Interneta tiešsaistes sociālajā tīklā “Facebook” lielas diskusijas izraisījis publicētais grafiks, kas attēlo iekšzemes kopproduktu (IKP) jeb valsts tautsaimniecībā saražoto galaproduktu naudas izteiksmē uz vienu cilvēku dažādās Latvijas valstspilsētās.
Dati ir no Centrālās statistikas pārvaldes par 2023. gadu, tomēr tie ir gana lietojami, lai situācija vēl nebūtu būtiski mainījusies un lai radītu priekšstatu par IKP atšķirībām starp galvaspilsētu un citām pilsētām.
Pie vidējā Latvijā (starp pilsētām) IKP uz vienu iedzīvotāju 19,1 tūkstotis eiro, Rīgā šis skaitlis ir daudz, daudz lielāks - 31,6 tūkstoši eiro.
Virs vidējā līmeņa vēl ir Valmiera ar 24,3 tūkstošiem eiro, bet visās pārējās valstspilsētās IKP uz vienu iedzīvotāju ir mazāks nekā vidēji Latvijā.
Šie skaitļi nedaudz mulsina, jo tradicionālais priekšstats par Latvijas makroekonomikas iekšējām norisēm ir tāds, ka Rīga ir bagāta, Latgale - nabadzīga, bet pārējie novadi un pilsētas ir kaut kur pa vidu - līdzīgi kā ar pirktspēju, bezdarbu vai vidējās algu apmēru vajadzētu būt arī ar IKP.
Taču pirmajās divās vietās no apakšgala ir nevis Rēzekne vai Daugavpils, bet Jūrmala un Ogre.
Skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs - Jūrmalas un Ogres iedzīvotāji lielu daļu kopprodukta ražo Rīgā un vakarā brauc mājās, kur guļ pa nakti, lai nākamajā rītā dotos atkal uz Rīgu strādāt, vai arī lai strādātu attālināti firmai, kas reģistrēta Rīgā. Vismazākais IKP uz iedzīvotāju ir Jūrmalai - tikai 9,3 tūkstoši eiro. Taču diezin vai jūrmalniekus var uzskatīt par pašiem nabagākajiem. Jā, Slokas papīrfabrika ir likvidēta jau 30 gadus, un pilsētvide tur vietām atgādina Ukrainas karadarbību pārdzīvojušu postažu, taču iedzīvotājiem nav problēmu iekāpt vilcienā vai autobusā, lai ātri nonāktu galvaspilsētā, kur darba vietu ir gana.
Nevar teikt, ka skaudri trūktu darba vietu Ogrē - tās tur ir; taču liela daļa iedzīvotāju izvēlas strādāt Rīgā, kurp ved šoseja, autobusi un ērts elektrovilciens.
Garā straumē un sastrēgumus radot, vakarā no Rīgas brauc mājās arī jelgavnieki, kuri strādā Rīgā. Un tikai tie, kas strādā Jelgavā, saražo 14,9 tūkstošus eiro produktu uz vienu cilvēku.
Ar Valmieru ir pavisam cits stāsts. No Valmieras līdz Rīgai ir patālu, taču uz Valmieru brauc strādāt ļaudis no apkārtējiem novadiem un citām pilsētām. Tāpēc IKP uz vienu iedzīvotāju tik augsts.
Visās pilsētās IKP puslīdz vienmērīgi ir audzis, bet Ventspilī līknei ir bijis smags pikējums lejup starp 2018. un 2020. gadu. Bet pēc tam ir bijusi atkopšanās. Jādomā, ka tam par pamatu ir bijis tranzīta kravu samazinājums ostā, bet rezultātu uzlabošanās saistīta ar to, ka pilsētā rodas jaunas ražotnes.
Ne visus skaitļus, kas stāsta par IKP, var ņemt par pilnu. Statistika nevar izsekot pa pēdām tiem, kas pierakstījušies Daugavpilī, bet dzīvo, piemēram, Jelgavā. Tāpat gana daudz ļaužu it kā vēl ir pierakstīti Latvijā, taču sen strādā Anglijā vai Nīderlandē. Ja nevar noteikt patieso iedzīvotāju skaitu, tad arī saražoto kopproduktu nevar izrēķināt uz “galviņām”.
Tomēr, ievērtējot, ka pastāv šādi procesi sabiedrībā, var visnotaļ daudz konstatēt par tendencēm, salīdzināt datus ar iepriekšējiem laika periodiem, salīdzināt pilsētu ar pilsētu.
