Lielāko pasaules mediju uzmanības lokā šajās dienās nenoliedzami ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās asamblejas ikgadējais samits, tajā skaitā ASV prezidenta Donalda Trampa paustais. Ietekmīgais medijs “Politico” Trampa teikto nosauca par “ trakāko runu”, savukārt BBC secina, ka par Trampu “tagad vairs neviens nesmejas”.
Pasaules plašsaziņas līdzekļi, vērojot norises ANO Ģenerālās asamblejas ikgadējā samitā, daudz uzmanības ir pievērsuši visādiem kurioziem un ķibelēm - Francijas prezidents Emanuels Makrons iekļuva automašīnu sastrēgumā Ņujorkā, jo bija jādod ceļš ASV prezidenta Donalda Trampa autokolonnai. Makrons (pa jokam) zvanīja Trampam un žēlojās par to.
Trampam ANO ēkā savos 79 gados bija jāsteberē augšā uz otro stāvu pa salūzušu eskalatoru.
Un tad vēl atklājas, ka nestrādā “suflieris” - slīdošā teksta lente, kurā Trampam, stāvot tribīnē, ieskatīties, par kādu tēmu jābūt viņa runas nākamajai tēzei.
Tomēr ASV prezidents arī bez sufliera godam tika galā ar runu un stipri pārtērēja pasākuma protokolā tai atvēlēto laiku. Vienīgais, ko viņš laikam piemirsa - vēlreiz nolamāt iepriekšējo ASV prezidentu Džo Baidenu par nespējnieku. Tomēr neaizmirsa paplātīties, ka “izbeidzis septiņus karus pasaulē”.
Zināms, ka Tramps ir neprognozējams, mēdz pārspīlēt skaitļus un faktus, viņa paredzējumi reti piepildās, tāpat arī viņa solījumi un draudi bieži izskan tukšumā bez reālas darbības pēc tam. Daudzas viņa ANO samita runas domas bija dzirdētas jau iepriekš, tomēr bija arī novitātes.
Varbūt galvenā novitāte ir tā, ka Tramps savā runā bija sakoncentrējis visu svarīgāko, ko domā par pašreizējo situāciju pasaulē, un bez kādas aiztures to, kas prātā, pauda skaļi. Pārējā pasaule, grib to vai negrib, nevar ar viņa viedokli nerēķināties, jo viņš ir joprojām visietekmīgākās pasaules valsts līderis. Tā ir valsts, kurai ir visstiprākā armija un visstiprākā valūta.
“ANO ir jābūt starptautiskam forumam konsultācijām, sadarbībai un kompromisiem. Tomēr prezidentam Donaldam Trampam ir cits vēstījums tās vairāk nekā 190 dalībvalstīm: “Vienkārši dariet to, ko es jums saku!”,” raksta “Politico” ārlietu komentētāja Nahala Tusi. “Migrācija? Slēgt robežas. Klimata krīze? Aizmirstiet par to. Krievijas nafta? Beidziet to pirkt.
Amerikāņu līderis šos stingri formulētos ieteikumus - dažreiz tie šķita kā pavēles - izteica otrdien savā runā ANO Ģenerālās asamblejas ikgadējā samitā - pirmajā šāda veida uzrunā viņa otrajā pilnvaru termiņā. Viņš nekautrējās. "Es tiešām esmu labs šajās lietās," viņš teica vienā brīdī. "Jūsu valstis nonāks ellē!” redakcijas komentārā raksta izdevuma “Politico” vecākā ārlietu korespondente Nahala Tusi un turpina: “Esmu klausījusies katru runu, ko Tramps ir teicis ANO Ģenerālajā asamblejā. Šī bija līdz šim trakākā. Iespējams, ka tā bija arī ASV prezidenta neizmantota iespēja izmantot ANO saviem mērķiem. Tramps nebeidza runāt ārkārtējā mērā, pat pēc tam, kad salūzušais teleprompteris tika salabots. Viņš izteica pārsteidzoši daudz nepatiesu apgalvojumu, piemēram, apgalvojot, ka Londona virzās uz islāma tiesību pieņemšanu. Viņš pats ar sevi nonāca pretrunās, apgalvojot, piemēram, ka oglekļa pēdai nav nozīmes, vienlaikus arī žēlojoties par gaisa piesārņojumu dažos reģionos.
Tramps paziņoja, ka viņa administrācija vadīs iniciatīvu, lai mēģinātu samazināt bioloģisko ieroču esamību, un aicināja "katru valsti pievienoties mums". Taču tas bija izņēmums. Kopumā Tramps nepiedāvāja nekādu visaptverošu, vienojošu globālu vīziju (viņa administrācija bija solījusi skaidru, formulētu filozofiju par pasauli). Trampam bija maz laipnu vārdu, lai mudinātu valstis sekot Amerikas piemēram, risinot problēmas, kas šķērso robežas. Tā vietā viņš turējās pie sava nacionālistiskā kodola, iebiedējot, mudinot un izsmejot sapulcējušās valstis. ASV prezidents, kurš izskatījās atvieglots un it kā viņam būtu patiesi jautri, izmantoja brīdi arī, lai izsmietu ANO disfunkciju, un runa nebija tikai par nepareizi funkcionējošu eskalatoru.”
Vēl virkne tēžu no Nahalas Tusi komentāra: “Dažas ārvalstu amatpersonas Trampa otrdienas runu raksturoja kā labākajā gadījumā neinformētu un sliktākajā - neproduktīvu. "Viņš stāsta lietas, kas nav patiesība," man īsziņā sūdzējās kāda Eiropas amatpersona. Piemēram, amatpersona apgalvoja, ka Tramps rīkojās tā, it kā Eiropa nebūtu neko darījusi, lai ierobežotu Krieviju pret Ukrainu, kad tā ir noteikusi stingras sankcijas Kremlim, samazinājusi tās atkarību no Krievijas enerģijas un iztērējusi miljardus, lai atbalstītu Kijivu. Lai gan vairākas Eiropas valstis ir stingri ierobežojušas migrāciju, Tramps radīja iespaidu, ka kontinentu ir pārņēmuši ārējie "iebrucēji", un mudināja valstis aizsargāt savu "mantojumu".
Trampa uzruna arī uzsvēra viņa uzmanību iekšpolitikai. Reizēm Tramps izklausījās tā, it kā viņš uzstātos kādā no saviem priekšvēlēšanu mītiņiem. Man nebija sajūtas, ka Trampa vārdi liks kādam no viņa kolēģiem valstu vadītājiem mainīt savu viedokli par fundamentāliem jautājumiem, piemēram, klimata pārmaiņu zinātni. Latīņamerikas amatpersona sacīja, ka runa daudzējādā ziņā apstiprina diplomātiskajās aprindās valdošo sajūtu, ka Trampa pieeja pasaulei arī turpmāk būs "vibrācijas, nevis fakti". Šīs vibrācijas, protams, var mainīties minūtes, stundas vai vienas runas laikā. Galu galā tas pats Tramps, kurš teica, ka viņa priekšā sapulcējušās valstis “nonāks ellē”, noslēdza savu runu, paziņojot: “Katrs vadītājs šajā skaistajā zālē šodien pārstāv bagātu kultūru, cēlu vēsturi un lepnu mantojumu, kas padara katru nāciju majestātisku un unikālu, nelīdzīgu nekam citam cilvēces vēsturē vai jebkurai citai vietai uz zemes.”
Dažas ārvalstu amatpersonas man teica, ka, lai gan Trampa runa viņus pilnībā nepārsteidza, viņu bažas par to, kurp ASV un pasaule virzīsies nākamo trīs gadu laikā, tagad ir tikai saasinājušās.”
“Politico” komentētāja izsmērē un samīda Trampa runas saturu, it kā tajā teju viss ir bijis blēņas, taču ASV prezidenta paustā kritika par Eiropas Savienību diezin vai ir tik ļoti nepamatota (vismaz no ASV skata punkta raugoties).
“Pirms sešiem gadiem ANO auditorija par Trampu smējās, taču šoreiz bija klusums,” raksta BBC korespondents Džeimss Lendeils. “Būtiskākais Trampa brīdinājums bija saistīts ar Krievijas karu Ukrainā. Viņš teica, ka prezidenta Putina atteikšanās izbeigt konfliktu "neliek Krievijai izskatīties labi". Viņš teica, ka ASV ir gatavas "noteikt ļoti spēcīgu tarifu kārtu", lai izbeigtu asinsizliešanu. Taču viņš teica, ka Eiropas valstīm ir jāpārtrauc Krievijas enerģijas pirkšana, apgalvojot, ka viņš tikai pirms divām nedēļām uzzināja, ka dažas to dara. Praksē Ungārija un Slovākija ir vienīgās būtiskās Krievijas naftas pircējas Eiropā. Diplomāti apgalvo, ka Tramps slēpjas aiz tā, lai viņam nebūtu jāievieš sekundāras sankcijas Indijai un Ķīnai, kuras abas pērk milzīgu daudzumu lētas Krievijas enerģijas, kuras Tramps pieminēja. Iespējams, svarīgāks par viņa runu bija Trampa ieraksts sociālajos tīklos neilgi pēc tam, kurā viņš pirmo reizi apgalvoja, ka Ukraina varētu atgūt visu savu teritoriju. “Papīra tīģeris” Putinam nepatiks
Trampa Krievijas nosaukšana kā "papīra tīģeri", nevis "īstu militāru lielvaru", kaitēs prezidentam Putinam, kurš ir jutīgs pret jebkuru mājienu, ka viņa valsts nav globāls spēlētājs. Diplomāti norādīja, ka šis ir jaunākais piemērs Trampa ceļam uz kritiskāku nostāju pret Krieviju,” norāda BBC komentētājs. Viņš gan piebilst, ka “tomēr Trampa vārdi vienmēr jāuztver ar zināmu skepsi. Viņš bija tik optimistisks tikai dažus mirkļus pēc tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski ANO”.
Trampa pret Eiropu vērstā kritika būtībā ir par divām lietām. Pirmā ir tā saucamais zaļais kurss, kuru ES turpina, neraugoties ne uz ko - ne uz drošības izaicinājumiem, ne uz ekonomikas un finanšu jomu riskiem, ne uz veselo saprātu. Tramps uzskata, ka tā ir “zaļā krāpšana”, taču, šķiet, tik tiešām taisnība ir “Politico”, ka Eiropā no šā kursa nebūs atkāpšanās un ASV prezidenta sacītais netiks ņemts galvā.
Taču Eiropai vēl nepatīkamāks ir Trampa pārmetums, ka tā joprojām pērk fosilos resursus no Krievijas.
Darījumu proporcijas izskatās apmēram tā: Vladimirs Putins četrus šķidrās gāzes balonus pūzdams un elsdams nes uz muguras augšā pa trepēm un piegādā Indijas Narēndram Modi, piecus vai sešus - Ķīnas Sji Dzjiņpina dzīvoklim, bet vienu balonu - turpat kaimiņu kāpņutelpā dzīvojošajai Eiropai.
Cik balonu nopērk un pārdod tālāk NATO valsts Turcijas Redžeps Erdogans, to īsti nevar zināt. Dabūjis naudu par šo gāzi, Putins var pirkt militārās tehnoloģijas, mikroshēmas, dronus un raķetes un raidīt tās uz Kijivas bērnudārziem, skolām un slimnīcām.
“Es varu uzlikt sankcijas (otrās pakāpes) Indijai un Ķīnai, bet kāpēc arī jūs (Eiropa), kāda suņa pēc pērkat Putina gāzi?” grib noskaidrot Tramps, kurš it kā nav zinājis par Ungārijas un Slovākijas maigajām darījumu attiecībām ar Krieviju.
Te Eiropa tiek mazliet tā kā iedzīta strupceļā un tai varētu nākties ilgi visu ko izskaidrot un taisnoties.
Varbūt Tramps tīšām meklē aizbildinājumus, kāpēc neuzlikt sankcijas Ķīnas un Indijas uzņēmumiem?
Viss var būt, taču no šīs minstināšanās, ambīcijām, neizlēmības, mucu ripināšanas no ASV uz Eiropu un atpakaļ patiesā nelaimes guvēja ir Ukraina, kura ir spiesta sagaidīt dronu un raķešu uzbrukumus, dzīvot komandanta stundu un elektrības atslēgšanas apstākļos un skaitīt, cik atkal šonakt gājis bojā kareivju, civiliedzīvotāju un bērnu.
