4.lapa
Tikai ar atpakaļejošu datumu cilvēki pārliecinoši stāsta, ka to vai citu notikumu varēja viegli paredzēt, jo viss uz to gājis tik acīmredzami, ka to neredzēt varējis tikai aklais. Realitātē līdz pat pēdējam cilvēki nevēlas noticēt, ka var notikt kaut kas patiešām slikts. Piemēram, sākties nopietns, liels karš.
Par plaša kara iespējamību, kuru varētu iniciēt Krievija, ar mainīgu intensitāti runā jau kopš 2014. gada. Īpaši šīs runas aktivizējās šā gada pavasarī, kad pie Ukrainas robežām tika koncentrēti milzu spēki un visos Krievijas kara apgabalos karaspēka daļās tika izsludināta paaugstināta kaujas gatavība. Lai arī daudzi novērotāji norāda, ka Putins Ukrainu un pārējo pasauli tikai provocējis, tai draudējis, bet karot nemaz nav gribējis, atklāts paliek jautājums, ko gan viņš būtu darījis, ja “glābjošo” telefona zvanu no Baidena nebūtu sagaidījis. Ja blefs nebūtu nostrādājis?
Pazīstamais Krievijas polittehnologs Gļebs Pavlovskis, kurš Vitālija Manska dokumentālajā filmā par prezidenta vēlēšanām 2000. gadā “Putina liecinieki” sēž nākamajam prezidentam blakus, atzīst, ka tādā gadījumā Krievija būtu spiesta uzsākt pilnīgi nevajadzīgu, bezmērķa karu. Atkāpšanās ceļš bija nogriezts, jo tad būtu jāatzīst sava “gribas” sakāve. Bezmērķa, jo - pat ja krievu armija ieņemtu Kijevu - ko tālāk? Es pats nupat biju Kijevā, un ar mani pat vietējais krievs (kā pie mums mēdz teikt - krievvalodīgais) negribēja runāt krieviski, lai gan, tiklīdz viņam pa mobilo piezvanīja kāds vietējais paziņa, bez aiztures ar viņu sarunājās krieviski. Visu rakstu var izlasīt šeit:
