To, ka pasaule kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un ASV prezidenta Donalda Trampa otrās prezidentūras sākuma strauji mainās, noliegs vien retais. Tik ilgstošs un postošs karš Eiropā nebija bijis kopš 1945. gada, un arī Vašingtonas Baltajā namā vēl nebija saimniekojis tik savdabīgs prezidents. Arī Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs intervijā “nra.lv” atzīst šīs izmaiņas un runā par jaunas pasaules kārtības veidošanos.
Politologa Filipa Rajevska sarunu ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču skaties šeit: VIDEO. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs: top jauna pasaules kārtība, kurā mums jāatrod sava vieta
Kādu pašreizējās pasaules kārtības “bildi” zīmē Rinkēvičs? “Optimisms ir beidzies. Mēs redzam, ka ekonomiski, tehnoloģiski vecā pasaule, sevišķi Eiropa, ļoti strauji atpaliek no Āzijas, Amerikas un pārvēršas par tādu... kaut kur, es teiktu, pozitīvā ziņā kultūrvēsturisku rezervātu, bet diemžēl negatīvā ziņā tehnoloģiskās, aizsardzības, ekonomiskās attīstības ziņā.
Mēs esam liels tirgus, esam visi kopā, mums viss ir forši, bet mēs paši jūtam, ka mēs atpaliekam. Struktūras ir smagnējas, un ar vaimanām, uzsaukumiem un skaistiem samitiem un deklarācijām īsti nepietiek, jo - kas tev šajā pasaulē ir vajadzīgs? Spēcīga aizsardzība, spēcīga ekonomika, spēcīga tehnoloģija un ļoti stingra kultūrvēsturiskā telpa. Un te nu ir bijis visādi. [..] Veidojas jauna pasaules kārtība. Tas, uz ko mēs esam likuši cerības kā maza valsts, tas vienkārši ir beidzies. Veidojas kaut kas jauns.”
Tālāk prezidents optimistiski saka, ka jebkurā gadījumā mēs sevi atradīsim šajā jaunajā kārtībā. Par to nešaubīsimies, bet līdz tam atcerēsimies, ka pagaidām vēl pastāv vecā pasaules kārtība. Tā, kurā, Rinkēviča vārdiem runājot, dzīvojam “kultūrvēsturiskajā rezervātā”.
Rinkēvičs šo dzīvi “kultūrvēsturiskajā rezervātā” atzīst kā pozitīvu faktoru, un viņam var tikai piekrist. Maz kur pasaulē ir tik ērta, mierīga un labklājīga dzīvošana kā Eiropā. Kad runājam par Eiropas atpalicību no Āzijas, tad tehnoloģiski un vizuāli tas tā ne tikai izskatās, bet droši vien arī ir. No otras puses, tā milzīgā pārapdzīvotība, dzīves šaurība, nemitīgā burzma, pārspīlētā sacensība par sociālo statusu un atrašanās milzu pūļa vidū liek nedaudz citādāk paskatīties uz šo “atpalicību”.
Pat nerunājot par tām dzīves kvalitātēm, kuras atrodas ārpus ekonomikas un tehnoloģijām, tīri statistiski Eiropa dzīvo labāk nekā vairums Āzijas valstu. Pat ar Latvijas vidējo algu latvietis gandrīz visur Āzijā, izņemot Japānu un Dienvidkoreju, nejutīsies trūcīgāks par vietējiem, kā tas būtu ASV, Šveicē vai Norvēģijā.
Var jau teikt, ka tas ir tikai īsa laika jautājums, kad viņi aizies mums garām. Varbūt, bet tad arī runāsim, jo ir viegli strauji attīstīties no zema bāzes punkta, bet jo tas augstāks, jo kļūst arvien grūtāk šo tempu saglabāt. Tas, ka šobrīd tieši Āzija uzrāda pasaulē viszemākos dzimstības rādītājus, par daudz ko liecina. Iespējams, ka tieši Āzija kļūs par 21. gadsimta “rūpju bērnu”, nevis ekonomisko un tehnoloģisko vadzvaigzni, kā līdz šim daudzi prognozēja.
Runājot par vēlamo nākotnes attīstības vektoru, Rinkēvičs nosauc: “Spēcīga aizsardzība, spēcīga ekonomika, spēcīga tehnoloģija un ļoti stingra kultūrvēsturiskā telpa.” Ja spēcīga aizsardzība, spēcīga ekonomika un spēcīga tehnoloģija ir samērā saprotamas lietas, tad kas tā tāda “stingra kultūrvēsturiskā telpa”? Kas ar to domāts? Visticamāk, ar to domāts stingrs ideoloģiskais pamats. Ar to saprotot nevis kaut kādu labēju vai kreisu, konservatīvu vai progresīvu ideoloģiju, bet gan ideoloģisko bāzi plašākā nozīmē. Proti, demokrātiju, tiesiskumu, brīvību. Šos vārdus nedrīkstam aizmirst, vienalga kādas konstrukcijas būvējot.
Ne velti savu ieskatu par iespējamo jauno “pasaules kārtību” iesāku ar Krievijas iebrukumu Ukrainā un Trampa otro prezidentūru. Putins un Tramps ir galvenie šīs jaunās “pārbūves” izraisītāji. Viņi nav ne arhitekti, ne būvnieki, arī ne tie, kas šajā jaunajā pasaulē dzīvos. Viņi ir tie, kuri noplēš veco ēku, lai pēc viņiem nāktu īstie būvnieki un jau līdzenā laukā, pēc arhitektu un būvprojektētāju rasējumiem “jauno pasauli sev celtu”.
Vēl 19. gadsimta pirmajā pusē krievu filozofs Pjotrs Čaadajevs rakstīja, ka Krievijas vēsturiskā misija ir pasaulei būt par slikto paraugu, no kura jāņem priekšzīme, kā nevajag darīt. 1917. gadā Krievija šo vēsturisko misiju nodemonstrēja pilnā apmērā, parādot, kā nevajag celt sociālismu un komunismu. Netieši norādot pārējai pasaulei, kā jāattīsta savas sabiedrības, lai tās neaizietu pa Krievijas “sociālistiskās” revolūcijas ceļu.
Tagad jau 26 gadus Krievija rāda, kurp ved braukšana pretējā grāvī ar visām Putina arhaiskajām, reliģiski konservatīvajām “skavām”. Putinam ir ne mazums sekotāju, kuri vēlas pārņemt viņa “know how” - ja reiz esi vienreiz pie varas ticis, tad to nekādā gadījumā nevienam vairs neatdod. Viktoram Orbānam Ungārijā, Aleksandram Vučičam Serbijā tas neizdevās. Radžeps Tajips Erdogans Turcijā sekmīgi turpina turēties pie varas, šajās dienās redzēsim, vai tas izdosies Benjaminam Netanjahu Izraēlā.
Viens no Putina uzcītīgākajiem skolniekiem cenšas būt Tramps. Viņam gan stipri nepaveicies ar valsti, kurā viņš ticis pie varas, un tās iedzīvotājiem. Nolāpītie institūti un “nācijas tēvu” sarakstītā konstitūcija ārkārtīgi traucē, bet cīņa vēl nav galā. Tramps nedomā padoties. Varas zaudēšana viņam varētu ļoti dārgi maksāt.
Trampam gan ir sava vēsturiskā misija. Tā ir uzskatāmi atklāt visas vecās pasaules kārtības puves. Pirmām kārtām jau pašās ASV, kas bija ieslīgušas tik tīksminošā pašpārliecinātībā par savu 250 gadus seno demokrātiju, ka tagad Kongresa vēlēšanu priekšvakarā nodarbojas ar bailīgiem minējumiem - atzīs Tramps šos vēlēšanu rezultātus vai neatzīs, un kas notiks, ja neatzīs. Vai pēc diviem gadiem ies uz savu trešo termiņu, vai mēģinās nodot prezidenta troni kādam no saviem bērniem? Tieši troni, nevis Baltā nama atslēgas, jo nav zināms, cik no jau pieminētajiem Trampa nīstajiem demokrātiskajiem institūtiem līdz Trampa prezidentūras beigām vēl būs palikuši.
Pagaidām, kamēr “būvlaukumā” vēl darbojas “demolētāji”, par jauno pasaules kārtību varam tikai fantazēt. Kad vecās konstrukcijas demontāža būs beigusies, tad ar jaunās politiskās sistēmas būvi būs jānodarbojas pārējai pasaulei. Jautājums: vai visai pārējai pasaulei, vai tikai demokrātiski pārvaldīto valstu pasaulei?
Viens no pašreizējās politiskās konstrukcijas centrālajiem elementiem ir Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), kurā visi ir vienādi, kurā nav nekādu prasību un kritēriju, kurā Somālijas pārstāvis var vadīt cilvēktiesību komisiju. Ir acīmredzams, ka šī organizācija ir sevi izsmēlusi un pilda bezjēdzīgu, tīri dekoratīvu funkciju.
Izvirzot par iespējamo ANO ģenerālsekretāru bijušo Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu, Tramps savā valodā, kā viņš prot, pasaka tieši to pašu: ANO ir tāda pati viltus struktūra kā viņa izslavētā Miera padome, kurā iestāšanās nauda bija miljards dolāru.
ANO pieminu arī tāpēc, ka centieni iegūt uz diviem gadiem krēslu šīs butaforiskās organizācijas Drošības padomē tika uzdoti par milzīgu Latvijas ārpolitisko sasniegumu, kuram nav ko žēlot resursus. Kāds Latvijai no šī “krēsla” labums, neviens nepateiks. Varbūt labāk būtu bijis iniciēt tādas starptautiskas organizācijas izveidi (alternatīvu ANO), kurā vieta būtu tikai tām valstīm, kuras stingri ievēro demokrātiskos principus?
Galu galā vienmēr jāatceras: neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšana iespējama tikai tajā gadījumā, ja tiek ievērotas starptautisko tiesību normas, ja pasaulē toni nosaka demokrātiski ievēlēti vadītāji, nevis autoritāru līderu klubs. Šī piedāvājuma sakarā der atcerēties pazīstamo slovēņu filozofu Slavoju Žižeku, kurš norāda: šobrīd pasaulē vienīgā daudzu valstu darbību kaut cik sekmīgi koordinējošā struktūra ir Eiropas Savienība. Līdz ar to Eiropa varētu pildīt ne tikai “kultūrvēsturiskā rezervāta”, bet arī nākamās pasaules kārtības centrālās konstrukcijas lomu.
Tomēr jāpiekrīt mūsu prezidentam: ar uzsaukumiem un skaistiem samitiem un deklarācijām īsti nepietiek. Jaunā kārtība tiks būvēta uz militārā spēka pamatiem. Diemžēl tikai tie ir vienīgie patiesi stingrie pamati.
Tas, ka Trampa ASV šajā ziņā ir aizgājušas (vai iet prom) no Eiropas, iespējams, Eiropas aizsardzības spējām nāks tikai par labu, jo pat pie vissliktākā scenārija ir ārkārtīgi grūti iedomāties, ka visa šī globālā pārbūve varētu beigties ar Eiropas nonākšanu zem Krievijas zābaka. Bet jebkurš cits iznākums būs visu veidu Eiropas pamatus tikai stiprinošs. Uz to arī acīmredzot balstās Rinkēviča optimisms.
