5.lapa
“Ozolu iestādīja 1964. gadā, kad uzcēla autoostu. Autoostā sāku strādāt 1972. gadā. Tad ozols jau bija sasniedzis rokas resnumu. Agrāk, kad nekaisīja uz ietvēm sāli, koki auga labi. Zem ozola svinējām Jāņus. Autoostā nostrādāju 47 gadus, un ozols vienmēr priecēja cilvēkus. Tas ir autoostas simbols - stiprs un dižens. Cilvēki, kuri to iestādīja, jau sen miruši, nav kam pajautāt, ko viņi domā par ozola nociršanu, lai realizētu ES projektu “Rail Baltica”. Viņu ieguldījums jāciena, un ozols ir pelnījis pārstādīšanu citviet Rīgā,” uzskata Rīgas autoostas bijusī darbiniece Ināra Geislere.
Daudzi noteikti padomās: daba tiek postīta milzīgos apmēros, cilvēkiem lielākoties ir vienaldzīgs tās liktenis, bet te vēl par kaut kādu vienu ozolu sākusies “cepšanās”! Taču šis “ozola stāsts” atklāj daudz ko citu, ne tikai kāda viena koka likteni, kas var izvērsties bēdīgs.
Bet ozola šodienas stāsts ir, raugi, kāds. Tad, kad sākās lielbūves “Rail Baltica” projektēšana, tika nolemts, ka ozols, lai netraucētu būvniecībai, tiks pārstādīts kādā citā vietā. Tāda izmēra ozolu (stumbra diametrs 45 cm) ir iespējams izrakt un pārvietot. Trīs gadus bija relatīvs miers un pārliecība, ka tā arī tiks darīts. Bet pavisam nesen sākās jezga: ozols jānocērt!
Autoostas valdes priekšsēdētāja Vaira Gromule, valdes locekļi Jānis Briedītis un Margarita Brikmane 28. oktobrī nosūtīja vēstuli Rīgas domes (RD) apstādījumu saglabāšanas komisijai, kurā tika lūgts pārskatīt minētās komisijas attieksmi pret pilnsabiedrības “Bererix” atļaujas pieprasījumu par sarkanā ozola nociršanu. Pirms tam tika konstatēts, ka kokam nav būtisku bojājumu.
“Sarkanais ozols ir simbolisks, jo tika iestādīts par godu Rīgas autoostas atklāšanai, un tam ir emocionāla nozīme autoostas kolektīvam un Rīgas autoostas vadībai,” teikts vēstulē. “Autoostas darbība tika uzsākta, kā Latvijā pieņemts - stādot ozolu. Vai Eiropas platuma dzelzceļa līnijas izbūves simbols būs Latvijas ozola nociršana?” Visu rakstu var izlasīt šeit:
