Pretrunīgi viedokļi izskan par Krievijas iespējamo ekspansiju Eiropas virzienā. Polija un Francija, balstoties uz savu izlūkdienestu datiem, nopietni brīdina Eiropu par Krievijas, precīzāk sakot – Putina, nepārvaramo vēlmi iznīcināt Eiropu. Mūsu militārie eksperti “nra.lv” arī sniedz savu redzējumu.
Par Krievijas draudiem tika runāts arī kārtējā Apvienoto nāciju organizācijas (ANO) Ģenerālajā asamblejā, kas notika Ņujorkā. Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs informēja ANO ģenerālsekretāru Antonio Guterrešu par Krievijas pretdarbību pret Baltijas un citām Ukrainu atbalstošām valstīm, kā rezultātā pieaug eskalācijas riski.
CIP brīdinājusi Eiropas valstis par iespējamo Krievijas operāciju, kurā droni varētu tikt palaisti no tirdzniecības kuģiem Vidusjūrā uz mērķiem Spānijā, Francijā un Itālijā. Kremlis jau agrāk ir eksperimentējis ar dronu palaišanu no kuģiem. Un šoreiz Maskava
meklētu vājākos punktus Eiropas kartē: pēc krievu domām, vairākām Dienvideiropas valstīm nav tik attīstīta pretgaisa aizsardzības sistēma, kāda tā ir NATO austrumu flangā.
Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis nule notikušajā ANO saietā uzrunāja Krievijas ārlietu ministru Lavrovu, sak, nodod savam bosam - ja pietiek, tātad pietiek. Un pietiek Krievijai kurināt karu!
Sikorskis vērsās tieši pie Krievijas delegācijas, atgādinot par starpību, kāda vērojama Krievijas, Polijas, Eiropas Savienības un NATO ekonomiskajās iespējās. “Jūs jau vairāk nekā 12 gadus mēģināt iekarot Donbasu, vairāk nekā četrus gadus - Kijivu. Jūs apturēja varonīgā Ukraina - valsts, kuras iekšzemes kopprodukts (IKP) ir tikai desmitā daļa no Krievijas IKP. Bet Polijas IKP ir gandrīz puse no jūsējā IKP. Savukārt Eiropas Savienības IKP ir desmit reizes lielāks par jūsējo. Jūs joprojām varat nogalināt daudz cilvēku, bet uzvarēt jūs nevarat. Taču jūs varat izbeigt šo imperiālistisko karu jebkurā mirklī. Nepakļaujiet Eiropu un pasauli tālākajām briesmām. Pārtrauciet iznīcināt Krievijas nākotni.”
Vai Rinkēviča un Sikorska vārdi nonāca līdz dzirdīgām ausīm - jāšaubās. Krievijas draudu līmeni tie diez vai mazināja. NATO
Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts uzskata, ka Krievijas draudu līmenī nekas īpaši nav mainījies. “Ir iespējami terorisma uzbrukumi, taču mēs neredzam tādu draudu līmeni, kāds ir Ukrainā - ar sauszemes spēkiem un tā tālāk. Teroristiski uzbrukumi ar raķetēm un droniem, vai arī tās būtu nelielas speciālās vienības sabotāžas aktu veikšanai - tas var notikt. Tas varētu būt jomās, kuras mēs paredzam, bet varētu būt arī pārsteigums,” teic Sārts.
Viņš atgādina, ka, patiesību sakot, mēs jau atrodamies karā ar Krieviju, tikai - tas nav pilna mēroga karš. “Mums jāseko, kādu kara veidu krievi izvēlas - kaut ko redzētu vai kaut ko vēl neredzētu,” viņš piebilst. Ņemot vērā kara iespējas, medijos izskan jautājums par NATO 5. panta iespējamo paralīzi, proti, ka tas vienkārši var neiestāties. “Tās visas ir spekulācijas,” iebilst Sārts, “bet pats galvenais un svarīgākais ir tas, kāda būs mūsu atbilde. Tam nav jābūt formālam 5. pantam, ja tā nav sauszemes invāzija, bet atbildei jābūt, un to var realizēt arī citā veidā, nevis tikai izmantojot 5. pantu. Līdz ar to - šāda diskusija ir nepareiza.”
Viņš atceras 2015. gadu, kad Turcijas gaisa spēku lidmašīna Sīrijas robežas tuvumā notrieca Krievijas gaisa spēku iznīcinātāju, kas pārkāpis Turcijas gaisa telpas robežas. “Pēc tam krievi nelidoja ne tuvu Turcijas robežai,” teic Sārts, “bet es, protams, neapgalvoju, ka tas ir jādara, taču jāsaprot, ka atbildes veids būs tas, kas noteiks: šādi incidenti turpināsies vai neturpināsies.”
Atgādinu, ka Krievijas helikopters nesen ielidoja Polijas gaisa telpā, pavadot tur 47 sekundes. “Tā tas notiek, turklāt - virs jūras diezgan regulāri, bet jautājums ir: kāds tad ir konteksts? Un 2015. gadā tas bija kara misijā esošs, bruņots lidaparāts. Bet arī poļi tagad grasās precizēt savus iesaistes noteikumus. Tāpēc es saku: no tā, kā mēs atbildēsim, būs atkarīgs, vai šādu incidentu skaits pieaugs vai apstāsies,” teic Sārts.
Tā kā Krievijas invāzijas draudi ir reāli, rodas jautājums par mūsu Saeimas vēlēšanām, uz kurām agresīvā kaimiņvalsts varētu gribēt iedarboties. “Šādu varbūtību izslēgt nevar,” turpina Sārts, “ir trīs iespējamie veidi: kiberuzbrukumi, jo mūsu IT sistēma ir pavisam svaiga, ir sabotāža ar droniem, bet tā nav vienīgās iespēja, visbeidzot - informācijas uzbrukumi. Mēs jūtam kaut kādu kustību, bet ir palicis nedaudz laika, lai krievi aktivizētos.”
Ir panākta vienošanās par ASV, Ukrainas un Krievijas pārstāvju tikšanos, uz kuru kārtējo reizi tiek liktas cerības par kara iespējamo izbeigšanu. “Mēs neesam nokļuvuši citā situācijā. Sarunas notiks, bet cerības mums paliek iepriekšējās - nākotni patiesībā noteiks tas, kas notiks kaujas laukā,” ir pārliecināts Sārts.
Ziemeļeiropas politikas centra direktors Artis Pabriks piekrīt, ka Krievija arvien vairāk eskalē draudus. “Un tas notiek tāpēc, ka līdz šim nav saņēmusi attiecīgu pretreakciju,” domā Pabriks, “un bieži vien rietumvalstu reakcija ir bijusi nekāda, novēlota un nogaidoša. Tās nav pat Krievijas provokācijas, tie ir mēģinājumi taustīt Eiropas attieksmi, paralēli mēģinot Eiropu iebaidīt un sašķelt, padarot Rietumus par pacifistiem, kuri neko nedara. Ar savām mazajām cūcībām Krievija rada neērtības situāciju, bet cilvēki grib darīt savu darbu, nebaidoties no bumbām, no kara, no Krievijas iebrukuma.”
Pabriks situāciju salīdzina ar vienas otras Latvijā esošas partijas attieksmi: kāpēc mums jāpalīdz Ukrainai, ja mums pašiem pietiek savu problēmu? “Tas nozīmē, ka mums nav nekādas darīšanas gar pasauli, jo mēs paši ar savām problēmām vēl neesam tikuši galā! Sak, kad tiksim galā, noziedosim Ukrainai un Sarkanajam Krustam, un vēl kaut kam,” Pabriks ironizē.
Viņš arī uzsver, ka patlaban nav izstrādāta juridiskā bāze attiecībā uz tādu kara darbību, kas patlaban notiek. “NATO nav izstrādāts savs hibrīdkara plāns, ir plāns konvencionālam karam, bet šeit nekā tāda nav! Tikai kaut kur uzsprāgst vilciens, tad aizdegas rūpnīca, tad tiek pārrauts kāds kabelis… Bet kara nav!”
Tikko notika ANO Ģenerālā asambleja. Vai šī organizācija spēj kaut ko paveikt? “Kaut ko jau var,” spriež Pabriks, “bet grūti
vienai organizācijai kaut ko izdarīt, jo lielās valstis paļaujas uz spēka pozīcijām. Ja tiek īstenota tikai nacionālā politika, tad arī nonākam, piemēram, līdz milzīgi augstām naftas cenām. Starptautiskās organizācijas spēj izdarīt kaut ko tikai tad, ja valstis labprātīgi deleģē šīm organizācijām daļu savas suverenitātes. Šajā gadījumā notiek pretējs process.”
Nolemts, ka triju valstu - ASV, Ukrainas un Krievijas - augsta ranga līderi tiksies, lai kaut ko izspriestu. Vai kaut kas varētu mainīties? “No ASV nav bijis spiediens uz Krieviju. Turklāt decembrī tiek plānota G20 tikšanās: uz Floridu tiek aicināts arī Putins. Skaidrs, ka Krievija tiek atalgota: turpiniet karu! Nedomāju, ka tas var novest līdz labam rezultātam.”
Pabriks uzskata, ka mums nav jākrīt panikā, bet gan jāturpina normāli dzīvot. “Mēs joprojām esam Padomju savienības psiholoģijas ēnā: ilgi esam baroti ar to, ka esam mazi un nespējīgi. Pietiek nodarboties ar savu mazvērtības kompleksu! Esam gana spējīgi sevi aizstāvēt, un to mēs arī darīsim. Esam nopietni pievērsušies aizsardzībai, un tas jau ir daudz. Turklāt Eiropas attieksme pret Krieviju ir mainījusies, pateicoties tieši mums un Polijai.”
