4.lapa
Militāro mācību “Namejs” aktīvā un publiskā fāze ir noslēgusies, mācības visu mēnesi turpinās poligonos, vienībās un štābos, taču aizsardzības resoram jau tagad ir pietiekami daudz vielas pārdomām attiecībā uz sadarbību ar civilo sektoru. Lielākā daļa civiliedzīvotāju atbalsta savu armiju un krīzes situācijā ar to sadarbosies. Bet daļa - nē, un daži varbūt pat pretdarbosies.
Konceptuāli to jau gadu no gada parāda Aizsardzības ministrijas pasūtinātās sabiedriskās domas aptaujas. Teritorijās ar lielāku cittautiešu un nepilsoņu īpatsvaru - Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē - gatavība aizstāvēt savu valsti vai vismaz netraucēt darīt to citiem ir zemāka. Un tieši tādēļ militārās mācības īstos apstākļos - pilsētu vidē - ir nozīmīgas ne tikai no militārā viedokļa. Tās parāda, cik sekmīga krīzes vai kara situācijā varētu izvērsties sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem. Jā, armijai ir svarīgi izmēģināt, kā uz papīra sarakstītie aizsardzības plāni darbojas vai nedarbojas reālajos apstākļos - ielās, kvartālos, ciemos un pilsētās. Ar kādām metodēm, ieročiem un spēkiem aizsargāt iedzīvotājus un stratēģiski svarīgus objektus, kā atrast un neitralizēt pretinieku, kā apšaut sliktos. Taču hibrīdkara fāzē, kas pagājušajā nedēļā tika izspēlēta “Namejā”, atklāta karadarbība vēl nav sākusies, iedzīvotāju evakuācija nav veikta. Un reālajā dzīvē, visticamāk, notiktu tieši tas pats, kas mācībās - kaut kur sprāgst, kaut kur šauj, bruņutehnika brauc, karavīri skrien, un turpat tuvumā atrodas civiliedzīvotāji. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Provokācija "Namejā": Māte pati gāja tur, kur šauj
