Nacionālisms vismaz Latvijā ir spējis gandrīz divsimt gadu garumā noturēt Jāņus – seksuālās uzvedības aizliegumu pārkāpšanas svētkus laikā, kad nekādu seksuālo aizliegumu vairs nebija un vēl nebija.
Tagadējiem latviešiem ir visas tiesības lepoties ar savu senču centību un uzņēmību divās šā vārda nozīmēs - spēju gan uzņemt jebkādas viņiem kopš 18. gadsimta pieejamās gudrības, gan uzņemties likt šīs gudrības lietā tik plašā darbošanās spektrā, ka ar to pietika pat savas valsts izveidošanai un uzturēšanai šobaltdien. Nebūt nav pašsaprotama visu šo sasniegumu savietošana ar lēkāšanu ap un pāri ugunskuriem. Tieši otrādi būtu pašsaprotami, ka latvieši steigtos atbrīvoties no tādām izdarībām. Kāpēc gan skolotiem un saimnieciski patstāvīgiem cilvēkiem kaut reizi gadā pielīdzināt sevi moriem, uz kuriem latvieši, kā jau visi 19. un 20. gadsimta eiropieši, varēja skatīties tikai ar pārākuma izjūtu?
Kad latvieši pārstāja būt baltie vergi?
Formulas mori=nēģeri=vergi aktualitāti latviešu nacionālās atmodas brīdī ļoti izteiksmīgi apliecināja apjoms un degsme, ar kādu tobrīd ietekmīgākā latviešu avīze “Mājas Viesis” no 1861. līdz 1865. gadam aprakstīja pilsoņu karu ASV par nēģeru atbrīvošanu no verdzības. Bija jāsāk bažīties, ka vismaz jūtīgākie šo apjomīgo un aizrautīgi uzrakstīto gabalu lasītāji ja ne nokavēs sējas vai pļaujas darbus, tad nepamanīs poļu dumpinieku (kosmisko ritmu vai vēsturisko nejaušību dēļ ar karu ASV sinhronās poļu sacelšanās dalībnieku) parādīšanos latviešu apdzīvoto Krievijas guberņu nomalēs. Verdzības vārds latviešiem bija ārkārtīgi svarīgs brīdi, tad tika pilnīgi un galīgi noformēts stāsts par latviešu septiņsimt verdzības gadiem kā latviešu nacionālās identitātes zīme. Pienācīgi godināts tika šā stāsta autors Garlībs Merķelis (1769-1850), šajā gadījumā akcentējot viņa 100. dzimšanas dienai pieskaņoto kapakmens uzstādīšanu, ko paveica ne vācieši, bet Rīgas Latviešu biedrība. Latvieši izbaudīja cīņu par nēģeru atbrīvošanu kā iespēju apsveikt pašiem sevi ar to, ka tobrīd jau praktiski visi no viņiem skaitījās ne tikai atbrīvoti, bet dzimuši brīvībā. Proti, šis pats G. Merķelis bija arī noteicis latviešu verdzības beigas ar 1804. un 1809. gadā izdotiem Krievijas cara Aleksandra I ukaziem, bet Aleksandrs I bija G. Merķeļa datējumu apstiprinājis, piešķirot viņam mūža pensiju nebūt ne par grāmatu “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” (1797), bet par 1820. gada rakstu “Brīvie latvieši un igauņi”.
Mazāk optimistisks ir bijis Vilis Plūdonis (1874-1940) ne tikai kā dzejnieks, bet arī kā erudīts vēsturnieks, labs skolotājs, dedzīgs nacionālās kustības dalībnieks un apsviedīgs izdevējs it kā literatūras mācību grāmatai vidusskolām “Latviešu literatūras vēsture” (1909). Īstenībā tā ir V. Plūdoņa vīzija par latviešu tautas pagātni un nākotnes izredzēm, kurā sadaļa “Verdzības periods” aizstiepta līdz 19. gadsimta vidum. Latviešu verdzības periodu autors ir iedalījis trijos laikmetos, no kuriem pēdējais esot “Merķeļa laikmets” starp viņa “Latviešu” publicēšanu un 19. gadsimta 60. gadiem. Jau pieminētais kapakmens tādējādi kļūst par kapakmeni latviešu verdzības laikmetam, kura beigās, V. Plūdoņa vārdiem runājot, “pār Krieviju un Baltiju sāka pūst jaunas vēsmas”. Arī šādā versijā labi iederas “Mājas Viesa” un lielā interese par pilsoņu karu ASV un tieši tāpat par poļu kārtējo sacelšanos, ko aprakstīt cenzūra atļāva ar nosacījumu, ka tas būs apraksts par dumpja apspiešanu. Tādas, lūk, bija “jaunās vēsmas” 19. gadsimta 60 gados.
Plūdonis ar kaut dažām rindiņām no G. Merķeļa sacerējuma parādīja, par ko gan autors saņēmis 300 rubļus gadā līdz mūža beigām: “Sensenā zemnieku dzimtbūšana mūsu guberņās caur nedaudziem noteikumiem pilnīgi iznīcināta. Kāds pagodinājums būtu diezgan liels, izteikt cienību, kura nākas šīs pārgrozības radītājam?” utt. Atbilstoši V. Plūdoņa savāktajām vēstures liecībām, G. Merķeļa sacerējums bijis tieši tikpat tukšvārdīgs kā cara ukazi. Cars samaksāja tiem laikiem lielu naudu publicistam par uzslavām, ar kādām nācās kompensēt daudz bēdīgāku patiesību par viņa ukaziem, ka tos nevienam ne prātā nenāca pildīt vismaz līdz viņa valdīšanas beigām Krievijas impērijas Baltijas jeb Vācu provincēs.
Šeit demonstrēti daži no nepārskatāmi daudziem domu gājieniem, kāpēc latviešiem vajadzēja atkratīties no jāņošanas tāpat kā no jebkuriem citiem par verdzību apzīmētā laikmeta paradumiem.
Kāpēc par savu izcelsmi no vergiem vēl lieku reizi lai atgādinātu cilvēki, kuriem tad jau bija īpašumi, vietas valsts pārvaldes aparātā, tai skaitā kristiešu draudzēs, un ja ne ļoti daudziem augstskolu, tad daudziem tomēr cienījamu mācību iestāžu diplomi? Ja jāņošanu ap 1860. gadu varēja iegrozīt kā inventarizāciju par to, ko katra dzimta kopš verdzības laikiem ieguvusi, tad kā pārliecināt vismaz pašiem sevi, ka visi ieguvumi ir uz mūžīgiem laikiem, t.i., nododami bērniem un bērnubērniem? Ne tukšā vietā un ne tikai V. Plūdoņa galvā perinājās bažas, ka reālo ieguvumu un drošības par tiem ir daudz mazāk, nekā gribētos, vajadzētu un pienāktos; mazāk, nekā bieži vien tiek teikts un rakstīts ne tikai avīzēs, bet arī dokumentos ar augstu amatpersonu parakstiem un zīmogiem. Acu priekšā latviešiem bija vācieši ar pretēju piemēru, kā pamatot labas izredzes vismaz 10 paaudzēm uz priekšu ar to, ka kaut mazākums no vāciešiem varēja uzrādīt liecības par viņu senču ieguvumiem 10 un vēl vairāk iepriekšējās paaudzēs. Tas izklausījās loģiski, bet reālā dzīve aizgāja pa citu ceļu līdz tagadnei, kurā Jāņi iekļaujas tā, kā tepat un nupat uzrakstījusi Elita Veidemane 20.-24. jūnija Neatkarīgajā zem virsraksta “Tik, cik būs uguņu uz katra kalna”: ““Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, / Tik mēs arī dzīvosim.” To teica Māris Melgalvs, un mēs viņam pievienojamies. Mums jāturas pie latviskuma, pie mūsu sentēvu tradīcijām. Bez šīm ugunīm mums neizdzīvot.”
Stambulas konvencija Jāņu un pasaules glābšanai
Lai nu ko varētu teikt par vāciešiem, bet tikai ne to, ka viņi būtu uzspieduši latviešiem Jāņus kā zīmi viņu piederībai dzimtcilvēkiem, vergiem vai zemniekiem. Tagadējā Latvijas teritorija nekādi neatšķiras no visas pasaules, kur Jāņi ietilpa mehānismā, ar kādu cilvēki aizvietoja dzīvnieku spējas vienas sugas robežās vai sugu simbiozē savlaicīgi apēst (nokost, nobadīt, sabradāt) vienam otru un tādējādi neizpostīt ekosistēmu, bez kuras šīs sugas (vismaz populācijas) aizietu bojā. Cilvēki šo pašu mērķi sasniedza, kanibālisma vietā liekot heteroseksuālo attiecību ierobežošanu. Galējā gadījumā tām tika atvēlēta tikai viena un pie tam visīsākā nakts gadā. Tādā veidā cilvēki visos apdzīvotajos pasaules apgabalos, ieskaitot tagadējo Latviju, salāgoja savu daudzumu ar toreizējām prasmēm dzīvot uz atjaunojošos dabas resursu rēķina.
Latvijas tagadējās teritorijas pāriešana vispirms vāciešu un pēc tam vairāku citu iekarotāju pārvaldīšanā gandrīz nemaz nemainīja zemnieku dzīvi līdz pat 19. gadsimta vidum. Zemnieki pēc definīcijas ir tie, kuri prot apsaimniekot dabas atjaunojošos resursus tā, lai izdzīvotu paši un vēl ar 1/10 tiesu no katra gada ražas pabarotu, apsildītu un apģērbtu kaut kādus kungus. Latvijas apstākļos starp tiem bija arī baznīckungi, kuri varēja atļauties Jāņus gānīt tāpat kā jebkuru citu pagānisma izpausmi. Jā, varēja viņi likt nocirst dažus svētkokus un sadedzināt dažas raganas, bet paliekot tādās robežas, kas neapdraudēja zemnieku kopienu pašregulācijas mehānismus, lai kungi saņemtu savu 1/10 tiesu. Ja ne citādi, tad caur vēderu viņi pietiekami labi izprata Jāņu nozīmi šajā mehānikā.
Nav viena datuma, pēc kura tagadējā Latvijā savu nozīmi zaudēja zemnieku prasmes pabarot sevi un visus pārējos šajā pašā teritorijā mītošos cilvēkus ar šajā teritorijā iegūtu ražu. Vienmēr var atrast argumentus un piemērus, ka tas noticis pavisam sen un vēl senāk, bet tomēr acīm redzami atšķiras visi tie laiki, kuros dzelzceļa līnijas pāri Latvijai negāja, no laikiem, kad tās darbojās. Tad kāda vairs nozīme vietējo zemnieku izaudzētajai pārtikai, ja vajadzības gadījumā var vagonos atvest jebkuru daudzumu, turklāt lētāku graudu un lopu? Ar dzelzceļa līnijām bija nesaraujami saistītas ostas, kas apkalpoja gan pārtikas eksportu, gan importu. Cik nebūtiski šeit kļuva zemnieki, tik nebūtiski kļuva arī Jāņi. Vēl krasāk sakot, Jāņi no derīgiem kļuva par kaitīgiem, jo valstis bija sākušas žurku skrējienu uz cilvēku - vispirms strādnieku un karavīru, pēc tam vienkārši patērētāju - skaita palielināšanu kā līdzekli citu valstu militārai vai saimnieciskai nospiešanai. Tad nost ar Jāņiem kā kaut mājienu par heteroseksuālo attiecību ierobežojumiem, pat ja Jāņi ir izņēmums šajos ierobežojumos! Vai iespējams vēl lielāks absurds par atļauju izņēmuma kārtā darīt to, ko vajag darīt visu laiku un jo vairāk, jo labāk.
Tagad uz 8 miljardiem ejošais pasaules iedzīvotāju skaits padara pasauli par cilvēkiem neapdzīvojamu tik ātri un uzskatāmi, ka baltie cilvēki ir sacerējuši plānu vides glābšanai, ko Neatkarīgā aprakstījusi 2018. gada 28. jūnija publikācijā "Latviešu Jāņi atbilst Stambulas konvencijai".
Šī konvencija paredz homoseksuālu, t.i., pēcnācēju radīšanai neatbilstošu attiecību padarīšanu par normu. Atkāpes no tās ir Jāņi pēc būtības, pat ja latviskās terminoloģijas konvencijā nav.
Šķiet, ka kapitālismam vajadzēja piebeigt Jāņus aši knaši, bet īstenībā situācija pavērsās pilnīgi pretēji. Kapitālisms Jāņus nevis iznīcināja, bet izglāba ar to, ka vismaz 19. gadsimtā kapitālismam bija vajadzīgs nacionālisms. “Neatkarīgi, gandrīz tikai sabiedroti apgabali ar dažādām interesēm, likumiem, valdībām un muitām tika saliedēti vienā nācijā, ar vienu valdību, vienu likumdošanu, vienu nacionālu šķiras interesi, vienu muitas robežu,” 1848. gadā “Komunistiskās partija manifestā” ierakstīja Kārlis Markss (1818 -1883) un Frīdrihs Engelss (1820-1895) pagātnes formā, lai gan īstenībā runa bija par nākotni vismaz uz turpmākajiem 70 gadiem. Tik daudz laika vajadzēja, lai cilvēki tiktu skaidrībā, kādās nācijās saliedēties, kuriem no viņiem tiks vietas valdībās un kur tieši varēs novilktas muitas robežas. Valdības un robežas 1848. gadā visā Eiropā bija jau sen, taču valdības gandrīz nekur netika galā ar nāciju saliedēšanu toreizējās robežās, kur tās bija vairāk atkarīgas no cilvēkiem nekā no dabas spēkiem, tādiem kā Lielbritāniju apskalojošie ūdeņi, Franciju un Spāniju nošķirošie Pireneju kalni u.tml. 19. gadsimta vidū tāda nespēja vēl nedūrās acīs. Tobrīd vēl tikai sāka dzimt cilvēki, kuri izrādījās spējīgi saliedēt ap sevi nācijām piedienīgus cilvēku daudzumus, ar kādiem izkarot vietas uz Eiropas kartes. “Karš ir asiņaina, visai pasaulei uzskatāmi sniegta mācība, ka kara pamatproblēma ir Austrumeiropas rekonstrukcija uz nacionāliem pamatiem,” atzīmēja viens no Pirmā pasaules kara varoņiem un uzvarētājiem - Čehoslovākijas izveidotājs Tomāšs Garrigs Masariks (1850-1937).
Jāņu ornamenti latviešu nacionālismam
Jāņi un konkrēti Jāņu stilistikā noformēti pantiņi ir izmantojami par pieteikumiem nevis vienas, bet dažādu nāciju veidošanai no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, kādi 19. gadsimta vidū dzīvoja tagadējās Latvijas teritorijā. Visticamāk, ka rūpīga Jāņu pantiņu un tiem līdzvērtīgu liecību izpēte fiksētu ja ne desmitiem, tad vismaz desmit variantu un variāciju nācijas vai nāciju veidošanai. Šajā reizē pietiks ar tikai diviem piemēriem, lai radītu izpratni par šādiem variantiem. Proti, ka tagadējā Latvija un latvieši nav vienīgais iespējamais veids, kā Latvija un latvieši varētu pastāvēt, ja tiek atmesti ne mazāk iespējamie varianti, kuros nekādas Latvijas un latviešu te nebūtu vispār.
Lūk, ko pirms 1863. gada Jāņiem saviem lasītājiem aiznesa “Mājas Viesis”. Avīzes 17. jūnija numurā kāds ar Sbrg. apzīmēts autors apraksta, “kā bērni Jāņa dienu saņemdami priecājas”. Ja “Nu Jāņa diena atnākusi / Un mums prieku atnesusi... / Līgo! Līgo! Līgo!”, tad jāpin vainagi un jādzied līgo dziesmas, gatavojoties šo svētku kulminācijai:
“Urrā! Uz muižu ejam mēs,
Kur dzīvo lielskungs, mūsu tēvs;
Tur appušķojam lielmāti
Un pašu skaisto freileni.
Līgo! Līgo! Līgo!
Tur ēst un dzert mums kungi dos,
Ar dāvanām vēl apšķiņķos,
Tur puiš* ar meitām dancos ar,
Kas kungiem lielus smieklus dar*.
Līgo! Līgo! Līgo!”
19. gadsimtā noteikti bija daudz latviešu jeb zemnieku ar bioloģisko tēvu lielskungu un vēl vairāk cilvēku sevi par tādiem iedomājās, bet ģenerālā nozīme šiem vārdiem tāda pati kā šā gada Jāņiem veltīto publikāciju iesākumā 20.-24. jūnija Neatkarīgajā ietvertajai tēzei, ka "no jaunlatviešiem radās tagadējie latvieši”.
Ne gēnu, bet uzvedības, tai skaitā runāšanas un domāšanas stereotipu pārnese nosaka cilvēku piederību tai vai citai tautai.
Kad Sbrg. apjūsmoja latviešus kā vācu baronu bērnus, kā reāla būtne vēl nebija piedzimis Andrievs Niedra (1871-1942), kurš Pirmā pasaules kara laikā mēģināja atrast šādam cilvēku kopumam vietu Eiropas politiskajā kartē. A. Niedras versija par šādu valsti izlobāma no viņa komentāriem par Vidzemes muižnieka Heinriha fon Strīka (Stryk, 1873 - 1938) plāniem, ar kuru A. Niedram domas gājušas “līdztekus ceļus”. Baltijas valsts ietvertu Vidzemi, Igauniju un varbūt arī Kurzemi, ja neviens Hohencollernu princis negribētu to par savu rezidenci, bet vismaz daļēji ne Latgali, kurā dzīvojošie cilvēki masveidīgi un nopietni uzskatīja, ka viņu tautības nosaukums ir katoļi. Tur, savukārt, pēc tagadējās nomenklatūras, latgaliešu aktīvisti rēķināja, ka vienu nāciju sakombinēt vajadzētu no trijām, nevis no tikai divām tautībām. A. Niedra saskatīja līdzsvara iespējas starp latviešiem, igauņiem un vāciešiem. Latgalieši, ja tas būtu bijis atkarīgs vienīgi no viņiem, mestos kopā ar latviešiem tikai tad, ja šajā kombinācijā ietvertu arī lietuviešus, kas noturētu spēku līdzsvaru 2 : 2 starp luterāņiem (vidzemniekiem + kurzemniekiem) un katoļiem (latgaliešiem + lietuviešiem). Vidzemniekiem un kurzemniekiem palika iespējas konsolidēties ne par latviešiem, pirms viņus šādi nebija sakausējušas Pirmā pasaules kara ugunis.
Tomēr notika tā, kā notika. Pēc tam A. Niedra taisnojās citiem un sev, ka visu izšķīrusi “kara laime”, t.i., vācu nelaime, nevis nāciju konsolidēšanas dažādo variantu ilglaicīgās perspektīvas. Viņš vēl paspēja piedzīvot, kā vēsture apliecina visas tās vājās vietas jeb kļūdas 18. novembra Latvijas projektā, par kurām viņš bija brīdinājis kopš tā dzimšanas. Tomēr nekādi pavērsieni Pirmā pasaules kara gaitā nebūtu noveduši līdz Latvijas Republikas pasludināšanai, ja arī šāds variants nebūtu gatavots jau daudzus desmitus gadu.
Nebūt nenoliedzot arī “Mājas Viesa” pienesumu tagadējās, nevis savādākas Latvijas tapināšanai, daudz izteiksmīgāk šajā virzienā ir darbojusies cita avīze “Balss” ar pavisam citām intonācijām Jāņu motīvu izmantošanā. To attēlošanai kaut viskonspektīvākajā veidā izmantosim trīs piemērus. Lūk, kā 1885. gada 21. jūnija/3. jūlija (pēc jaunā un vecā kalendāra) numurā
“Līgas bērni līgodami
Baru bariem pulcējas.
Noliek savu Līgas dziesmu
Uz tiem Līgas altāriem.”
Pāris gadus vēlāk (1887. gada 17./29. jūnijā) tie vairs nav tikai Līgas bērni,
“Kas to Līgo ielīgoja?
Kas tai dziesmas skandināj*?
Latvju dēli, latvju meitas
Līgas svētkus svinēdam*.”
Ja kaut bezapziņā cilvēki līgojās savas valsts virzienā, tad šāda kustība bija jāatraisa no vienas konkrētas dienas, jo valsts taču nevar pastāvēt tikai tad, kad cilvēki sanāk kopā reizi gadā. Valstij sevi jāapliecina nemitīgi un nepārtraukti vai vismaz tā, kā to spēja Rīgas Latviešu biedrība. Tai jau bija ne dabas, bet pašas noteikts darbošanās cikls ar “gadasvētkiem”, ar kuriem avīze apsveica biedrību 1885. gada 27. februārī/11. martā:
“Kad senos laikos bija
Vēl brīva Latvija,
Tad tauta svinēt mēdza
Sev svētkus Rāmavā.
Priekš jautrām svētku dziesmām
Tur kokles stīgoja,
Pie svētām uguns liesmām
Tur tauta līgoja.”
Latviešu tauta līgoja nopietni un cienījami, tā bija pavisam savādāka lēkāšana ap un pāri ugunskuriem, kas tikai nejēgām varēja izskatīties tāda pati kā pie moriem Āfrikā.
