Šodien 14. Saeima aizvada savu pēdējo sēdi. Laiks izvērtēt šī Saeimas sasaukuma darba rezultātus. To var darīt divējādi. Vai nu caurskatot pieņemtos likumus un lēmumus, izvērtējot to ietekmi uz sabiedrības dzīvi, ekonomiskajiem rādītājiem un citiem parametriem, vai arī daudz vienkāršāk, bet, iespējams, precīzāk. Proti, pēc nākamās Saeimas vēlēšanu rezultātiem. Apskatīsim abus variantus, bet sāksim ar pēdējo.
Tas, ka šā gada 3. oktobra 15. Saeimas vēlēšanas ir uzrādījušas rekordaugstus vienas partijas panākumus, liek izdarīt elementāru secinājumu: tā kā rezultāti ir nebijuši, tātad noticis kaut kas neparasts. 60% deputātu no 14. Saeimas nav pārvēlēti. Kaut kur šī Saeima ir pieļāvusi pamatīgu kļūdu. Jautājums: kur? Kā tā gadījās, un kurā vietā aizejošā Saeima paklupa uz nosacītās banāna mizas?
Īsa atkāpe vēsturē. Kad 1993. gada 5. Saeimas vēlēšanās “Latvijas ceļš” (LC) ieguva 36 mandātus (agrākais rekords), tam bija vienkāršs izskaidrojums. Par toreizējās sociālekonomiskās transformācijas radītajām sekām (vispārējo haosu, ekonomiskajām grūtībām, neskaidrību par rītdienu un citām problēmām) vaina tika sekmīgi uzgrūsta Ivara Godmaņa valdībai un viņa vadītajai Latvijas Tautas frontei, kura toreiz vēlēšanās nepārvarēja 5% barjeru. LC nāca (uzdevās) kā profesionāls glābējs, kas, mierīgi klusējot, salabos to, ko salauzis mūžam norūpējies Godmanis. Tāda bija vienkāršota vispārējā shēma.
Tagad šo glābēja lomu veiksmīgi pārņēma “Apvienotais saraksts” vai pat personīgi premjers Andris Kulbergs. Viņš par šo lomu būtu pelnījis ja ne gluži “Oskaru”, tad vismaz “Kristapu” noteikti. Ja runājam nopietni, tad jautājums gan ir gluži cits.
1993. gadā visi ekonomiskie rādītāji gāzās bezdibenī, un dzīve kopš 1990. gada 18. marta, kad LTF uzvarēja izšķirošajās Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās, bija vairākas reizes apmetusi tādus kūleņus, kādus šodienas cilvēki pat iedomāties nespēj (vai arī tos jau sekmīgi aizmirsuši, jo tolaik bija jauni, stipri un gatavi mesties iekšā dažādu pārmaiņu virpuļos, bet tagad jūtas veci, iztukšoti un dzīves nogurdināti). Toreiz 1993. gada rudenī glābēja gaidīšana bija pilnīgi likumsakarīga. Bet no kā Kulbergam bija jāglābj Latvijas iedzīvotāji 2026. gada rudenī?
Tā kā nekādu objektīvu parametru, kas uzrādītu Latvijas “katastrofālo” stāvokli, nav (Latvijas IKP pieauguma rādītāji ir labākie pēdējo piecu gadu laikā), tad atliek secināt, ka “katastrofāls” ir bijis kaut kas cits. Acīmredzot valsts politiskās pārvaldības - valdības un Saeimas - darba (vai drīzāk tēla) vērtējums sabiedrības acīs.
Kas radīja šo valsts pārvaldes sistēmas, plašākā nozīmē - valdošās politiskās šķiras - negatīvo tēlu? Patinot “filmu” atpakaļ, atceramies, ka jau 14. Saeimas pašā sākumā politiskie vērotāji norādīja uz jaunās Saeimas un valdības zemūdens akmeņiem, starp kuriem viens no bīstamākajiem bija “Rail Baltica”. “Tūlīt nāks ārā šī projekta finansiālās problēmas, kuras Saeimai un valdībai būs kaut kā jārisina,” skanēja brīdinājumi.
Šeit obligāti jāatceras, ka “Rail Baltica” projekts ilgu laiku tika pasniegts gandrīz vai tikai rožaini cerīgās krāsās. Galvenais jautājums visus šos gadus (apmēram līdz 2021. gadam) bija: ar jaunajiem ātrvilcieniem “kā ārzemēs” varēsim uz Tallinu aizbraukt 2025. gadā (kā plānots pēc grafika) vai arī būs kāds gadiņš vēl jāpaciešas un šos priekus varēsim baudīt tikai 2026. gadā?
Jautājumi par naudu, par tehniskām un citām problēmām tikpat kā neparādījās. Pareizāk sakot, tie parādījās, taču “Rail Baltica” amatpersonas (redzamākais piemērs - Baiba Rubesa) ar profesionālu daiļrunāšanu (lasi: tukšmuldēšanu) šos jautājumus viegli nogremdēja nebeidzamos vārdu plūdos.
2023. gadā šo “Rail Baltica” zemūdens akmeni vairs nevarēja “applūdināt” ar tukšmuldēšanas “ūdeni”. Te arī nonākam pie liktenīgās kļūdas. Šajā “Rail Baltica” projektam izšķirošajā brīdī, Evikas Siliņas valdībā, kura nāca pie varas savdabīga politiska darījuma rezultātā (par to mazliet vēlāk), par satiksmes ministru tika apstiprināts “tukšmuldēšanas čempions” Kaspars Briškens.
Situācija mazliet atgādināja Černobiļas AES katastrofu. Tā vietā, lai mobilizētu visus spēkus avārijas novēršanai, uz augšu gāja nemitīgi ziņojumi “viss kārtībā, ak cienījamā kundze”. Tagad Siliņa atzīst, ka Briškens bija jāpatriec krietni agrāk, bet ar atpakaļejošu datumu jau visi gudri.
Tieši kontrastējot ar Briškena tukšvārdību, uzlēca Kulberga zvaigzne. Kulbergs ar konkrētiem skaitļiem, dokumentiem, lēmumu protokoliem, vienlaikus nenesot nekādu politisko atbildību (būdams opozīcijā), faktiski iznīcināja ne tikai Briškena politisko karjeru (15. Saeimas vēlēšanās viņš kļuva par visvairāk svītroto deputāta kandidātu), bet gandrīz arī viņa “lielo priekšnieci” premjerministri Siliņu un viņas “Jauno vienotību”. Jāatzīmē, ka Briškena pēctecis satiksmes ministra amatā Atis Švinka sekmīgi pārvarēja vēlēšanu barjeru, kas liecina - vainīgs bija ne tik daudz amats, cik profesionālās spējas. Daiļrunātāju laiks bija beidzies.
Nespēja piefiksēt laikmeta pārmaiņas, proti, nogulēta pāreja, kad prasme “gudri” runāt zaudē konkurences cīņā prasmei runāt “vienā valodā ar tautu”, ir galvenā aizejošās Saeimas kļūda, kas arī noteica tās deputātu bēdīgos elektorālos rezultātus.
Taču šāds abstrakts, vispārināts secinājums noteikti neapmierinās tos, kas vienmēr un visur grib saskatīt tīri racionālus, konkrētos skaitļos un faktos balstītus iemeslus. Taču lai apmierinātu šos akadēmiskos prātus, tāpat nedomāju pieminēt ne 2024. gada nogalē veikto darbaspēka nodokļu sistēmas reformu, ne banku solidaritātes iemaksu ieviešanu, ne arī PVN samazināšanu atsevišķām pārtikas precēm vai citus “iedzīvotāju maciņos” pamanāmus Saeimas lēmumus. Manā ieskatā tie nespēlēja nekādu vai tikpat kā nekādu lomu 3. oktobra vēlēšanu iznākumā.
Cita lieta, ka pie otrā līmeņa pensiju izņemšanas jautājuma politiķi nopietni pieķerties nobijās, un šīs bailes gan savu lomu nospēlēja. Varbūt ne konkrēti “pret” vai “par” kādai partijai, bet gan kopīgi iezīmējot politiskās šķiras vispārējo gļēvumu, pārlieko piesardzību un centienus izvairīties no atbildības. Proti, uzrādot tās apkopotā politiķa tēla īpašības, kuras daudzu vēlētāju ieskatā nepiemita Kulbergam.
Tomēr, ja runājam par patiesi racionāliem 14. Saeimas krīzes iemesliem, tad starp tiem noteikti jāmin veids, kādā tika nomainīta Kariņa valdība un tika izveidota Siliņas valdība un jaunā koalīcija. Šī pasākuma uzkrītošā politiskā tirgus komponente latviešu vēlētājiem pie sirds negāja. Latviešu vēlētājam vispār nepatīk nekas tāds, kur parādās kaut kādu aizkulišu spēļu, darījumu pazīmes. Šajā ziņā latviešu zemnieka daba prasa vienkāršību un nodomu skaidrību, vismaz šo spēļu ārējās izpausmēs.
Tas, ka Siliņas valdība tika dzemdināta ilgstošās mokās visu 2023. gada vasaru vienlaikus ar milzu “laušanos” no amatu zaudējošā premjera Krišjāņa Kariņa puses, smagi iedragāja gan JV, gan arī pārējo koalīcijas partneru tēlu. Sekojošās riņķa dejas ap Stambulas konvenciju varbūt atsevišķos brīžos deva kādu papildu reitinga punktiņu atsevišķām partijām (“Progresīvajiem”), bet kopumā Saeimas tēlu tikai gremdēja un spēlēja par labu “pārmaiņu solītājiem”.
Ja gribētos par aizejošo 14. Saeimu pateikt kaut ko patiešām labu, tad tās, manuprāt, ir šādas lietas: stingrs un gandrīz vai vienprātīgs atbalsts aizsardzības budžeta palielināšanai līdz 5% no IKP, militārais un finanšu atbalsts Ukrainai un valsts militārā dienesta atjaunošana, kā arī izglītības sistēmā pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā visos līmeņos, ieskaitot bērnudārzus un pamatskolas.
Ja runājam par 14. Saeimas “liktenīgajām” kļūdām, tad jāprecizē: šīs politiķu kļūdas lielāku kaitējumu nodarīja viņiem pašiem. No Latvijas valstisko interešu aspekta šīs politiskās spēlītes valdības maiņu sakarā un Briškena tukšmuldēšana īpaši lielu kaitējumu nenodarīja. Varbūt pat otrādi, ļaujot būtiski pamainīt laukuma spēlētājus, tādējādi dodot lielākas cerības nākotnei.
