Rīga vairs nav iedzīvotāju skaita ziņā lielākā pilsēta Baltijā. Šī gada sākumā Viļņas iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz 607,4 tūkstošiem. Rīgas dati šā gada sākumā vēl nav apkopoti, bet tiem ir lejupejoša tendence.
Pagājušajā gadā ap šo laiku vēl nevarēja īsti saprast, cik un kas - Viļņas iedzīvotāju skaits jau noķēra un mazliet apdzina Rīgas iedzīvotāju skaitu, taču atrāviens nebija būtisks. Taču tagad jau pilnīgi droši var teikt - Viļņa ir apdzinusi Rīgu kā stāvošu. Viļņā iedzīvotāju skaits aug, kamēr Rīgā vairs nav tālu brīdis, kad iedzīvotāju skaits būs mazāks par 600 tūkstošiem. Varbūt tas jau ir noticis.
Tallinā pēdējais statistikas fiksētais skaitlis ir pagājušā gada vidū - 456,7 tūkstoši iedzīvotāju. Tādā garā turpinot, Rīga jau pēc dažiem gadiem var kļūt par trešo lielāko galvaspilsētu Baltijā...
Taču ir arī labās ziņas, kas latviešiem ļauj justies pagaidām vēl diezgan komfortabli - Viļņas administratīvā teritorija ir lielāka nekā Rīgai, bet iedzīvotāju blīvums joprojām Rīgā ir lielāks. Viļņa pēdējo desmit gadu laikā ir sev administratīvi pievienojusi vairākas apkārtējās teritorijas un piepilsētas, kas automātiski papildina galvaspilsētas iedzīvotāju skaitu.
Ja Rīga sev pievienotu Mārupi, Salaspili, Ulbroku un Berģus, sanāktu... pilsēta ar ļoti lielu iedzīvotāju skaitu. Rīgas un tās aglomerācijas kopējais iedzīvotāju skaits joprojām ir lielāks nekā Viļņai.
Kā tas tā varēja gadīties, ka Viļņa ir aizaulēkšojusi garām Rīgai? Viļņai ir sens sapnis un stratēģiski politisks uzstādījums kļūt par lielāko pilsētu
Baltijā - gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā. Tikmēr Rīga ir dimdējusi bezbēdīgi, uzskatot, ka ir liela un tik gatava, ka brīnums, kā vēl nav nogrimusi.
Viļņā, tāpat kā Rīgā, iedzīvotāju mirstība pārsniedz dzimstību, tomēr Viļņā negatīvā plaisa nav tik liela kā Rīgā.
Viļņas iedzīvotāju skaita pieaugums skaidrojams ar iebraucēju skaita pieaugumu. Turklāt pēdējos gados ir daudz cilvēku, kas atgriežas no ārzemēm - ir tur sapelnījuši mazliet naudiņas un var uzsākt kādu biznesu, nopirkt dzīvokli Viļņā. Rīgā šādu reemigrantu nav tik daudz.
Nelāgi ap dūšu var kļūt, ja sākam pētīt demogrāfijas un makroekonomikas rādītājus. Viļņā darbaspējīga vecuma iedzīvotāju īpatsvars ir lielāks nekā Rīgā - tātad Viļņā dzīvo vairāk tādu cilvēku, kas spēj radīt lielāku pievienoto vērtību un straujāku iekšzemes kopprodukta pieaugumu.
Pērnā gada ekonomikas izaugsmes dati vēl nav apkopoti, bet tendence ir zināma - Latvijas un arī Igaunijas IKP būs stagnējis uz vietas vai pat negatīvs, kamēr Lietuvā audzis un pat diezgan strauji. Tātad jādomā, ka arī Viļņa kā atsevišķa vienība izgriež pogas Rīgai un Tallinai.
Pirktspējas koriģētais IKP indikators uz vienu iedzīvotāju 2023. gadā, pēc “Eurostat” datiem, Igaunijā bija 38 700, Lietuvā 32 600, Latvijā 26 600. Nav nekādu pazīmju, ka Latvijā un Rīgā tas varētu būt tuvinājies Lietuvas un Viļņas rādītājiem. Šis skaitlis ir diezgan nopietna lieta, kas būtībā raksturo dzīves līmeni - to, cik viens vidējais iedzīvotājs var atļauties pirkt preces un pakalpojumus par saviem ienākumiem.
Turklāt Lietuvā un Viļņā medikamenti joprojām ir lētāki nekā Latvijā un Rīgā, degviela ir lētāka, un dažbrīd atšķirība mēdz būt pat 20 eirocenti litrā un vairāk.
Ir arī objektīvi apstākļi, kas ietekmē cenas - Lietuva ir lielāka, attiecīgi tirgus ir lielāks, tāpēc lielāka arī konkurence un mazākas karteļu veidošanas iespējas. Taču tādi apstākļi bija pirms 10, 20 un 30 gadiem. Taču tieši pēdējos 10-15 gados un pašā vispēdējā laikā vērojams, ka Lietuva gluži fenomenāli attīstās visās jomās. Tikmēr Latvija netiek līdzi, un mums par lielu prieku arī Igaunijas attīstība nav tik dinamiska.
Kādreizējais Ķīnas kompartijas vadītājs Dens Sjaopins, vērtējot savas valsts ekonomisko stāvokli, sacījis: “Ja ģīmis ir neglīts, nevajag iedomāties sevi par skaistuli.” Tas bija sen, un mūsdienās Ķīna nekādā gadījumā vairs nav saucama par ekonomisku neglīteni.
Rīga visu laiku bija skatījusies spogulītī un pašapmierināti klausījusies: “Tu, karalien! Tu, karalien!” Taču tagad spogulītis vairs nesaka tā.
Mērķtiecīga stratēģija un turēšanās pie nospraustā kursa neatkarīgi no tā, vai pie varas ir kreisi vai labēji spēki; spēja pieņemt lēmumus, kas nepieciešami, pat ja nav pārāk populāri, acīmredzot ir bijuši tie faktori, kas Viļņu ir izvirzījuši Baltijas vadībā.
Ja pasaulē nebūtu Viļņas un Tallinas, Rīgas politiķi varētu iet gulēt un sapņos redzēt savu izveicību, viedumu un varonību. Taču labi, ka ir Viļņa un Tallina, kas liek nokaunēties. Vēl labāk būtu, ja Rīga un Latvijas valsts vara saņemtos un rīkotos, lai atpalicība nekļūst vēl lielāka. 19. gadsimta otrajā pusē uz Latviju basām kājām nāca lietuviešu un poļu viesstrādnieki, 1868. gadā Rīgā tika dibināta organizācija "Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem", ka vēlāk pārtapa par Rīgas Latviešu biedrību.
Tas bija tolaik.
Tagad mēs redzam, kā Viļņa dun un dimd. Skaties, drīz tā kļūs par megapoli. Skumīgi rīdzinieki tad varēs braukt ar “Rail Baltica” uz Viļņu meklēt darbu.
