāk nekā grāmatas vai internets

Cilvēki var aizklīst neaptverami tālu, lasot un arī rakstot traktātus par fašisma rašanos spraugās starp 19. gadsimta rūpniecības attīstību un urbanizāciju, masu sabiedrības un nacionālo valstu (pavisam savādāk būvētu valstu nekā visā zināmajā cilvēces vēsturē līdz 19. gadsimtam pēc Kristus) rašanos. Tas pats sakāms arī tad, ja interese tiek sašaurināta līdz fašismam krievfašisma (rašisma) veidolā ar tā vēsturiskajām saknēm un acumirkļa aktualitātēm. Ar to visu var aizrauties tā, ka neatliek ne laika, ne spēka, ne naudas, lai atdotu gandrīz četras stundas “Melnajam gulbim” skatītāju zālē, neskaitot ceļu uz teātri un uz mājām. Jautājums, vai teātris piedāvā vēl kaut ko citu, ko nevar izsecināt un pārdzīvot ne no politoloģijas (socioloģijas, psiholoģijas...) klasiķu darbiem, ne no rašisma propagandistu un viņu apkarotāju vārdu kariem, kuriem sekot vieglāk nekā reālajai situācijai Krievijas-Ukrainas kara frontēs? Īsā atbilde ir “jā”.

Īsās atbildes acīm redzamais pamatojums ir izrādes forma, kuras veidošanā aktieri ārkārtīgi pacentušies, apgūstot ne mazāk kā baleta pamatsoļus un pamatpozas (skatīt to visu attēlu galerijā), par ko Latvijas Nacionālas operas un baleta trupas soliste un “Melnā gulbja” kustību konsultante Zane Teikmane izrādes programmas dziļumā stāsta, ka “balets savā būtībā ir pretdabisks. Pirmkārt, kāju izvērsums - dabiski ir iet taisni, bet baletdejotājam jāpanāk, ka visas ķermeņa kustības ir izvērstas...” JRT aktieri šīs kustības apguvuši tādā līmenī, ka tagad nacionālās baleta trupas dalībniekiem vēlams šo izrādi apmeklēt kolektīvi un pasmieties pašiem, lai saprastu, kāpēc visnopietnākā un profesionālākā baleta izrādes laikā var iesmieties skatītāji. Nekas ļauns tādos gadījumos netiktu domāts. Cilvēki tikai atpazīs skatus no “Melnā gulbja” JRT izpildījumā, kura laikā smieties noteikti nav nepieklājīgi.

No sacītā neizriet, ka “Melnais gulbis” būtu baleta izrāde. Paliekot baletdejotāju tērpos un uzvedības niansēs, aktieri izspēlē situāciju komēdiju, kuras žanra virsotne priekš Latvijas iedzīvotāju vairākuma ir atkal un atkal atkārtoti raidītais angļu TV seriāls par Hiacinti Burkā. Izrādes raksturošanai izmantojami tādi vārdi kā farss, klaunāde, bufonāde. Tikpat labi saprotams, ka joki bez nopietnības nav īsti joki. Lūdzu, saņemiet nopietnību: ik pa laikam var sacīt, ka notiekošais ir melodrāma ar uzsvaru uz drāmu vai traģikomēdija ar uzsvaru uz traģisko. Nav liegts savu asariņu nobirdināt, kad titulvaronis un dubultvaronis - vienlaicīgi Dostojevskis un viņa izdomātais kņazs Miškins, kā arī aktieris Kaspars Znotiņš stāsta par Šveicē sastaptās zemnieces Marī likteni, t.i., nāvi.

Dostojevskis slēpās veikli, bet Hermanis viņu pieķēra

Situāciju komēdijas žanrs ļauj A. Hermanim, viņa aktieriem un skatītājiem pēc kavēšanās četrdaļīgā romāna pirmajā daļā bez kādām problēmām pārlēkt uz ceturtās daļas 7. nodaļu, kurā Dostojevskis/Miškins tik tiešām izpaužas kā rašisma sludinātājs vai līdzdibinātājs. Jebkurš par to var pārliecināties, atšķirot vienu vai otru no “Idiota” tulkojumiem, kādi latviešu valodā parādījās jau tad, kad šodienas problemātiku neviens iedomāties nevarēja.

Latviešu valodā cirkulē divi romāna “Idiots” tulkojumi. 1929. gadā debitēja Augusts Mežsēts (1890-1977), kura tulkojumu pēc Otrā pasaules kara izmantoja latviešu trimdā, bet padomju vara Latvijā bija tik laipna, ka deva darbu un maizi Jānim Medenim (1903-1961), lai viņš varētu likt lietā savas “Noriļlagā” perfekti noslīpētās krievu valodas zināšanas. Viņa tulkojums izdots arī atjaunotajā Latvijas Republikā. Starp abiem tulkojumiem tikai mikroskopiskas stilistiskas atšķirības. Izrādes teksts burtiski neseko nevienam no iepriekš drukātajiem variantiem, bet tiek pielāgots tā, lai vislabāk atbilstu valodas runas, tieši skatuves runas formai. Ir daži fragmenti, kuros Dostojevska romāna teksts papildināts ar saskanīgām frāzēm no viņa vēstulēm, kuras viņš sūtījis apmēram tajā pašā laikā starp 1867. un 1869. gadu, kad rakstīja “Idiotu”.

F. Dostojevskim netrūka domu un darbu biedru tagadējā rašisma veidošanā. A. Hermanim ir izdevies izvilkt Dostojevski šīs grupas priekšplānā par spīti tam, cik veikli un līdz šim veiksmīgi viņš maskējies. Pirmkārt, izlocījies no atbildības par sevi un savu varoni Miškinu, atsaucoties uz viņiem abiem piemītošo smadzeņu kaiti - epilepsiju. Otrkārt, sacerot kalambūru, ka “visas pasaules laime nav tik vērta, cik viena asariņa uz nevainīga bērna vaiga”. Tas ierakstīts citā F. Dostojevska romānā “Brāļi Karamazovi", bet tik un tā lieliski kalpo “Idiota” autora piemīlīgā tēla veidošanai. Treškārt, aizslēpjoties aiz dzejnieka Fjodora Tjutčeva (1803-1873), kurš caru dienestā uzkāpa augstāk pa karjeras kāpnēm un ar dzejas rindām bija uztverams vieglāk nekā ķieģeļsmaguma romānu autors F. Dostojevskis.

Jā, ir vajadzīgas tādas izrādes kā “Melnais gulbis”, kas izloba no tekstu blāķiem jēgu, t.i., īstos vārdus. Piemēram, ka “katolicisms nav nemaz ticība, bet gan Rietumu pasaules impērijas turpinājums. Un viss tajā pakļauts tikai šai idejai. Pāvests sagrābis zemes, netieši sagrābis laicīgo varu un paņēmis rokā zobenu,” apgalvoja Dostojevskis kā Miškins. “Ir galīgi un neapstrīdami jānostiprina lielkrievu cilts politiskās tiesības un pārākums pār visu slāvu pasauli,” rakstījis Dostojevskis bez pastarpinājuma ar literāriem tēliem. Salīdzinājumam kaut pāris pantiņi no F. Tjutčeva ar 1867. gadu datētā dzejoļa “Slāviem” (Славянам):

Kā viņi kliedz un draudus raida:

“Pie sienas slāvus vajag spiest!”

Nu, tāda nākotne tos gaida,

Ka pašiem vien tiem nāksies ciest! (...)

Ir granītsienai dota vaļa,

Elastīgākas par to nav,

No zemeslodes sestā daļa,

Ar sienu nosargāta jau.

Kā pareizi atzīties ļaundarībās

Izrādes “Melnais gulbis” pirmie divi cēlieni paiet tā, ka mēs sēžam savā sienas pusē, bet teātris ir atradis sienā spraudziņas un par mazu, bet taisnīgu atlīdzību ļauj mums palūkoties, cik smieklīgi cilvēki dzīvo sienas tajā pusē. Mēs redzam viņus, bet viņi mūs neredz arī tāpēc, viņi ir starmešu gaismā, bet mēs sēžam tumsā.

Trešajā cēlienā apgaismojums uz skatuves un zālē tiek padarīts praktiski vienāds. Visi esam mīļi aicināti uz dzimšanas dienas vai varbūt kāda cita iemesla dēļ sarīkotām viesībām. To dalībnieki vienojas pavadīt laiku rotaļā, kurā visiem pēc kārtas jāizstāsta ļaunākais darbs, kāds nu tas kuram dzīvē bijis. Tas mājiens ar mietu katram skatītājam parakāties savā dzīvē, lai būtu ko teikt, kad pienāks kārta uzstāties.

Nebiedēsim, ka aktieri tiešām vilks uz skatuves kādu no zāles. Teātris sagatavojis citu biedu. Proti, lugas personāži atklāj, ka labāk nevis turpināt savas grēksūdzes, bet kļūt par apsūdzētājiem pret tiem, kuri sēž sienas pretējā, t.i., mūsu (skatītāju) pusē: “Tur valda meli, pielīšana, viltus un fanātisms. Māņticība, noziedzība! Viņi tur Eiropā rotaļājas ar vissvētākajām, patiesākajām, sirsnīgākajām tautas jūtām. Viņi tur visu, visu ir samainījuši pret naudu, pret zemisko laicīgo varu un materiālismu.” Tā brēc Miškins, kuru pārējie personāži it kā mēģina nomierināt un apklusināt, bet dara to tik nepārliecinoši, ka, visticamāk, Miškins izsaka arī viņu domas. Konkrētajā gadījumā mēs varam izrādīties nākamie aiz ukraiņiem, kurus viņi centīsies ar F. Tjutčeva piesaukto sienu pasargāt no Eiropai (pāvestam, anglosakšiem utt.) piedēvētajiem grēkiem.

Lasāmgabali

Svētdienas vakarā “Arēnā Rīga” raudāja ne tikai sievietes un bērni, bet arī vīrieši brieduma gados. Latvijas vīriešu basketbola izlase palika vienas uzvaras attālumā no iespējas atgriezties olimpiskajās spēlēs pirmo reizi kopš 1936. gada. Mūsu izcilā valstsvienība olimpiskajā atlases turnīrā savās mājās dažādu iemeslu dēļ neparādīja labāko spēli. Vai tās ir skaistā stāsta beigas? Kas Latviju sagaida? Vai itāliešu treneris Luka Banki paliks kopā ar izlasi arī nākamajos gados?

Svarīgākais