6.lapa
No sestdienas, 28. novembra, līdz 2021. gada 7. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Kupola zālē būs skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) rīkota izstāde «Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules».
Pagātne neizbēgami ietver neērtas un traumatiskas tēmas, taču tās bieži tiek atstātas fonā un to vietā izcelti selektīvi un ērti stāstījumi. Izstāde pievēršas neērtajiem un bieži noklusētajiem pagātnes aspektiem Baltijā un Austrumeiropā - vardarbīgiem konfliktiem, traumatiskiem zaudējumiem un to nospiedumiem šodienā, kas saistīti ar nacionālistiskajiem un komunistiskajiem režīmiem, koloniālismu un nesenām karadarbībām.
Izstādē piedalās mākslinieki no trim Baltijas valstīm, kā arī Ukrainas, Polijas, Čečenijas, Somijas un Nīderlandes, un viņu darbi pievēršas notikumiem un pieredzēm, kas bieži ir aizmirsti vai ignorēti un izslēgti no oficiālās vēstures, aicinot ieklausīties gan individuālos dzīvesstāstos, gan izzinot plašākus kultūras atmiņas slāņus.
Tiecoties pārvarēt lokālās un nacionālās robežas, izstāde aicina domāt par attiecībām starp šīm sarežģītajām vēsturēm, to iespaidu un klātbūtni šodienā caur kopīgas vēstures perspektīvu - veidojot dialogu, saistību un solidaritāti starp dažādām neērtajām vēsturēm, kas bieži uztvertas savstarpēji izslēdzošās vai konkurējošās pozīcijās.
Kādas sekas padomju un postpadomju koloniālā politika 20. un 21. gadsimtā atstājusi uz individuālām dzīvēm un veselām nācijām? Par šodien aizmirsto Afganistānas karu, kurā pret savu gribu tika ierauti daudzi padomju republiku, arī Latvijas iedzīvotāji, atgādina māksliniece Vika Eksta, savukārt par kara vardarbību Čečenijā runā Aslans Goisums.
Izstāde izgaismo arī bieži noklusēto sieviešu pieredzi - caur stāstījumiem par viņu līdzdalību brīvības cīņās, kā Zuzannas Hercbergas portretētās sievietes, kas piedalījās Spānijas pilsoņu karā, traģiskām deportāciju pieredzēm, ko caur animāciju atdzīvinājis Ūlo Pikkovs, un Jānas Kooko filmā atsegtajai sieviešu ikdienas pieredzei, kas mijas ar atmiņām par okupācijas laiku un romu genocīdu - viņa pievērsusies šai vēsturei, pētot rakstnieces Hellas Vuolijoki dzīvesstāstu Valgā un Valkā.
Izstādē redzamie darbi izceļ arī t.s. pēc atmiņas pieredzi, jo pagātnes traģēdijas turpina dzīvot arī nākamajās paaudzēs, to sajūtu un «ķermeņu atmiņās», kas turpinās caur vecāku un vecvecāku stāstiem. Šie darbi atsedz saikni starp ķermeni un vidi: ķermenis kļūst par vietu, domājot par mākslīgi izraisītā bada golodomora neaptveramo mērogu Lias un Andrija Dostlijevu darbā, savukārt Ūlo Pikkova animācijā sen pamestu māju ābeļdārzs atceras cilvēkus un viņu piederību vietām, no kurām viņi vardarbīgi tika atrauti.
Kāda ir mūsu ikviena iesaistītība šajās pagātnēs, vaicā māksliniece Paulīna Puķīte, savos darbos liekot aizdomāties par pagātnes un nākotnes līdzāspastāvēšanu, par apspiestas un «nepārstrādātas» vēstures atkārtošanos. Kā domāt par tām šodien, kad totalitāro ideoloģiju ir nomainījis neoliberālais patērētājkapitālisms, kas arī manipulē ar mūsu vēlmēm un brīvo gribu?
Kvīnisjs Gario pārjautā: vai Latvijas vēsturiskā saistība ar koloniālo pagātni caur Kurzemes hercogistes īslaicīgajām kolonijām 17. gadsimtā ir uztverama kā nācijas pašapziņas jautājums, kā tas nereti interpretēts dažādos kultūras darbos, lugās un filmās, vai ir daļa no vardarbīgās globālās koloniālisma vēstures? Kā mēs varam saprast attiecības starp koloniālismu, padomju sociālismu un kapitālismu?
