Kas notiek ar dronu koalīciju? Tā attīstās vai stagnē? Atbildes uz jautājumiem sniedz Aizsardzības ministrija, situāciju komentē Militāro tehnoloģiju, dronu un robotikas asociācijas vadītājs Artis Pabriks. Bet ir arī citi viedokļi.
Aizsardzības ministrija 2024. gada 14. februārī svinīgi ziņoja, ka parakstīta vienošanās par dronu koalīcijas izveidi. Ministrija lepojās, ka koalīcija ir Latvijas iniciēta un tiek vadīta kopā ar Apvienoto Karalisti. Amatpersonas solīja, ka Latvija koalīcijas vajadzībām šogad atvēlēs 20 miljonus eiro.
Kopējais valstu atbalsts dronu koalīcijā tika iezīmēts 600 miljonu eiro apmērā.
Būs pagājis gandrīz gads. Par šādām lielām ieguldījuma summām mūsu droniem aizsardzības jomā jau mudžēt vajadzēja - gan aizturēt gaisa telpā naidnieku dronus, gan jūrā ļaunos kuģus, kuri bojā mūsu infrastruktūru. Aizsardzības ministrijai nosūtīju vairākus jautājumus. Tie bija šādi.
1. Dronu koalīcija nodibināta pērnā gada februārī. Cik daudz dronu Latvija jau ir saražojusi un nosūtījusi Ukrainai?
2. Vai Latvijā ražotie droni atbilst nepieciešamajām specifikācijām, kuras pieprasa Ukrainas aizstāvji? Ja neatbilst, kas un vai tiek mainīts?
3. Cik daudz naudas jau ieguldīts Latvijā dronu ražošanā?
4. Cik daudz naudas ieguldījuši citi dronu koalīcijas dalībnieki un cik daudz dronu viņi jau aizsūtījuši Ukrainai?
5. Vai Latvija ir rosinājusi inovācijas dronu ražošanā?
No ministrijas saņēmām šādas atbildes:
1. Latvija Ukrainai ir nosūtījusi vairāk nekā 4000 dažādu tipu un veiktspējas dronus.
2. Latvija ir piegādājusi Ukrainai dronus atbilstoši Ukrainas Aizsardzības ministrijas vajadzībām un pieprasījumiem. Visas dronu piegādes Ukrainai notiek, slēdzot līgumus ar Ukrainas Aizsardzības ministriju par dronu piegādi - Ukrainai tiek piegādāti droni, kādus tā ir lūgusi, un Ukrainas puse parakstās par to saņemšanu, apliecinot to nepieciešamību. Mainoties situācijai frontē, mainās arī Ukrainas tehniskās prasības attiecībā uz droniem, un Aizsardzības ministrija par tām informē industriju, lai komersanti pielāgotos šīm prasībām, sūtot atbilstošus dronus.
Vienlaikus jāatzīmē, ka par visiem Latvijas sūtītajiem droniem jau pēc to piegādēm ir atsevišķi saņemti individuāli vismaz sešu dažādu Ukrainas bruņoto spēku vienību
pieprasījumi par papildu piegādēm, kas neliecina, ka Latvijas sūtītie droni būtu nelietderīgi. Kā minēts, par šiem lūgumiem esam informējuši Ukrainas Aizsardzības ministriju, jo ministrija ir tā, kas lemj par dronu tālākiem pasūtījumiem un vajadzības definējumu.
3. Latvija dronu koalīcijā 2024. gadā ieguldīja 20 miljonus eiro, un tādu pašu summu plānots ieguldīt arī šogad.
4. Visu dronu koalīcijas dalībvalstu kopējais atbalsts Ukrainas dronu spējām 2024. gadā sasniedza 1,8 miljardus eiro.
5. Galvenais dzinējspēks dronu tehnoloģiju inovāciju attīstībai ir aktīvā karadarbība Ukrainā, jo Krievija turpina attīstīt jaunas tehnoloģijas, tostarp pretdronu tehnoloģijas. Tas attiecīgi nozīmē izmaiņas Ukrainas atbalsta pieprasījumos, un dronu koalīcijas valstīm ir strauji jāattīsta jauni tehnoloģiskie risinājumi. Lai stimulētu inovāciju attīstību, pagājušajā gadā no 29. līdz 30. maijam Rīgā tika aizvadīts 24 stundu hakatons “Droni Ukrainai”. Savukārt šogad maijā Rīgā tiks organizēts starptautiskais dronu samits, lai veidotu kopēju platformu dronu spēju attīstībai.
Dronu nozares asociācijas vadītājs Artis Pabriks uzskata: “Pati iniciatīva par dronu koalīciju ir laba un Latvijai vajadzīga ideja, jo Latvija līdz šim ir bijusi vadošā valsts Baltijā dronu ražošanā. Tas ir mūsu nišas produkts, un šo produktu ražo konkurētspējīgi uzņēmumi. Tas, ka dronu koalīcija centās apvienot virkni citu ražotāju, ne tikai NATO valstu ražotājus, arī ir labi. Jautājums ir par to, vai mēs spēsim noturēt vadošās valsts iniciatīvu gan administratīvi, gan starptautiskajā politikā, gan arī attiecībā pret saviem uzņēmējiem.”
Pabriks piebilst, ka eksistē izaicinājums: “Mums nevajag skatīt šo dronu koalīciju tikai kā politiski industriālu veidojumu, kas palīdz Ukrainai iegādāties dronus, svarīgi ir arī tas, lai mēs spētu veicināt Latvijas ražošanas strauju attīstību un lai Latvijas bruņotie spēki pirmām kārtām iegādātos tieši Latvijā ražotos dronus.”
Protams, tehnoloģijas attīstās, un, ja ir kaut kas pilnveidojams, tas jādara kopā ar aizsardzības nozari. Tāpēc Pabriks uzskata: “Darbības plānošana jāveic līdzīgi, kā tas notiek ASV, proti, kopā ar nacionālo industriju. Tas izslēgtu situāciju, ka ierēdņi vai vidējā līmeņa virsniecība pēkšņi izdomātu, ko varētu iepirkt vai neiepirkt. Turklāt ir jābūt pietiekami daudz līdzekļu inovācijām un pētniecībai no aizsardzības nozares fondiem. Ja nemaldos, ASV no aizsardzības līdzekļiem ik gadu aptuveni 20% novirza tieši inovācijām. Ja pie mums tā notiktu, esmu pārliecināts, ka šeit būtu daudz jaunveidojumu.”
Pabriks atzīmē vēl vienu būtisku punktu: “Ir arvien vairāk ārzemju uzņēmumu, arī tādu, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, kas gribētu izmantot Latviju kā placdarmu, kā bāzi, lai varētu attīstīt savus uzņēmumus Eiropā. Skaidrs, ka uzņēmējus interesē pārdošana, viņi vēlas pelnīt un eksportēt. Tāpēc mums vajadzētu dot zaļo koridoru šiem militārās industrijas investoriem: lai viņi nāk ar savām idejām un produktiem pie mums, lai ražo un lai saka - mēs no Latvijas! Šis faktors gan Aizsardzības, gan Ekonomikas ministrijai būtu jāuzskata par privilēģiju. Diemžēl patlaban mēs to tā nejūtam. Viņiem tiek atbildēts: nu, jā, vispārējā kārtībā, varbūt jā… Rezultāts: cita valsts piedāvā labākus apstākļus, viņi aiziet uz turieni, viņi nepaliek Latvijā.”
Pabriks ir pārliecināts, ka militāro industriju nedrīkst atdalīt no tautsaimniecības. “Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un mēs gribēsim redzēt, cik lielā mērā jaunā Rīgas vadība būs atvērta militārajai ražošanai,” saka Pabriks, “un es pat teiktu - cik atvērta būs, piemēram, Jūrmala? Šajā pilsētā ir pietiekami daudz vietu, kur veidot militāro industriju. Jūrmalai ir izdevīgs novietojums: tā ir tuvu lidostai, Rīgai.”
Taču ir arī citi viedokļi, kas ne gluži saskan ar Arta Pabrika skatījumu. Eksistē viedoklis, ka Latvija ir zaudējusi vadošo lomu dronu koalīcijā un priekšgalā tagad atrodas Lielbritānija. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā pietrūkst politiskā atbalsta un iniciatīvas. Bet tas viss tiek gaidīts no valdības, kas, patiesību sakot, ir visai inerta.
Ir dzirdēts arī tas, ka ukraiņus vairāk interesē nauda, mazāk - mūsu droni, un viņi saka: šie droni ir jau novecojuši, dodiet labāk naudu, mēs paši saražosim. Un viedoklis ir arī tāds: jāatbalsta Ukrainas/Latvijas kopuzņēmumi, ja tie ienāk Latvijā. Taču šādam mērķim ir jābalstās politiskos lēmumos. Tā būtu industriālā aizsardzība, jo tādējādi mēs stiprinātu Ukrainu, vienlaikus stiprinot arī Latviju. Un Latvija var to izdarīt, tas ir pilnīgi droši.
Viens no piemēriem ar saukli “Latvija var!” ir mūsu valstī ražotās lidmašīnas “Tarragon” (par šiem lidaparātiem jau rakstījām šeit). Šīs lidmašīnas tiek ražotas ostas teritorijā Mangaļsalā. Faktiski tas ir roku darbs bez robotizētām iekārtām. Elektroniku, motoru un propelleru atsūta no ārzemēm. Virsbūves detaļas inženieri rada paši ar savām rokām. Izturīgās un vieglās karbona virsbūves dēļ šis lidaparāts ir starp ātrākajiem ultravieglās klases lidaparātiem pasaulē. Tas sver mazāk nekā 400 kilogramu, un lidmašīna sasniedz ātrumu pat virs 300 kilometriem stundā. Tad kāpēc gan zem lidaparāta spārniem nenovietot atbilstošus ieročus?
Protams, ir iespējami dažādi riski, bet, tā kā vietējiem ierēdņiem ir bail no riskiem kā tādiem, patlaban ir vienkāršāk kaut ko nopirkt ārzemēs, nevis atbalstīt vietējo industriju. Līdz ar to nekas īsti nekustas uz priekšu, toties pilnā sparā notiek atrakstīšanās un izlikšanās, ka “viss notiek”.
