5.lapa
Koalīcija pirmdien vienojās no ceturtdienas izsludināt “cieto mājsēdi”.
Trīs dienas tika dotas, lai valdības ierēdņi varētu sagatavot kaut minimālu šī lēmuma juridisko un ekonomisko bāzi. Ja kāds naivi iedomājas, ka no ministriju seifa tika izņemta slepenā mapīte “X stunda”, kurā detalizēti aprakstīts, kā rīkoties līdzīgā situācijā, tad šāds cilvēks ir jāsarūgtina. Nekāda plāna valdībai nav, jo tā jau no sākta gala darbojas viendienīšu režīmā, kurā, pārfrāzējot kādas oskarotas brāļu Koenu filmas nosaukumu - stratēģiskiem lēmumiem nav vietas.
Taču ne jau Kariņa valdība tāda pirmā vai pēdējā. Ko no tās prasīt? Cilvēku daba, lai kādas pasakas stāstītu mūsdienu “progresisti”, pamatvilcienos nemainās. Ja kaut kas ir nogājis galīgi šķērsām, tad noteikti tiks meklēti vainīgie, uz kuriem uzvelt vainu par pašu sastrādāto. Tā tas bijis 16. gadsimtā, 20. gadsimtā, un tā tas turpinās 21. gadsimtā. Kā Vācijā, tā Krievijā, tā Zimbabvē un abās Korejās. Latvija nav izņēmums, un arī šis nav kāds īpašs gadījums.
Valdība nav bijusi uzdevumu augstumos, nav spējusi nodrošināt to, lai vismaz netiktu atkal ieviesta stingrā mājsēde, kas citur Eiropā jau sen kā skaitās noiets etaps. Gada laikā nav izdarīts nekas, lai krīzes situācijā (kura nebija negaidīta) mūsu veselības sistēma būtu tai kaut cik pieklājīgi sagatavojusies.
Normālā politiskā sistēmā par neizpildītu, pilnībā izgāztu uzdevumu atbildību uzņemtos valdība vai vismaz par attiecīgo nozari atbildīgais ministrs. Pat tad, ja tā nav tieša šo amatpersonu atbildība (kas gan nav gluži šajā konkrētajā gadījumā). Vienkārši tā rīkojas cilvēki ar kaut minimālām goda paliekām. Neviens jau neliek izdarīt sepuku kā seno japāņu karavadoņiem pēc zaudētas kaujas. Vienkārši pietiek uzņemties atbildību un pateikt tautai - piedodiet, ka nespēju attaisnot jūsu doto uzticību. Īpaši cēlsirdīgi tas skan tad, kad amatpersonas vaina nav tieša vai pat pakārtota, bet viņš ar augstu paceltu galvu to uzņemas kā galvenais atbildīgais. Taču kā sauc vadītāju, kurš visu salaidis grīstē un tad, kad par savu neizdarību jāatbild, vaino visus citus, tikai ne sevi? Latviešu valodā šādus cilvēkus sauc par gļēvuļiem.
Var diskutēt par Pavļuta, Kariņa un citu ministru un politiķu vainu, taču bez vainas ir arī atbildība. Vainot savās neizdarībās kaut kādus opozīcijas politiķus vai marginālus videoblogerus par to, ka viņi vainīgi pie tā, ka tagad visiem jāsēž mājsēdē, nozīmē fundamentāli pārbīdīt fokusu. Runāt par morālo klimatu sabiedrībā, kad jārunā par to, kurš konkrēti ir izsitis logu. Šie personāži nav amatpersonas un, ja vien nav izdarījuši kādas krimināli sodāmas darbības, ne par ko neatbild. Visu rakstu var izlasīt šeit:
