Kaitinošas neērtības ārzemniekiem grauj Latvijas tēlu un tūrisma nozari

© Kaspars Krafts/F64

Nav tā, ka ar tūrisma nozari viss būtu slikti. Pēc drūmā kovidlaika tūrisms atkopjas, viesnīcās un citās tūrisma mītnēs apkalpoto personu skaits pārsniedz divus miljonus, tūrisma īpatsvars ekonomikā ir 4% vai vairāk no IKP, nodarbināti šajā nozarē ir 8–10% ļaužu. Visās Latvijas malās, pateicoties Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstam, kā sēnes pēc lietus ir sabūvētas naktsmājas un kempingi. Ir jauki piedāvājumi visos virzienos – dabas, kultūras un veselības tūrismā.

Taču statistika vai frāzes par tūrismu atbildīgo valsts un pašvaldību institūciju interneta mājaslapās ir viena lieta, bet kas cits ir, ja rodas saskarsme ar realitāti, uz savas ādas izjūtot to, kā vietējais vai ārzemju tūrists sajūtas Latvijā, kad ir atbraucis apskatīt mūsu skaisto zemi. Kaut kā ir sagadījies, ka pēdējā laikā esmu uzņēmis dažus draugus - ārvalstu viesus - un bijis viņiem par gidu, izrādot Rīgu, Jūrmalu, Ventspili un citas pilsētas. Viens, Džons, bija Lielbritānijas pilsonis, īsts londonietis no strādnieku šķiras, runāt prot ne tikai literārajā valodā, bet arī žargonā - koknijā. Kādu laiciņu vēlāk otrs bija ASV pilsonis Grigorijs, kurš dzimis PSRS un emigrējis no padomijas 1980. gadā. Viņš prot angliski un krieviski.

Pati pirmā krāpšana ir jau lidostā, kur taksometrs, lai nokļūtu Rīgas centrā, maksā teju vai 40 eiro. Vērīgāks ārzemnieks pamana, ka ir arī busiņi, kas aizvizina lētāk - par sešiem vai astoņiem eiro. Tikai ļoti vērīgs ārzemnieks uzzina, ka var braukt arī parastajā satiksmes autobusā no lidostas uz centru par 1,50 eiro.

Iznākot no lidostas, ārzemnieks ierauga vērienīgu jaunceltni iepretī un vaicā, kas tas. Kauns stāstīt, ka tā ir būve “Rail Baltica” projekta ietvaros, kura varbūt nebūs ilgi vai vispār nepieciešama un ka nav nekādas skaidrības par finansējumu, turpmākiem inženiertehniskiem risinājumiem. Tāpēc neko nestāstu - saku, ka tā ir būve, kas paredzēta lidostas paplašināšanai.

Ceļš uz pilsētu ir pa drausmīgām bedrēm, bet ir arī pozitīvais, ka tās tiek lāpītas. Viesi to redz un saprot.

Braukājot pa Rīgu un Latviju, gandrīz nekur nav redzamas norādes uz kādiem vērtīgiem apskatāmiem objektiem kādā citā valodā, kas nav latviešu. Par krievu valodu ir skaidrs, ka agresorvalsts valodai nav atvēlama vieta, taču arī angliski nekā nav. Patīkams izņēmums ir tikai Ventspils, kurā ir daudz norāžu un tās ir arī angļu valodā. Rietumi tomēr...

Ir lietas, kas, tepat Latvijā dzīvojot, neienāk nemaz prātā, jo mēs ar tām nesaskaramies. Piemēram, pieslēgums internetam. Mums, kam ir vietējo operatoru pieslēgumi, nav lielu problēmu, ja neskaita to, ka dažviet laukos var nebūt zonas. Taču ārzemniekam ar to ir milzīga problēma - katrā viesnīcā, kafejnīcā vai vienalga kur Rīgā vai citur viņam jāvaicā apkalpojošam personālam, kāda ir “Wi Fi” adrese, vai jāmeklē, kur tā uzrakstīta. Pat pārejot pāri ielai no vienas vietas uz citu, atkal jāspaida taustiņi un jāierakstās citā pieslēgumā. Latvija it kā skaitījās un vēl tagad skaitās viena no diezgan labi digitāli attīstītām valstīm, taču šāda adrešu ievadīšana ir aizvakardiena, sūnām apaugusi atpalicība, kas valstij nekādu godu nedara. Gan Rietumeiropā, gan arī pat asiņainās Krievijas lielākajās pilsētās ļaudīm ir pieeja internetam bez problēmām - kafejnīcās, parkos, metro pazemē un jebkur vismaz pilsētu centros. Vai to pašu būtu grūti izdarīt arī Rīgā? Vai tas būtu dikti naudietilpīgi?

Droši vien, ka nebūtu, ja par to vienlaikus padomātu visi kopā - pašvaldība, Ekonomikas ministrija, Satiksmes ministrija, valdība kopumā, pieaicinot operatorus un tā. Ja operatoriem no tā kāda skāde, varētu korekti to kompensēt, liekot aiz auss, ka dienas beigās no tūrisma valsts varētu iegūt vairāk. Bet nu nekas nenotiek - ārzemnieki pērn un aizpērn, tāpat arī pašlaik ir spiesti kā nabaga radinieki lūgties, lai viņiem atklāj noslēpumu - “Wi Fi” adresi - un ļauj tai pieslēgties. Acīmredzama ir pārresoru nekoordinācija - katra atsevišķa institūcija darbojas savā lauciņā, bet nespēj vienoties par vajadzīgām lietām kopistiski.

Par labierīcībām pat nerunāsim. Tās mēdz tikt slēgtas ar tumsas iestāšanos, un citas valsts pilsonim ar sakrustotām kājām jāskrien apstādījumos, kur viņu redz videokamera, un policija uzreiz ir klāt, lai uzliktu sodu.

Džons, kuram garšo “lager” tipa alus, ar šausmām konstatēja, ka pašlaik Vecrīgā tas maksā vairāk nekā Londonā līdzīga tipa iestādījumā pašā centrā - tur, kur Pikadilī laukums. Bet ir arī pozitīvais - viņš slavē vienu no latviešu alus šķirnēm, kuram uz etiķetes ir zirga galva. “Horse Beer” (“Zirgu alus”) esot labākais pasaulē.

Tur neko darīt, jo Latviju pēdējos gados tricināja baismīga inflācija - cenas aizskrēja tālāk nekā reālais pieprasījums. Tagad inflācijas vairs nav, un cenu zirdziskie auļi pieplaks. Varbūt?

Grigorijs savulaik sen Amerikā ir darbojies tūrisma jomā. Iebraucām Jūrmalā. Ir pats vasaras vidus! Ir ļoti silts laiks, un ir pats dienas vidus. Taču pašā Jūrmalas vidū pie Dzintaru koncertzāles restorānā esam vienīgie apmeklētāji. Liedagā kā kādā ziemā neredz ne sauļotājus, ne peldētājus. To ir ļoti maz. Tuksnesīgi. Nav arī kādu tūristu autobusu, ja neskaita vienu ar lietuviešu jauniešiem, kuri skaļi uzvedas. Gandrīz vai var teikt, ka viņi patīkami izjauc mironīgo mieru.

Saprotams, ka nevar būt salīdzinājumu ar padomju laiku, kad Dzintaros un Majoros nevarēja atrast, kur apgulties uz dvielīša, ļaužu bija kā skudru un uz Jūrmalu bija atbraukuši visas vissavienības atpūtnieki, kuru dēļ Rīgas līcī viņu urīna bija vairāk nekā ūdens. Nevar būt salīdzinājums arī ar laiku pirms apmēram 2008. gada, kad Krievija vēl nebija parādījusi savu agresora dabu un attiecības ar to bija puslīdz labas. Tūristu no Krievijas bija daudz, bija festivāli, bet tagad tā jau pagātne.

Neapšaubāmi Latvijai jāmeklē nišas piesaistīt tūristus no Rietumiem - tas taču zirgam skaidrs.

Kā piesaistīt Vācijas, Lielbritānijas, ASV tūristus; kā pastāstīt viņiem, ka Latviju ir vērts apmeklēt, ka šeit viņi redzēs ko īpašu?

Pagaidām uz to nav atbildes. Ir, protams, Latvijā aktīva koncertdzīve, muzeji un bibliotēka, jūgendstila mantojums, burvīga neskarta daba, purvu takas, alas, klintis un arī iespēja ielikt sev zobu protēzes, kas kvalitatīvas, bet stipri lētākas nekā Anglijā vai Francijā.

Vēl ir lieta, kas vietējam latvietim varbūt paslīd garām, bet ārzemniekam uzreiz duras acīs. Tā ir neiedomājama un neizskaidrojama apkalpojošā personāla rupjība restorānos. Vienā Āzijas virtuves ēstuvē, kas lielveikalā, Grigorijs uzdeva jautājumu, kad beidzot tiks atnests ēdiens, uz ko oficiants sarkastiski atbildēja, ka vienā sekundē ēdieni nemēdz tapt gatavi. Grigorijs vērsās pēc paskaidrojumiem pie oficiantu priekšnieces, kura taisnojās, ka šodien ļoti grūta diena un daudz klientu. Pēc tam tas pats oficiants pienāca pie galdiņa un jau ļoti agresīvā tonī izpaudās: “Nu ko? Pasūdzējies? Palika labāk?”

Es centos mierināt Grigoriju, ka šādi ekscesi nav raksturīgi Latvijai...

Taču jau nākamajā dienā citā vietā, kur Kaukāza virtuve, nācās skatīties, kā oficiante bļauj uz Grigoriju: “Kas te ko? Kādu harčo vai ļuļakebabu tu pasūtīji? Vau, vau!”

Te vairs mana taisnošanās nelīdzēja, un ārvalsts viesis apvainojās. Rīgā laikam ir tā parasts, ka klients ir zemāks par zemu un viņam jābūt laimīgam, ja apkalpojošais personāls par viņa vēlmēm kaut kad atceras un neatnes ko tādu, ko viņš nemaz nav pasūtījis.

Te laikam problēma ir tāda, ka ēstuves maina personālu kā zeķes, par oficiantiem piestrādā gadījuma cilvēki, kuriem maksā maz, trūkst arī izglītības iestāžu, kurās iemācītu profesionālu servisu vai vismaz elementāras pieklājības normas.

Vēl ir sen zināma, bet neatrisināta problēma, ka jo daudzās Latvijas pilsētas - Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Daugavpilī - ir brīnišķīga kultūras dzīve, koncerti, teātra izrādes, interesanti pasākumi. Taču pēdējais sabiedriskais transports izbeidzas jau agrā pievakarē, kad uz pēdējo autobusu pēc pasākuma vairs nevar paspēt. Tas skar gan iekšējo tūrismu, gan ārzemju tūristu piesaisti. Vai tad tiešām nebūtu iespējams tā izdarīt, lai cilvēkiem būtu iespēja atgriezties Rīgā ar kādu nakts autobusu vai mikroautobusiņu arī vēlāk, piemēram, ja tas startē pusnaktī vai 23.00? Tā ir acīmredzama nepieciešamība, taču par to netiek domāts nevienā no varas torņiem. Tā ir elementāra nepieciešamība. Taču šo nejēdzību nevar novērst kāda viena institūcija. To var tikai tad, ja ir pārresoriska sadarbība starp pašvaldībām un valdības ministrijām. Tā kā šādas sadarbības nav, tad arī nekā nav.

Trūkst kaut kā stratēģiska redzējuma par tūrismu, par to, vai tas ir vajadzīgs, un, ja ir vajadzīgs, tad kas būtu jādara.

Taču ir arī praktiskas lietas, kuras nekāda stratēģija nevar atrisināt. Neviena atsevišķa institūcija nevar panākt, lai oficianti neuzvedas neglīti, lai pilsētā ir interneta pieslēgums un, atvainojiet, atejas.

Starp Tallinu un Helsinkiem prāmji staigā kā tramvaji Rīgā. Viļņa vilina aizvien vairāk poļu, vāciešu un visu ko. Vai tad Rīga un Latvija nevar?

Var, ja tikai gribētu...

Komentāri

“Nav plāna likvidēt Latviešu valodas aģentūru (LVA). Daudzas lietas, ko šobrīd darām, ir saistītas ar latviešu valodas nostiprināšanu,” intervijā “Neatkarīgajai” teica izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Intervija tika publicēta 10. jūlijā. “Tātad Latviešu valodas aģentūra paliks kā atsevišķa institūcija?” pārjautāju. “Jā,” pārliecinoši atbildēja ministre. Taču nākamā diena atnesa pārsteigumus.

Svarīgākais