Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, uzrunājot 15. Saeimas deputātus, deva viņiem savu valsts vadītāja uzdevumu: “Jūsu uzdevums ir panākt, lai realitāte būtu tik skaista, ka par to varētu nemulstot stāstīt.” Atcerēsimies līdzīgu prezidenta uzrunu pirms četriem gadiem. Toreizējais prezidents Egils Levits 14. Saeimas pirmajā sēdē teica: “Jums jāaptur Latvijas ilgstošā atpakaļslīdēšana, kas ir sākusies jau iepriekšējos Saeimas sasaukumos. Latvijai pēc četriem gadiem ir jābūt drošākai, konkurētspējīgākai un labāk pārvaldītai.”
Lai arī statistikas dati liecina, ka Latvijas ekonomika uzrāda straujāko izaugsmi pēdējo piecu gadu laikā, un varētu teikt: atpakaļslīdēšana ir apturēta, ne visiem “pēc sajūtām” ir šāda pārliecība. Rinkēviča lietotās abstrakcijas - “lai realitāte būtu tik skaista” - dziļākā jēga ir panākt šīs izaugsmes transformāciju tieši sajūtu (skaistuma) līmenī.
Levits pirms četriem gadiem teica: “14. Saeimai ir jābūt Saeimai - reformētājai. Valdībai - reformu valdībai.” Tagad mēs redzam, ka šis uzdevums netika izpildīts ne tuvu. Iepriekšējā Saeima šo uzdevumu faktiski ignorēja. Par būtiskām pārmaiņām pat īsti netika runāts. Rezultātā esam ieguvuši jaunu Saeimu, kurā uzvarētāji - “Apvienotais saraksts” (AS) - uz vēlēšanām gāja tieši ar šo reformu karogu. Tikai 28 deputāti no 14. Saeimas ir pārvēlēti šajā Saeimā.
Rinkēvičs, atgādinot: “Neaizmirstiet par sasolīto”, faktiski brīdināja jauno 15. Saeimu neatkārtot vecās kļūdu. Prezidents ir pieredzējis politiķis. Viņš zina, ko runā, un kolēģus deputātus brīdināja arī par citu populāru deputātu trūkumu - “vienaldzību un kūtrumu”. Prezidents atzina - “jūs sākat darbu cerību un apņēmības pilni”, bet vienlaikus arī norādīja, ka “būs brīži, kad nolaidīsies rokas”.
Tieši “nolaistās rokas” jeb roku plātīšana Oblomova stilā (tur jau neko nevar darīt) ir Latvijas politiskajai videi raksturīga iezīme. Ja šī īpašība - vienmēr atrast ieganstu, kāpēc kaut ko nedarīt - ir birokrātiskā aparāta “iedzimtais grēks”, tad politiķiem tā jau ir nepiedodama īpašība, par kuru vēlētāji viņus arī soda ar nepārvēlēšanu.
Jaunais Saeimas sastāvs šādas atrunas “tur jau neko nevar darīt” izslēdz iedīglī. Šobrīd viss ir AS līdera un pašreizējā premjera Andra Kulberga rokās. Lai arī viņš vēl nav formāli nominēts kā jaunais valdības veidotājs, cits nominants nav pat teorētiski iespējams. Kulbergs Saeimas sēdes starplaikā TV intervijā solīja nevilcināties un jauno valdību sastādīt pavisam drīz. Tas nozīmē, ka koalīcijas (vienalga, kā to sauc) sastāvs jau ir izšķirts.
Saeimas prezidija vēlēšanas daļēji apstiprināja iepriekš cirkulējošās runas par to, ka galvenais oficiālais Kulberga valdības balsts būs Nacionālā apvienība, bet neoficiālais (faktiskais) balsts - Aināra Šlesera vadītā “Latvija pirmajā vietā”, kurai šī kaut neformālā sadarbība ar Saeimas lielāko frakciju nozīmē faktisku iziešanu no politiskās izolācijas. Cik šī sadarbība būs politiski izdevīga AS, pagaidām grūti spriest, bet riski ir redzami. Tieši no politiskā tēla aspekta.
Jau tagad AS galvenais imaginārais defekts ir zināms intelektuālās komponentes trūkums. AS skaitās vairāk “uzņēmēju”, nevis “intelektuāļu” partija. Atrodot labākos draugus partijā LPV, kuras publiskais tēls ir vēl vairāk “piezemēts”, AS aizbīdās vēl tālāk “vienkāršās tautas” vai “biznesmeņu” virzienā. Tas, protams, pats par sevi nav nekas peļams, bet tas ar zināmiem nosacījumiem varētu būt AS tēlam bīstami. Īpaši, ja gaidītās “reformas” sāktu buksēt vai kaut kas aizietu “ne tā” un sāktos “vainīgo” meklējumi.
Atcerēsimies Zatlera Reformu partijas (ZRP) likteni. Pēc 2011. gada ārkārtas vēlēšanām zatlerieši uz politiskās skatuves uznāca ar jaudīgu vilkmi. Taču centieni izvilkt no politiskās izolācijas tā laika “Saskaņu” ZRP maksāja partijas faktisko izjukšanu. Jebkuras paralēles vienmēr klibo, un abas šīs situācijas (2011. gada un pašreizējā) ir pietiekami atšķirīgas, bet pagātnes pieredzes ņemšana vērā politiķiem par skādi nekad nav nākusi.
Tas, ka par AS frakcijas vadītāju ir ievēlēts pašreizējais finanšu ministrs Māris Kučinskis, bet par vienu no viņa vietniekiem cits bijušais ministrs Raimonds Bergmanis, savukārt liecina - šie pieredzējušie politiķi nebūs ministri jaunajā valdībā. Acīmredzot izpildvarā uzsvars tiks liks uz tā dēvētajiem profesionāļiem.
Tā dēvētajiem, jo grūti nosaukt Kučinski vai Bergmani par “neprofesionāļiem”. Acīmredzot šoreiz ar “profesionāļiem” tiks saprasti tādi speciālisti, kurus ASV korporatīvajā žargonā dēvē par “cirvja vīriem” (Hatchet Man). Proti, vadītāji, kuri tiek speciāli nolīgti, lai veiktu smagas atlaišanas un pieņemtu citus patiesi nepopulārus lēmumus. No otras puses, tas liecina, ka gatavība rīkoties un “cirst” nav tikai tukšas runas.
