Lai arī es neesmu mācījies pie kinozinātnieka, Latvijas Universitātes asociētā profesora, Nacionālās Radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja (2007.–2012.), 2018. gada Lielā Kristapa balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā laureāta, žurnālista Ābrama KLECKINA, es viņu uzskatu par savu skolotāju. Esmu mazlietiņ gājis pie viņa, tā sacīt, dzīves skolā. Man bija gods apsveikt viņu nelielā kolēģu un kinoļaužu kompānijā pērn 11. oktobrī, kad viņam apritēja 85 gadi. Pēc tam mēs tikāmies vēl un runājām jau par ikdienu – par politiku, 13. Saeimu, nākotnes izredzēm, medijiem un šo – jauno gadu.
- Vispirms tomēr gribu jums jautāt par to, kas noteica jūsu bagātā mūža pamatu?
- Neviens cilvēks nepiedzimst kā cilvēks, viņš par tādu kļūst. Cilvēku veido dzīve, kurā viņš nokļūst. Ja es tagad atskatos uz savu bērnību, tad saprotu, ka man ir ļoti paveicies. Es piedzimu kā pats jaunākais no četriem dēliem. Un - tā ir laime. Es nekad nedzirdēju, ka kāds lamājas. Toties dzirdēju, kā smejas, kā sarunājas, kā cenšas cits citam palīdzēt.
Liela un nebūt ne bagāta ģimene. Taču visi bērni saņēma augstāko izglītību. Tā dzīvoja daudzas ģimenes. Bet ne katrā trīsgadīgs bērns piedalās vecāku diskusijās. Ne katra bērna mamma, kad viņš sāk izglītību, teic skolotājiem, ka viņas dēls pats atbild par savu izglītību un viņa neparakstīs nekādus kontrolējošus papīrus. Skolotāja gāja pie viņas, lai saprastu, kā tas var būt, ka bērns patiešām tiek galā ar visiem darbiem. Tā varētu turpināt stāstīt vēl ilgi... Taču - mūsu sarunas tēma tomēr ir pavisam cita.
- Labi - pārejam pie reālās telpas. Kas te tagad, pēc 13. Saeimas vēlēšanām, īsti notiek?
- Ne jau tikai Saeimas vēlēšanas rada pārdomas. Tās rada arī visi mūsu svētki. Tik daudz naudas, tik daudz pasākumu... Bet - vienu aizmirsa. To, ko tad mēs esam izdarījuši ar to, ko mums uzdāvināja?
- Ko jūs ar to domājat?
- Ko es ar to domāju? Valsts tagad ir atdota mums. Tā ir mūsu rokās...
Un, manuprāt, tieši šie svētki bija ļoti svarīgs brīdis, lai saprastu, ka mēs esam ļoti sliktā situācijā. Lai saprastu, ka mums jāuzņemas atbildība kaut vai to cilvēku priekšā, kas šo valsti uztaisīja. Nevis, lai būtu sliktāk, bet - lai būtu labāk. Varētu teikt tā - mēs svinējām, bet tajā pašā laikā negribējām paskatīties uz to, ko esam darījuši, lai mūsu bērni nebrauc projām. Jo, izrādās, te nav iespējams dzīvot tā, kā cilvēkiem gribētos.
- Piekrītu. Situatīvas apjēgas mums pietrūka un pietrūkst.
- Pilnīgi. Paskatieties, kas ar mums notiek? Pirmais un galvenais ir tas, ka mēs nesaprotam, kur mēs dzīvojam. Visu laiku runā par demokrātiju. Bet - nav jau demokrātijas.
Un - ne tāpēc, ka kāds kaut ko aizliedz, bet tāpēc, ka mēs kā cilvēki neesam demokrāti. Man saka - slikti dzīvojam... Es saku: kāpēc slikti? Bet - vai tad jūs esat apmierināts ar to, kā attīstās tauta? Es saku: nu un kāpēc tas tā notiek, mums taču ir demokrātija? Kas tad ir pie tā visa vainīgs? Man saka: «Tie... tur!» Es saku: «Bet no kurienes rodas «tie tur»?» Jā, mēs jau sen esam runājuši par to, ka latviešiem ilgi nebija nekādas iespējas just, kas ir demokrātija. Vienmēr virs viņiem bija kādi citi. Un - latvietis bija no vāciešiem ļoti labi izaudzināts, kā jāstrādā, kā jādara. Kā pa īstam jāciena savs darbs.
- Tas varbūt nebija pats sliktākais. Vien tagad mēs paši lienam zem citiem.
- Jā, tur bija pozitīvais. Bet tagad... Tur jau ir tā lieta, ka - prasīt no citiem mēs neprotam. Un - neprotam paši komandēt sevi. Visa problēma ir tā, ka esam darbinieki, mums var uzticēties tajā ziņā, ka protam darīt, bet mums nevar uzticēties tajā ziņā, ka mēs to organizēsim, ka uzņemsimies atbildību, lai notiktu tas, ko gribam. Jo - nav šīs pieredzes. Nav! Kur tad ir tas laiks, kad mēs komandējām paši?
- Bet tas nav nekāds esošās situācijas attaisnojums. Cilvēkam jāiemācās atbildēt kaut vai pašam par sevi...
- Es tagad nerunāju par to. Tā nav attaisnošana.
- Neviens neliedza mums to izprast no 1918. līdz 1940. gadam. Un - no 1990. gada līdz šim laikam. Trīsdesmit gadu - tā ir viena paaudze. Bija laiks iegūt šo pieredzi...
- Pagaidiet, pagaidiet, nesteidzieties... Es taču varu atgādināt, kas notika, kad Kārlis Ulmanis izdarīja apvērsumu. Viņu bija jāapcietina, viņš bija jāsoda. Bet - kāds prieks bija Latvijā, kad parādījās cilvēks, kurš tagad par visu būs atbildīgs. Tas bija dziļi mūsos. Un arī šodien vēl neesam apjēguši, ka, ja gribat dzīvot, vajag saprast.
Bet dabūt sapratni ir ļoti grūti. Taču to vajag panākt. Kāpēc cilvēki, tādi paši cilvēki kā mēs, neuzņemas atbildību? Mēs skrienam pie amerikāņiem un citiem, bet nekad neizdomājam paši - kāpēc? Mēs visi te esam vainīgi... Visi! Jo, kamēr cilvēki ir pārliecināti, ka viņiem viss jādabū no citiem, nevis no sevis, nevis rīkojoties pašiem, nekas mums uz priekšu neies. Tas ir pamatu pamats, ar kuru viss jāsāk.
- Taču - šai gribai būtu nepārprotami jāatklājas arī politiskās elites līmenī.
- Jā - bet mums nav tādas politikas. Viņi visu laiku meklē, lai viņiem pasaka priekšā. Tālākais - viņi kopj tikai to savu atsevišķo gabaliņu, viņi nesaprot, ka jāstrādā ir visam kopumam. Ka jāstrādā visiem kopā. Ka nevar būt tā - priekš tā ir kaut kas, priekš tā nav kaut kas. Bet tagad - to nevar darīt, jo jādod nauda citam. Tā tas tālāk nevar iet, jo nekas netiek nodrošināts līdz galam. Jo tad arī turpmāk varam nezināt, kā tad īsti būtu jādzīvo mums pašiem. Taču, pat skatoties uz valdību, mēs nevaram teikt, ka tā strādā kā kaut kas vienots. Katrs dzenas uz savu pusi. Tā strādāt nevar.
Un - es gribu pateikt vēl vienu ļoti būtisku lietu - ja mēs paši praktiski neko nedarām, ja mēs paši netiekam galā, tad mēs turklāt negādājam arī par to, lai mūsu bērni kaut ko spētu izdarīt un izdarītu.
- Jā, pienācīgas futūristiskās apziņas mums nav.
- Pilnīgi. Un tā ir ļoti grūta problēma. Turklāt - kas ir jāpanāk izglītībai? Jāatrisina tikai divi jautājumi. Tikai divi! Viens - jādod cilvēkiem, bērniem tādas zināšanas, lai viņi varētu izvēlēties sev savu vietu šajā pasaulē. Kāpēc vajadzīgi dažādi priekšmeti un dažādas pieejas? Lai mūsu bērns varētu izvēlēties to, kas viņam patīk, ko viņš pats gribētu. Lai viņš kļūtu par kaut ko.
Un - tad ir otra puse, kas ir vēl svarīgāka, bet kuru pie mums vidusskolā un faktiski arī augstskolā nevar nodrošināt un, šķiet, pat nedomā nodrošināt. Tātad - izglītībai ir jāgādā par to, ka, pabeidzot mācības, mēs redzam patstāvīgu cilvēku, kam ir pašam savs skats uz dzīvi, cilvēku, kurš saprot, kas un kāpēc notiek, un tas, ko viņš varētu darīt. Piemēram - kļūt par cilvēku, par personību. Tas mums vispār ir izkritis.
Nē, mums ir arī ļoti labi skolotāji, kas dara un cīnās par to, bet tā ir tikai viņu cilvēciskās stājas lieta, kurai nav pietiekama vispārēja atbalsta. Trakums nāk ne no tā, ka vainīgi skolotāji. Vainīgi ir tie, kuri uzskata, ka skolotājs nav nekas. Skolotāju, pat algas apmēra ziņā, neciena. Viņš nav cilvēks...
- Pret teju vai visām it kā inteliģenci noteicošām profesijām pie mums ir līdzīga attieksme. Arī pret ārstiem...
- Pilnīgi pareizi. Un, kas man liekas ļoti interesanti? Es domāju, kāpēc līdz mums neaiziet tādas lietas, kuras ir atrisināmas? Tas, kādam jābūt skolotājam, kādām jābūt skolām, pats galvenais - kā to izdarīt... Tas mani kolosāli pārsteidz, ka Rīgā, Latvijā principā gandrīz nav cilvēku, kuri kaut ko zinātu par to, ka, piemēram, viena no mums tuvākajām valstīm ir visu to atrisinājusi. Ir iekļuvusi labāko desmitā. Somija ir topā. Es paskatījos, kā tur izturas pret skolotājiem. Tur kļūt par skolotāju ir grūti. Bet - tur tu ne tikai drīksti, tur tev pašam ir jāizveido sava programma. Un neviens tev nevar kaut ko aizliegt. Tu vienīgais atbildi par to. Jo - tu atbildi par rezultātu. Viss!
Un algas viņiem ir ap 3000 eiro. Tas ir svarīgi pat ne tik daudz naudas ziņā. Bet - tas parāda cieņu pret šo profesiju, parāda - cik tā ir svarīga. Un tāpēc būt skolotājam tur nozīmē, ka tu esi cilvēks, ka tevi ciena. Tā ir pavisam cita pieeja! Tā audzina cilvēkus!
Tas taisa visu tautu par kultūrtautu. Turklāt - somi taču pirms kara bija nabadzīgāki par mums.
- Bet - kāda tad ir mūsu pašu perspektīva esošajā situācijā?
- Pirmā lieta, kas jādara, ir - saprast, kā te ir jābūt... Kā te būt mūsdienu tautai, mūsdienu cilvēkiem, kas iet uz priekšu.
- Vai jūs redzat partijās, kuras varētu veidot potenciālo koalīciju, gribu to kā pienākas saprast?
- Viņi pat nezina...
- Bet - mēs viņus ievēlējām... Neviens cits.
- Bet arī mēs nezinām.
- Tad iznāk tā, ka valdība dara vienu, bet īstenība ir paralēla... Realitāte ir kas cits nekā tas, ko valdība teicas nosakām.
- Tur jau tā lieta, ka mēs dzīvojam ne tā, kā mūsu valdība grib, bet tā, kā grib citi. Turklāt - ne tāpēc, ka viņi baidās no tiem, bet tāpēc, ka viņi baidās no sevis. No tā, ka viņi kaut ko darīs nepareizi. Tas viss taču ir bērnudārzs. Un, kamēr mēs neveidosim kaut ko plašu...
- Vai mums ir resursi, lai veidotu kaut ko plašu?
- Man ir ļoti daudz studentu, kas turas pie manis... Starp citu, dzimšanas dienā atnāca deviņas sievietes. Manas studentes.
- Forši.
- Jā, viņas atceras to, ko es viņām teicu. Un man tas ir ļoti svarīgi. Es visu laiku domāju, vai man izdevās kaut ko panākt vai nē...
- Ja jau meitenes atnāca, tad izdevās.
- Jā, pēc tās Lielā Kristapa balvas saņemšanas es stāvēju lejā pie kinoteātra un gaidīju mašīnu. Un - gandrīz katrs otrais, trešais, kurš nāca laukā no kino, teica man: ziniet, es taču pie jums mācījos, un es līdz šim laikam par to domāju. Jo es viņiem biju pirmais cilvēks, kurš ar viņiem runāja kā ar cilvēkiem. Ar mani varēja strīdēties, man varēja uzdot jebkurus jautājumus... Un cilvēki juta, ka viņiem ir tiesības strādāt kopā. Es viņiem vienmēr teicu, ka mēs te neesam priekšnieki un padotie, bet darām vienu darbu. Tik vien kā šajā darbā mums ir dažādi uzdevumi. Un, saprotiet, viņiem tas patika. Man nekad nevajadzēja jautāt: kāpēc nenāk uz nodarbībām? Es viņiem teicu: jums jāsaprot, ka mums ir dažādas zināšanas. Un - ne tikai tādā ziņā, ka es zinu vairāk nekā jūs, bet - mēs dzīvojam dažādā laikā. Un tāpēc es un jūs noteikti dažādi vērtējam dažādas lietas. Un - man pat patīk, ja jūs man sakāt: nē, tas nav tā... Man šajā dzīvē ir cilvēki. Tāpēc es nejūtos vientuļš. Kaut arī jau esmu viens pats šajā dzīvē.
- Kas jums ir ko teikt par pēcvēlēšanu situāciju?
- Mēs nesaprotam, kas ar mums notiek un ko mēs paši darām ar sevi. Jau ir cilvēki, kas to ir pamanījuši. Bet - ir jābūt sistēmai.
- Vai tad šo sistēmu nevajadzētu radīt tiem, kas pie varas?
- Viņi šobrīd to nespēj. Jā, mēs viņus ievēlējām, un viņi ir pieradināti... Pats saprotiet - kā var uzskatīt, ka mums ir demokrātija, ja tie cilvēki, kas ievēlē, pēc tam neko nezina, ko tie ievēlētie tur dara.
- Jā, tas ir nožēlojami, ja tev jāskatās uz savu varu nevis kā uz pārstāvību, bet kā uz kaut kādiem Olimpa dieviem.
- Mēs arī esam daļiņa no pasaules, kura arī nesaprot, kas notiek. Pastāv uzskats, ka visas pasaules problēmas var atrisināt ar varu. Ko citu vēsta ASV prezidenta viedoklis, ka viņa valsts ir galvenais pasaules kārtības noteicējs, vienlaikus paziņojot, ka svarīgākās šai pasaulei ir ASV intereses...
Bet - galvenais, par ko šobrīd var iet un par ko vajag iet cīņā mums, tomēr ir vēlēšanu sistēmas maiņa. Uz vienīgo, īsto - uz tiešajām vēlēšanām. Uz tām, ko mēs saucam par mažoritārām vai vēl kā... Tautām, kur nav nekādas demokrātijas, to vajag obligāti. Jo tad, kad tev ir tas viens, viņš strādā tev. Nevis tu viņam.
- Es tam pie mūsu vājās socializācijas pakāpes piekristu.
- Tas ir īsts ceļš uz īstu valsti. Ir taču labi cilvēki. Latvieši labi strādā, un - tas ir ļoti labi. Bet - viņiem nav tās otrās puses. Viņiem vajag, lai viņiem kāds pasaka, kas jādara.
- Sakiet, ko jūs domājat par iecerēto Mediju ētikas padomi, mediju ombudu, mediju apakškomisiju Saeimā utt.?
- Ja tam nav nekāda sakara ne ar kādu partiju, ne ar kādu ministriju, ne ar ko, tas varētu būt... Bet - kāpēc tas nevar būt Žurnālistu savienībā? Mums vajadzīgas tādas institūcijas, kuras saprot, kas ir žurnālista pienākums. Žurnālists ir tas, kurš palīdz sabiedrībai atrast ceļu, saredzēt, uz kurieni iet, palīdzēt... Ne informācija kā tāda, bet izpratne. Lai cilvēkiem rastos gan iespēja, gan griba piedalīties.
- Kā jūs vērtējat mediju telpu šobrīd? Cik tā tagad kvalitatīva?
- Trīs ar plusu. Ne vairāk. Es jums teikšu tā - nav inteliģences. Nav tāda spektra... Un - es domāju, ka žurnālistika bez diskusijas, bez dažādu viedokļu pārstāvības, nav nekas. Diskusija, turklāt jo sevišķi mūsu divkopienu sabiedrībā, ir ļoti nepieciešama.
Es jau ļoti sen gribēju rakstīt par dažādām lietām, bet mazlietiņ nerakstu aiz tā, ka, piemēram... no vienas puses, es šajā zemē un šajā sabiedrībā jūtos kā savējais.
- Kas tad vēl, Ābram, jūs te esat, ja ne savējais? Es jūs nekā citādi nespēju iedomāties.
- Jā, bet, redziet, ir dažas lietiņas, kurās es īsti negribu būt pirmais. Piemēram, jau pašā jaunā laika sākumā Latvijā ieradās kādi 300 cilvēki. Un sāka mūs mācīt, ka - krievus pie velna! Atnāks amerikāņi ar naudu, un būs cita dzīve! Un tas viss bija gatavots tikai priekš tā, lai gādātu par ASV pozicionēšanos pret Krieviju un nodrošinātu te viņu politikas perifēriju. Esmu par to diskutējis arī ar citiem cilvēkiem. Faktiski taču amerikāņi, kad beidzās Padomju Savienība, domāja par to, ka tagad viņi ir vieni paši un - tagad viņi visu sakārtos, radīs monopolāru pasauli. Bet, izrādās, ir trīs zemes. ASV, Ķīna, Krievija. Tātad - tās divas vajag pieradināt. Nevis uzreiz sist. Bet tad ASV saprata, ka lāgā nespēs šīs zemes pieradināt. Turklāt - ir taču vēl arī Eiropa. Neskatoties uz to, ka Eiropas Savienība daudz dara, lai kļūtu vājāka.
Un tas viss ir ļoti bīstami, jo ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēce tādā veidā riskē ar savu dzīvību. Visa cilvēce. Padomājiet pats - kā var atļauties risināt visas problēmas tikai ar varu? Tas mūs noved priekškara situācijā. Un - tas top pat skaidri parādīts. Ak, ja tu nedarīsi tā - dabūsi pa kaklu! Turklāt situācija var uzsprāgt pilnīgi nejauši. Ja būtu apziņa, ka pasaules problēmas nedrīkst risināt ar varu, ja tā tiktu izteikta skaļi vismaz attieksmē pret mazajiem... tad varētu pieņemt, ka cilvēce attīstīsies un dzīvos.
- Ko jūs novēlat mūsu zemei un tās cilvēkiem jaunajā gadā?
- Ticēt sev, savai spējai veidot un attīstīt savu valsti. Latviešu tautai visu savu dzīvi vienmēr bijis jācīnās, lai izdzīvotu. Ir pienācis laiks dzīvot, ticot saviem spēkiem, pierādot šo spēju sev un saviem bērniem.