Tuvojoties Saeimas vēlēšanām un sarunām ievirzoties šo vēlēšanu gultnē, arvien biežāk nākas dzirdēt frāzes: nav par ko balsot, tāpēc uz vēlēšanām nemaz neiešu. Nejūtos tiesīgs šiem cilvēkiem kaut ko pārmest, jo šo sajūtu “nav par ko balsot” ir sajutis gandrīz ikviens, kurš, pats nebūdams aktīvi “iekšā”, piedalās politiskajā procesā kā vienkāršs vēlētājs. Gribu tikai atgādināt, ka aiziet nobalsot ir zināma cieņas izrādīšana pret valsti, kurā cilvēks dzīvo, un līdz ar to arī cieņas izrādīšana pašam sev.
Ja skatāmies vēsturiski, tad visaugstākā vēlētāju aktivitāte bija pirmajās atjaunotās Latvijas Saeimas vēlēšanās 1993. gadā, kad uz vēlēšanu iecirkņiem atnāca gandrīz 90% vēlētāju (89,9%). Šāda aktivitāte, baidos, pārskatāmā nākotnē vairs nav iespējama. Nākamajās trijās Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte svārstījās ap 70%, līdz 2006. gadā nokrita uz 60,98%. Viszemākā aktivitāte līdz šim ir pieredzēta 2018. gada Saeimas vēlēšanās, kurās piedalījās 54,6% balsstiesīgo. Pagājušās Saeimas vēlēšanās 2022. gadā vēlētāju aktivitāte bija 59,4%.
Viens no argumentiem, kāpēc jāiet vēlēt: jo zemāka vēlētāju aktivitāte, jo zemākas kvalitātes parlamentu vai citu vēlēto struktūru iegūstam. Šo argumentu nav grūti pārbaudīt. Atbilstoši šai formulai nekvalitatīvākajai Saeimai būtu jābūt 2018. gadā ievēlētājai 13. Saeimai. Skatāmies, kuri saraksti toreiz ieguva visvairāk deputātu mandātu? Gobzema/Kaimiņa “KPV LV”, Jaunā konservatīvā partija un “Latvijas attīstībai/Par!”. KPV LV vairs neeksistē, JKP velk nožēlojamu eksistenci, izmantojot pašu iebalsoto valsts budžeta finansējumu, bet LA nākamajā Saeimā vairs netika ievēlēta, kas ir zināms indikators šīs partijas politiskajai kvalitātei.
Var jau teikt, ka tā ir tikai sakritība, bet arī vēlēšanu aktivitātes kritiens no 71,5% 2002. gadā uz 60,98% 2006. gadā iezīmēja zināmu kvalitatīvu pāreju citā [zemākā] līmenī, jo tieši pēc 2006. gada vēlēšanām Latvijā sākās smagas politiskās perturbācijas ar ārkārtīgi masīvu Kalvīša valdības kritiku (kas bieži pārvērtās par klaju gānīšanos un prastu premjera apsaukāšanu).
Pēc šīm 2006. gada vēlēšanām sekojošā politiskā nestabilitāte vainagojās ar pilnīgi idiotisku (citu vārdu grūti piemeklēt) “Parex” bankas glābšanu, kas realitātē izglāba vienīgi bankas privātos kreditorus un šīs bankas īpašniekus no šo kreditoru atriebības par zaudēto naudu. Pretī ieguvām strauju valsts parāda pieaugumu un dziļu ekonomisko krīzi, kuras pārvarēšanai tika izmantota pasaulē kopš Lielās depresijas laikiem (1929.-1933. g.) nelietota metode - iekšējā devalvācija. Šīs neparastās metodes sekas (fertilā vecuma cilvēku masveida aizbraukšanu 2009.-2011. g.) izjūtam vēl šodien kā rekordzemus demogrāfiskos rādītājus.
Kad pirms katrām vēlēšanām notiek aģitācija par to, ka neaiziet uz vēlēšanām ir slikti, tāpēc visiem jāiet vēlēt, dažkārt skan iebildes: kāpēc cilvēki īpaši jāskubina iet vēlēt? Ja kādam nav nopietnas motivācijas iet uz vēlēšanām, tad varbūt labāk lai paliek mājās. Šie cilvēki tāpat par politiku maz interesējas, to nesaprot un tāpēc savēlēs visādus “dīvaiņus”.
Praksē šī teorija nav guvusi apstiprinājumu. Kā redzam pēc tā paša 2018. gada piemēra, kad bija vērojama vēsturiski zemākā vēlētāju aktivitāte, toreiz tieši Gobzema/Kaimiņa vēlētājs aizgāja nobalsot, kamēr mājās palika “tradicionālo” partiju vēlētāji, kuri jutās šajās partijās vīlušies. Rezultātā tika savēlēts tāds politiskais kokteilis, ka uz tā fona Krišjānis Kariņš izskatījās gluži kā vietējais Ābrahams Linkolns un pārliecinoši uzvarēja nākamajās, 2022. gada vēlēšanās.
Vienmēr, pie visām politiskajām sistēmām ir cilvēki, kuri jūtas valsts neievēroti, nenovērtēti un uzmanības apdalīti. “Neejot balsot”, viņi šķietami izrāda protestu pret šo nevērību no valsts, no sabiedrības puses. Tas, ka, šādi “protestējot”, viņi nekādi neuzlabo savu stāvokli, būtu tikai viņu problēma. Diemžēl tādējādi viņi neuzlabo arī tās valsts stāvokli, no kuras it kā gaida lielāku pretimnākšanu. Var pat teikt, ka šāds “protests” ir sliktākais, kādu vien cilvēks var izvēlēties, jo pretī dabū nosacīto Gobzemu/Kaimiņu jeb šodienas politiskajā terminoloģijā - nosacīto “Suverēno varu/Jaunlatviešus”.
Ja jau visas partijas ir “sliktas” un “domā tikai par savu kabatu”, tad efektīgāk būtu “protestēt”, aizejot nobalsot par to partiju, kura vismaz kaut ko, kādu sīkumiņu ir tev devusi, jo nevar būt tā, ka visas tikai ņem kaut ko nost. Savukārt, neaizejot uz vēlēšanām, tu de facto balso par partijām, kuras, tiekot pie varas, ar savu nemākulību tev kaut ko patiešām var noņemt.
3. oktobrī katrs, kurš izvēlēsies palikt mājās, nevis paudīs protestu pret sistēmu, bet gan izsniegs beznosacījumu pilnvarojumu tiem politikāņiem, kuri arī viņa vārdā, iespējams, rīkosies galīgi ne tā, kā viņš pats būtu gribējis. Apzināti lietoju vārdu “politikāņi”, jo, lai cik nepopulāri būtu to atzīt, bet populistiskās protesta partijas, kurām ir stabils, mobilizēts un emocionāli uzlādēts elektorāts, ārkārtīgi reti uzrāda labus ekonomiskās izaugsmes un sabiedriskās labklājības rādītājus, ja tiek pie varas.
2018. gada vēlēšanas ir labākais šo politikāņu uzvaras piemērs. Mērenais, pragmatiskais centrs toreiz palika mājās (vēsturiski zemākā vēlētāju aktivitāte), un rezultātā ieguvām situāciju, kad veikalā zeķes drīkst pirkt, bet pannas ne, kad ziemas salā jāstāv ārā rindā pie aptiekas, lai tiktu iekšā un nopirktu pretsaaukstēšanās zāles.
Tagad visi šie kovidlaiku idiotismi jau aizmirsušies, bet tie jāatceras, ja vēlēšanu iecirknī roka stiepjas pēc “debesmannas solītāju” sarakstiem vai, vēl trakāk - ja gribas sodīt “tos neliešus”, tāpēc nekur neiešu. Tādējādi var sodīt tikai pats sevi.
