TOP 5 lasītākie Neatkarīgās raksti

© Foto kolāža/F64

5.lapa

Krišjānis Kariņš valsts pārvaldi balsta reliģiskā ticībā

Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Premjera Krišjāņa Kariņa dienaskārtībā pārliecinoši dominē kovida tēma. Katrā uzstāšanās reizē viņš par kovidu runā vispirms un visvairāk. Nevar nepamanīt, ka šī tēma Kariņam ir tuva, un šķiet, ka viņš ir pārliecināts, ka ar tās ekspluatāciju var gūt politiskos punktus. Atšķirībā no citām lietām, kur cilvēki prasa reālus, taustāmus rezultātus.

Šajā vietā kāds varētu iebilst, ka pandēmijas apkarošana taču ir tieši tā lieta, kurā vislabāk var redzēt rezultātus un visvieglāk novērtēt valdības darba profesionalitāti. Tā varbūt bija līdz šīs vasaras sākumam, kad ne visiem gribētājiem bija nodrošinātas iespējas vakcinēties. Cilvēki bija satraukušies un Kariņu, atsevišķus viņa valdības ministrus asi kritizēja. Dažbrīd pat šķita, ka valdība karājas mata galiņā, un opozīcija pārliecinoši plātījās, ka nākamās Saeimas vēlēšanas valdošos aizslaucīs vēstures mēslainē.

Situācija būtiski mainījās jūnijā, kad kovida tēma no medicīniski epidemioloģiska rakstura jautājuma visai strauji pārtapa par ideoloģisku ticības jautājumu. Sabiedrība sašķēlās savējos un svešajos. Ticīgajos un neticīgajos. Kariņa valdības profesionālisms aizpeldēja tālu dibenplānā. Priekšplānā izvirzījās ticības stingrība. Arī pats Kariņš pagājuša nedēļā intervijā Latvijas Radio kārtējo reizi atkārtoja, ka daļa iedzīvotāju pandēmijai neticot. Pats gan viņš tai nešaubīgi ticot. Kā tur Bībelē bija par to ticību, kura varot kalnus gāzt, pat ja ir tikai sinepju sēkliņas lielumā?

Cīņa ar un ap kovidu, vakcinācijas tēma tikai pēc ārēji formālām pazīmēm izskatās pēc medicīniska rakstura jautājuma. Kā Latvijas neatkarības atjaunošanas dienai veltītajā dievkalpojumā Doma baznīcā teica arhibīskaps Jānis Vanags: “Paraudzīsimies uz naidu, ar kādu cits pret citu vēršas it kā pretējās puses. Medicīniskas procedūras dēļ neviens otram tā neuzbrūk. Tā uzbrūk, izjūtot aizskārumu un draudus savai identitātei.”

Identitāte šajā gadījumā ir ticība. Vēl tikai pirms pārsimt gadiem nekādas citas kopējās identitātes nepastāvēja. Vienīgi reliģiskās kopienas identitāte. Katrs cilvēks, jau piedzimstot, zināja kādas konfesijas mācītājs viņu kristīs, laulās un kādas draudzes kapsētā viņš tiks guldīts. Izslēgšana no šīs kopienas bija smagākais sods.

Šodien identitāšu ir it kā daudz un tās ir dažādas. Reliģiskā identitāte ir tikpat kā atmirusi, un, pat ja cilvēks skaitās piederīgs katoļu, luterāņu vai pareizticīgo baznīcai, šī identitāte tikai retos gadījumos ir primārā. Daudz svarīgāka šķiet nacionālā identitāte, par spīti centieniem šīs identitātes nozīmi minimizēt. Visu rakstu var izlasīt šeit:

Krišjānis Kariņš valsts pārvaldi balsta reliģiskā ticībā

Svarīgākais