Termins “labais krievs” parādījās 2022. gadā, kad to sāka lietot viena no Krievijas emigrācijas opozīcijas grupām kā sava veida marķieri tiem, kas pametuši Krieviju un nosoda karu un Putina režīmu. Šim “labumam” vai “labestībai” netika sniegti nekādi kritēriji, izņemot publisku norobežošanos no Krievijas valdības ārpolitikas un iekšpolitikas. Tomēr šis termins nostiprinājās un, lai arī dažkārt ar sarkasma pieskaņu, ir iegājies žurnālistu un politologu leksikā.
Ukraiņiem pēc plaša mēroga Krievijas iebrukuma “labie krievi” a priori nevar pastāvēt. Ukrainas sabiedrība neuzticas Krievijas politiskajiem opozicionāriem, tajā skaitā arī pašiem slavenākajiem. Pagājušā gada augustā no cietuma atbrīvotie disdenti Andrejs Pivovarovs, Vladimirs Kara-Murza un Iļja Jašins no Ukrainas skatpunkta runāja dīvaini un nepieņemami, mudinot mazināt Rietumu sankcijas. Krievijas opozīcija joprojām savā starpā kašķējas niknāk nekā cīnās pret Putinu, nav izvirzījies kāds spilgts līderis, kurš varētu apvienot spēkus.
Žurnālists un publicists Aleksandrs Ņevzorovs terminu “labie krievi” lieto, lai izsmietu Krievijas politiskos opozicionārus, norādot, ka, lai arī viņi ir pret Putinu, viņos ir impērisma gars kombinācijā ar ilūzijām, ka Krievijā iespējama plaukstoša un skaista demokrātija.
Nosaukums “labie krievi” ir stipri vien diskreditēts, ja to lieto, apzīmējot opozīcijas politiķus, taču ir citas jomas, kurās varbūt tas neskan ar tik diktu ironiju. Vēl var būt apzīmējums “ņezaļežnijas (neatkarības) draugi”, kas tiek lietots Ukrainā, lai apzīmētu krievus, kuri palīdz Ukrainai.
Lai vai kā viņus nesauktu, starp krievu izcelsmes publiskajiem runātājiem, kuri stingri pieturas pie proukrainiskās nostājas un kurus Ukraina ir pieņēmusi kā savējos, izceļas jau minētais Aleksandrs Ņevzorovs, jurists Marks Feigins, blogeris Maikls Naki, kurš aktīvi un atklāti vāc ziedojumus Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Katram no viņiem ir savs stāsts par aiziešanu no Krievijas. Viņi visi ir pakļauti kriminālvajāšanai par patiesības teikšanu, taču viņi neatsakās no saviem uzskatiem un paliek konsekventi cīnītāji pret Putina režīmu. Vēl viena ievērojama kara pretinieku grupa ir Krievijas radošā elite. Mūziķi Jurijs Ševčuks, Andrejs Makarevičs, Maksims Pokrovskis, Boriss Grebenščikovs, Zemfira, aktieri Artūrs Smoļaņinovs, aktrise Marija Maškova, Maksims Galkins un virkne citu ne tikai izsakās pret karu, bet arī rīkojas. Daži ziedo Ukrainas bruņotajiem spēkiem, daži palīdz ukraiņu bēgļiem, daži sniedz labdarības koncertus. Šīs ir ievērojamas Krievijas zvaigznes, kuras nebaidījās palikt bez lomām, koncertiem, korporatīvajiem pasākumiem un cita veida peļņas lielajā Krievijas tirgū un uzreiz pēc iebrukuma sākuma godīgi izteicās publiski un turpina atbalstīt Ukrainu, neraugoties uz nebeidzamo naidu, ko pret viņiem vērš proputiniskais pūlis.
Uzņēmējdarbībā situācija, protams, ir sarežģītāka. Naudai patīk klusēt, un biznesa aprindas Krievijā vienmēr ir izcēlušās ar savu īpašo konservatīvismu. Jo Krievijā nav iespējams veikt lielu biznesu bez varas iestāžu atbalsta. Tas spiež draudzēties ar Kremli, pat ja Putina darbības
tracina. 2022. gada 24. februārī, kad Krievija sāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, Putins tikās ar lielāko privāto un valsts uzņēmumu vadītājiem un raidīja nepārprotamus signālus visai biznesa sabiedrībai, ka tai jāpaliek Krievijā, jāsadarbojas ar valdību, jāspēlē pēc varas diktētiem noteikumiem, citādi sekos neizbēgams sods.
Putina izteiktie draudi joprojām darbojas ar stindzinošu efektu - no “Forbes” saraksta 200 bagātākajiem Krievijas uzņēmējiem tikai trīs (Mihails Hodorkovskis, Oļegs Tiņkovs un Andrejs Borodins) ir nosodījuši Putinu. Šie trīs ir Krieviju pametuši jau pirms plaša mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Taču krievu emigrantu vidū ir daudz tādu, kuri regulāri sniedz savu, lai arī nelielu, bet ne mazāk nozīmīgu ieguldījumu cīņā pret Putina režīmu, palīdzot Ukrainai un ukraiņiem. Piemēram, politiskais stratēģis Mihails Šeitelmans. Viņš ilgu laiku dzīvo Kijivā un pēc kara sākuma kļuva par populāru komentētāju. Viņa vārdi vienmēr ir asi, viņa analīze ir objektīva, un viņam uzticas gan Ukrainā, gan Krievijā. Bijušajam krievu baņķierim Aleksandram Galkinam jautājums par to, kurā pusē nostāties, pat nebija aktuāls. Uzreiz pēc kara sākuma Galkins kopā ar savu biznesa partneri Dmitriju Kravčenko aktivizēja ukraiņu diasporu Turcijā, ASV un Eiropas Savienībā, lai izveidotu operatīvu loģistiku medikamentu piegādei uz Ukrainu. Aleksandrs Galkins turpina atbalstīt vienu no Rivnes apgabala slimnīcām, kur ārstējas Ukrainas bruņoto spēku karavīri. Labdarības projektā “Atdosim siltumu un gaismu Ukrainai” ir savākti simti tūkstošu eiro. Projektu aizsāka bijušie deputāti no Maskavas un Vologdas, bet tagad emigranti Natālija Šavšukova, Marija Soļenova un Jevgeņijs Domožirovs no biedrības “Krievi par Ukrainu”. Par ziedojumiem tiks iegādātas krāsnis un ģeneratori, kas tiks nogādāti Ukrainā. Liela daļa aprīkojuma, kas ukraiņiem ļoti nepieciešams, lai pārdzīvotu šo ziemu pēc Krievijas veiktās enerģētikas infrastruktūras iznīcināšanas, jau ir iegādāta.
Latvijas varas iestādes pret emigrantiem - “labajiem krieviem” un “labajiem baltkrieviem” - ir izturējušās, krītot no vienas galējības otrā. Pēc tam, kad 2020. gadā Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko nežēlīgi apspieda protestus, Latvija ar vislielāko labvēlību uzņēma Baltkrievijas uzņēmējus, kuri bija gatavi pārcelt savu biznesu uz Latviju - tika dibināti desmiti jaunuzņēmumu un kopuzņēmumi. Pēc tam kvēlā sadarbība noplaka. Ja kādā uzņēmumā ir Baltkrievijas daļas, tās ir kļuvušas ja ne pavisam toksiskas, tad traucējošas. Dažs Latvijas uzņēmējs nonāca lielās sprukās, jo partneris ir aizbraucis atpakaļ uz Baltkrieviju un vairs neliekas ne zinis par savu biznesu Latvijā - no uzņēmuma viņu nav viegli izslēgt, tāpēc rodas ķibeles un tiesu darbi.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš tagad ir Valsts prezidents, stipri piestrādāja, lai ieaicinātu Latvijā no Krievijas bēgošos žurnālistus un atvieglotu viņiem pirmo uzturēšanās laiku šeit. Vienbrīd Latvijā bija ieradušies vismaz 250 krievu žurnālistu no dažādiem kaimiņvalsts izdevumiem, blogeri, televīzijas cilvēki.
Krievijas radošas personas Latvijā strādāja jau pirms kara - piemēram, kinorežisors Vitālijs Manskis, interneta portāls “Meduza”, “Youtube” kanāla “I grjanul Grem” veidotāji un citi. Pēc pilna mēroga kara sākuma uz Rīgu pārcēlās aktrise Čulpana Hamatova. Uz Rīgu savu redakciju pārcēla televīzijas kanāls “Doždj”, Latvijā tika nodrukāts laikraksts “Novaja gazeta” krievu un latviešu valodā, šā izdevuma galvenais redaktors Kirils Martinovs gandrīz visu laiku uzturējās Latvijā. Sadarbībā ar krievu opozīcijas žurnālistiem “nra.lv” ir tapuši kopīgi projekti un raksti. Sadarbība turpinās arī pašlaik.
Taču jau 2022. gada septembrī labvēlības vārtiņi aizcirtās - Latvija (tāpat arī Lietuva, Igaunija, Somija un Polija) nelaida iekšā no Krievijas bēgošos jaunu ļaužu pūļus, kuri bija sabijušies no mobilizācijas. Viņiem nācās meklēt citus ceļus un laisties lapās uz Gruziju, Kazahstānu, Armēniju.
“Doždj” pārcēlās uz Nīderlandi, jo Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) nolēma anulēt šā televīzijas kanāla apraides licenci Latvijā, pamatojoties uz draudiem valsts drošībai. Pirms tam telekanāls jau bija sodīts par valodas celiņa neesamību un Krimas attēlošanu kartē kā daļu no Krievijas teritorijas, Krievijas armijas saukšanu par "mūsu armiju", iespējamu atbalsta paušanu Krievijas armijai. Tā gadās. Pirmā eiforija, draudzējoties ar Krievijas disidentu televīzijas kanālu, bija galā, un NEPLP sāka skatīties, ka šie krievu žurnālisti uzvedas augstprātīgi, nepilda solījumus un dažbrīd pauž tādas lietas, kas Ukrainā tiek uztvertas “uz nažiem”.
Ne katra sadarbība izdodas, ne katrai idejai ir lemts izdoties, taču “labie krievi” dabā pastāv arī bez pēdiņām rakstībā vai ar kādiem citiem nosaukumiem. Viņi ir gan starp populārām personām, gan starp ļaudīm, kas savus labos darbus neafišē.
Latvijas varas iestādēm nav jāveido kādas īpašas institūcijas, lai atšķirtu “labos” no “sliktajiem”. Par “sliktajiem”, cerams, rūpējas Valsts drošības
dienests un Satversmes aizsardzības birojs, kurš raugās, lai viņi neiefiltrējas kaut kur, kur nevajag. “Labie” iztiek bez īpašas labvēlības, taču nevajadzētu vismaz viņiem traucēt. Ja cilvēks ar savu darbu un naudu veicina Ukrainas uzvaru, tad tas jau automātiski liecina, kas viņš ir. Vissmagākie Kriminālkodeksa panti Krievijā ir par naudas vai citāda atbalsta sniegšanu Ukrainai, kas agresīvajā kaimiņvalstī skaitās valsts nodevība. Šie cilvēki ir drosmīgi, viņi ir labie krievi labā nozīmē, un viņu nemaz nav maz.
