Aizsardzības ministrs Andris Sprūds (PRO) droši vien kopā ar mākslīgo intelektu ir sacerējis Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likumu, kas attieksies uz Latgales pierobežas zonu 30 kilometru platumā. Ceturtdien par šo likumprojektu karsti debatēja Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, kuras dalībniekus Igoru Rajevu (ārpus frakcijām esošs deputāts), Edvīnu Šnori (NA) un Edmundu Zivtiņu (LPV) aptaujāja “Neatkarīgā”. Tātad – kas notiks ar Latgali kremlinu iebrukuma gadījumā?
“Skaidrs, ka Pretmobilitātes likums ir vajadzīgs,” iesāk Edmunds Zivtiņš, “bet laist to apritē tik skaļi, turklāt tik nekvalitatīvi sagatavotu - tas nav pareizi. Cerējām, ka uz otro lasījumu izdosies to izveidot kvalitatīvāku.” Zivtiņš uzskata, ka šajā likumprojektā ir vairākas problēmas. “Šobrīd šajā likumprojektā palikuši seši novadi. Cilvēki ir sašutuši, jo viņu zemes vērtība krīt, viņi nesaprot, kurā brīdī viņus izliks ārā no viņu mājām. Otrā lieta: visu vajag izdarīt ātri. Jā, skaidrs. Kad 2006. gadā grasījāmies stāties NATO, visam arī vajadzēja notikt ātri - vajadzēja pirkt ieročus, formas un visu ko citu. Viss notika bez problēmām, nebija nekādas korupcijas vai pārmetumu. Esošā situācija apdraud ticību valstij, iepirkumi ir koruptīvi darījumi. Kā var atbalstīt tādu likumu un tādu situāciju?”
Zivtiņš uzskata, ka likuma bīdītāji nedzird kritiku un iet uz priekšu “kā tanki”. Kāpēc no deviņu novadu saraksta tika izņemta Daugavpils, Rēzeknes un Preiļu novadi? “Acīmredzot tāpēc, ka Sprūds domā: 30 kilometru zona tos neskar,” pieņem Zivtiņš. Līdz Baltkrievijas robežai no Daugavpils ir 33 kilometri, no Rēzeknes novada līdz krievijas robežai - 38 kilometri. Formāli tiešām šīs pilsētas neiekļaujas 30 kilometru zonā. Diemžēl iespējamā kara apstākļos to dažu kilometru starpība nespēlē nekādu lomu.
“Ir ļoti daudz neskaidrību šajā likumā,” turpina Zivtiņš, “cilvēki zina, ka viņiem tiks atņemta zeme, bet kāda būs kompensācija par to? Kā var atbalstīt šādu likumu? Un kas ar mežiem? Ja mežu nozāģē militāristu vajadzībām, tad īpašnieks var paturēt kokmateriālus vai saņemt naudu par tiem. Bet ja īpašnieks grib apsaimniekot mežu, atdodiet viņam iespēju kādā citā vietā no “Latvijas valsts mežiem” saņemt tādu pašu meža platību. Loģisks piedāvājums, kāpēc to neatbalstīt?”
Kas notiks ar Latgales cilvēkiem? Viņi pametīs savas mājas? “Domāju, ka ne,” teic Zivtiņš, “bet skaidrs ir tas, ka uzticību valstij tādas likums nevairo. Zemes vērtība - pat šobrīd, kaut arī likums vēl nav pieņemts, - krītas jau tagad. Kam gan vajadzīga tāda zeme un mežs, ko tev var atņemt jebkurā brīdī vai pārrakt ceļus bez saskaņošanas ar ceļa īpašnieku? Ja pienāks X stunda, neviens tev neprasīs - šo kociņu vai to zemes pleķīti tev atstāt? Tad visi ies karā un cīnīsies, neskatoties, kas tur ir priekšā - māja, šķūnis vai grāvis.”
Zivtiņš ir pārliecināts: ja veidojam likumu, tam ir jābūt caurspīdīgam, bet šajā gadījumā ir tikai kaut kāda iepirkuma procedūra, kas neatbilst nekādiem likumiem. “Cilvēki nesaprot: cik daudz zemes viņiem atņems, kā tas notiks. Tiek izdoti kaut kādi bukletiņi, kuros kaut kas tiek stāstīts par pierobežas zonu. Ziniet, iesāliet savus bukletiņus, cilvēkiem ir jādod skaidrība.”
“Kas notiks ar Latgali uzbrukuma gadījumā? Mēs aizstāvēsim savu valsti,” teic Igors Rajevs, “un pretmobilitātes likums vajadzīgs tam, lai mēs varētu veikt nepieciešamos darbus. Likums palīdzēs mums izvietot nepieciešamās konstrukcijas maksimāli tuvu vajadzīgajām vietām, ja gadījumā uzbrukuma draudi paliek reālāki.”
Rajevs apliecināja, ka 30 kilometru zonā tiks izvietotas šķēršļu joslas, piemēram, tā dēvētie pūķa zobi, būs noliktavas, kur tie glabāsies. “Skaidrs, ka vietām nāksies pārraut ceļus, lai ienaidnieks pa tiem nevarētu virzīties. Miera laikā - lai tas netraucētu iedzīvotājiem - visi tehniskie līdzekļi tiks novietoti tā, lai maksimāli ātri mēs tos varētu izvietot, kad būs nepieciešams,” stāsta Rajevs.
Lai apturētu ienaidnieku pārvietošanos, Latvijas pierobežā pārraks ceļus un meliorācijas novadgrāvjus. Prettanku grāvjus nostiprinās ar betona blokiem un prettanku mīnām. Pierobežas joslā ierīkos drošas sprāgstvielu un mīnu, kā arī inženiertehnisko materiālu glabātavas.
Vai vietējie iedzīvotāji par to ir informēti? Rajevs atzīmē, ka Aizsardzības ministrija jau ar to nodarbojas, bet dialoga pagaidām ir par maz: “Ministrijai tas būtu jādara daudz vairāk, taču lietas virzībai uz priekšu vajadzētu līdzdarboties arī Iekšlietu ministrijai. Koordinācijai un koordinācijai ar iedzīvotājiem jābūt perfektai jau miera laikā.”
Rajevs uzskata, ka Latgales iedzīvotājiem ir bažas par to, kas varētu notikt: “Tikšanās reizēs ar vietējiem iedzīvotājiem bija jūtams satraukums. Uz viņu jautājumiem mums jāsniedz patiesas atbildes. Vai viņi būtu gatavi tūlīt pat savākt mantas un bēgt prom, - tā gluži nav. Bet saspīlējums visu laiku pieaug, tāpēc cilvēkus vajag mierināt. Trīs krievu kara lidmašīnu ielidošana Igaunijā bija ļoti nedraudzīgs gājiens pret mūsu sabiedrotajiem, bet tas nebūt nav kara sākums. Jā, viņus vajadzēja izdzīt no NATO gaisa telpas, bet tas nenozīmēja, ka sācies karš. Tāpēc uzskatu, ka uz šādām lietām vajag reaģēt mierīgāk. Bet jāsaprot arī tas, ka krievija šādas provokācijas izmantos arvien vairāk. Cilvēkiem jājūt, ka mūsu valsts attieksme ir spēcīga, lai cilvēki justu, ka viņus patiešām aizsargā.”
“Komisijas darba gaitā bija vairāki ierosinājumi un iebildumi no Latgales pašvaldību cilvēkiem, no Saeimas deputātiem, kuri ievēlēti no Latgales. Galvenā domā: lai Latgales uzņēmēji un sabiedrība kopumā nepaliktu zaudētājos, lai aizstāvji varētu izmantot viņu pakalpojumus,” teic Edvīns Šnore. Viņaprāt, likums ir virzīts uz to, lai nodrošinātu birokrātijas atvieglojumus, lai ātrāk varētu būvēt nepieciešamās celtnes.
Šnore uzskata, ka likuma virzība ir samērā laba, jo likuma mērķis ir atvieglot procedūras, lai var ātrāk uzbūvēt aizsardzības līniju. “Protams, bija iebildumi,” atzīst Šnore, “bet iebildumus es atceros jau kopš tā laika, kad tika būvēts Audriņu lokators. Taču es nedomāju, ka Latgalē kāds tagad būtu sācis kaut ko būvēt negodīgi vai koruptīvi.”
Viņš arī nedomā, ka latgalieši pametīs mājas un dosies prom. “Aizsardzības līnijas būvniecība - no uzņēmēju viedokļa - tas ir labs pasākums. Turklāt būvniecībai tiek piešķirta nauda, un tā netiek iekaisīta zemē. Būvniecība jau ir sākusies, aizsardzības līniju pabeigs nākamgad,” teic Šnore.
Dievs dos, un mums nenāksies reāli izmantot militārās aizsardzības līniju, taču: “Mums vajadzēja sākt kaut ko darīt, jo mums ir sliktā pieredze no 1940. gada. Tīmeklī lasu par to, ka Ulmanis bija vainīgs, ka 1940. gadā Latvijā ienāca krievi, jo viņš neesot pievērsis uzmanību ārpolitikai un iesaistei aliansēs. Bet nedz Somijai, nedz Polijai nekādas alianses nepalīdzēja, taču Somijai palīdzēja tās aizsardzības līnija - Mannerheima līnija, ko somi būvēja kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem. Grūti viņiem gāja, jo naudas nebija, toties bija daudz skeptiķu - ko tad mēs pret milzīgo krieviju… Finālā somi noturēja savu Somiju, kaut arī zaudēja daļu teritorijas.”
Galvenais tika sasniegts: Somija parādīja, ka tā ir gatava cīnīties. Pretēji Baltijas valstīm, kas vienkārši atdeva savu teritoriju. “Vai mēs varam apturēt krievus ar kaut kādiem grāvjiem - tas ir cits jautājums. Galvenais ir parādīt savu nostāju un gribēšanu aizstāvēt savu valsti. Domāju, ka tas, kas tagad tiek būvēts Latgalē, ir tikai maza daļa no tā, kas patiešām nepieciešams.”
