Mūžībā vakar devās viena no Latvijas izcilākajām personībām Ābrams Kleckins

Ābrams Kleckins, 1933–2021 © F64

Ābrama Kleckina mūža gājums bija cieši saistīts ar dokumentālo kino (kopā ar Jevgeņiju Margoļinu viņš bija scenārija autors pasaulslavenai Jura Podnieka dokumentālajai filmai “Vai viegli būt jaunam”. Tieši pateicoties Ābrama Kleckina darbam dokumentālā kino teorijā, 20. gadsimta nogalē izveidojās Latvijas dokumentālā kino skola. Mūža otrajā pusē Ābrams Kleckins, jau kā LU profesors savu pieredzi atstāja simtiem skolnieku, kuri pamatoti uzskata viņu par savu žurnālistikas skolotāju.

Neatkarīgās redakcija dziļās sērās izsaka līdzjūtību visiem Ābrama Kleckina tuviniekiem, draugiem skolēniem, visiem, kuri līdz sava mūža beigām saglabās savā atmiņā šo izcilo cilvēku.

Ābrams Kleckins ir viens no domātajiem, kas veidoja Latvijas sabiedrību demokrātisku, harmonisku un līdzsvarotu. Šādā brīdi ir vērtīgi vēlreiz atcerēties Ābrama Kleckina atziņas. Viņa pēdējā intervija Neatkarīgās žurnālistam Viktoram Avotiņam pie lasītājiem nonāca 2019. gada janvārī. Tā nav zaudējusi aktualitāti arī pašlaik.

Ābrams Kleckins: Cilvēce riskē ar savu dzīvību

Lai arī es neesmu mācījies pie kinozinātnieka, Latvijas Universitātes asociētā profesora, Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja (2007.-2012.), 2018. gada Lielā Kristapa balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā laureāta, žurnālista Ābrama KLECKINA, es viņu uzskatu par savu skolotāju. Esmu mazlietiņ gājis pie viņa, tā sacīt, dzīves skolā. Man bija gods apsveikt viņu nelielā kolēģu un kinoļaužu kompānijā pērn 11. oktobrī, kad viņam apritēja 85 gadi. Pēc tam mēs tikāmies vēl un runājām jau par ikdienu - par politiku, 13. Saeimu, nākotnes izredzēm, medijiem un šo - jauno gadu.

- Vispirms tomēr gribu jums jautāt par to, kas noteica jūsu bagātā mūža pamatu?

- Neviens cilvēks nepiedzimst kā cilvēks, viņš par tādu kļūst. Cilvēku veido dzīve, kurā viņš nokļūst. Ja es tagad atskatos uz savu bērnību, tad saprotu, ka man ir ļoti paveicies. Es piedzimu kā pats jaunākais no četriem dēliem. Un - tā ir laime. Es nekad nedzirdēju, ka kāds lamājas. Toties dzirdēju, kā smejas, kā sarunājas, kā cenšas cits citam palīdzēt.

Liela un nebūt ne bagāta ģimene. Taču visi bērni saņēma augstāko izglītību. Tā dzīvoja daudzas ģimenes. Bet ne katrā trīsgadīgs bērns piedalās vecāku diskusijās. Ne katra bērna mamma, kad viņš sāk izglītību, teic skolotājiem, ka viņas dēls pats atbild par savu izglītību un viņa neparakstīs nekādus kontrolējošus papīrus. Skolotāja gāja pie viņas, lai saprastu, kā tas var būt, ka bērns patiešām tiek galā ar visiem darbiem. Tā varētu turpināt stāstīt vēl ilgi... Taču - mūsu sarunas tēma tomēr ir pavisam cita.

- Labi - pārejam pie reālās telpas. Kas te tagad, pēc 13. Saeimas vēlēšanām, īsti notiek?

- Ne jau tikai Saeimas vēlēšanas rada pārdomas. Tās rada arī visi mūsu svētki. Tik daudz naudas, tik daudz pasākumu... Bet - vienu aizmirsa. To, ko tad mēs esam izdarījuši ar to, ko mums uzdāvināja?

- Ko jūs ar to domājat?

- Ko es ar to domāju? Valsts tagad ir atdota mums. Tā ir mūsu rokās...

Un, manuprāt, tieši šie svētki bija ļoti svarīgs brīdis, lai saprastu, ka mēs esam ļoti sliktā situācijā. Lai saprastu, ka mums jāuzņemas atbildība kaut vai to cilvēku priekšā, kas šo valsti uztaisīja. Nevis, lai būtu sliktāk, bet - lai būtu labāk. Varētu teikt tā - mēs svinējām, bet tajā pašā laikā negribējām paskatīties uz to, ko esam darījuši, lai mūsu bērni nebrauc projām. Jo, izrādās, te nav iespējams dzīvot tā, kā cilvēkiem gribētos.

- Piekrītu. Situatīvas apjēgas mums pietrūka un pietrūkst.

- Pilnīgi. Paskatieties, kas ar mums notiek? Pirmais un galvenais ir tas, ka mēs nesaprotam, kur mēs dzīvojam. Visu laiku runā par demokrātiju. Bet - nav jau demokrātijas.

Un - ne tāpēc, ka kāds kaut ko aizliedz, bet tāpēc, ka mēs kā cilvēki neesam demokrāti. Man saka - slikti dzīvojam... Es saku: kāpēc slikti? Bet - vai tad jūs esat apmierināts ar to, kā attīstās tauta? Es saku: nu un kāpēc tas tā notiek, mums taču ir demokrātija? Kas tad ir pie tā visa vainīgs? Man saka: «Tie... tur!» Es saku: «Bet no kurienes rodas «tie tur»?» Jā, mēs jau sen esam runājuši par to, ka latviešiem ilgi nebija nekādas iespējas just, kas ir demokrātija. Vienmēr virs viņiem bija kādi citi. Un - latvietis bija no vāciešiem ļoti labi izaudzināts, kā jāstrādā, kā jādara. Kā pa īstam jāciena savs darbs.

- Tas varbūt nebija pats sliktākais. Vien tagad mēs paši lienam zem citiem.

- Jā, tur bija pozitīvais. Bet tagad... Tur jau ir tā lieta, ka - prasīt no citiem mēs neprotam. Un - neprotam paši komandēt sevi. Visa problēma ir tā, ka esam darbinieki, mums var uzticēties tajā ziņā, ka protam darīt, bet mums nevar uzticēties tajā ziņā, ka mēs to organizēsim, ka uzņemsimies atbildību, lai notiktu tas, ko gribam. Jo - nav šīs pieredzes. Nav! Kur tad ir tas laiks, kad mēs komandējām paši?

- Bet tas nav nekāds esošās situācijas attaisnojums. Cilvēkam jāiemācās atbildēt kaut vai pašam par sevi...

- Es tagad nerunāju par to. Tā nav attaisnošana.

Visu interviju var izlasīt šeit:

Ābrams Kleckins: Cilvēce riskē ar savu dzīvību

Lasāmgabali

Pagājušajā nedēļā Rīga bija nokļuvusi labprātīgā džeza gūstā – te risinājās pēc skaita 24. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls “Rīgas ritmi”. Ārzemnieki tā laikā demonstrēja savu augsto profesionālo meistarību, bet mūsējie – gan to, gan arī savas pēdējā laika novitātes.

Svarīgākais