Divas dienas pēc vētras, kuras dēļ viens 36 gadus vecs vīrietis gāja bojā un ap 277 000 mājsaimniecību palika bez elektrības, amatpersonu pusē ir viens amatu zaudējušais. Tas ir Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis, kurš atkāpies. Visi pārējie, kuri atbildīgi par krīžu novēršanu, profilaksi un normālas dzīves straujāku atjaunošanu, pagaidām palikuši amatos.
LSM valdes locekle programmu un pakalpojumu attīstības jautājumos Ieva Aile otrdien sniedza interviju Latvijas Radio rīta programmā “Labrīt”, kurā atzina, ka LSM valde procesu vadību esot pārņēmusi “daudz par vēlu un tā ir arī mūsu kļūda”. “Mēs to atzīstam un par to atvainojamies katram klausītājam,” norādīja Aile. Tiesa, reālu atbildību līdz šim ir uzņēmies vienīgi Lībietis. Pie šīs Ailes intervijas mēs vēl atgriezīsimies detalizētāk, jo tā ir ārkārtīgi zīmīga pati par sevi.
Lībieša atkāpšanās izraisa virkni jautājumu. Ko nodarījis vai, tieši otrādi, nebija izdarījis Lībietis? Par ko viņu? Kas šādās krīzes situācijās būtu jādara Latvijas Radio, LSM? Vai jāuzņemas viszinošas un visvarošas “mammas” un “dieva” loma? Un visbeidzot. Cik ilgtspējīga un efektīvu, pilnvērtīgu darbu nodrošinoša ir šāda prakse sabiedrības pārmetumus “dzēst” ar vidējā līmeņa “pārmijnieka” upurēšanu?
Mēģināsim atbildēt uz šiem jautājumiem. Vispirms par Latvijas Radio atbildību. Kad desmitiem tūkstošu iedzīvotāju ir palikuši bez elektrības un interneta sakariem, vienīgais saziņas ar ārpasauli kanāls patiešām kļūst bateriju vai auto radio. Nesāksim skaldīt matus un skaitīt, cik cilvēkiem šie saziņas kanāli šajā reizē bija vienīgie un cik ļoti tie viņiem bija nozīmīgi. Kas vienam svarīgi, tas citam absolūti vienaldzīgi, tā ka nespriedīsim pēc sevis.
Pieņemsim, ka bija pietiekami daudz cilvēku, kuri bija pieplakuši pie saviem radioaparātiem, lai ķertu katru nomierinošo vai pamācošo balsi ēterā, taču operatīvo brīdinājumu un instrukciju vietā Latvijas Radio turpināja raidīt pēc ierastā brīvdienu grafika ar iepriekš ierakstītiem raidījumiem un vieglu saturu. Tad ko vajadzēja raidīt ēterā? Acīmredzot nepārtrauktas ārkārtas ziņu pārraides un reportāžas, tādējādi radot iedzīvotājos sajūtu, ka jau iestājies vai vismaz tuvojas bezmaz vai pasaules gals. Faktiski vairojot satraukumu un paniku.
Šeit acīmredzot jāatzīst, ka mūsdienu labas uzvedības ābece liek pret katru apdraudējumu izturēties pārspīlēti nopietni: ka tikai kaut kas nenotiek, ka tikai kāds nejūtas diskomfortā, nejūtas aizmirsts, nepietiekami cienīts un aprūpēts. Brīdinošās instrukcijas neēst skapju stiprinājumu skrūves vai nedzert nagu lakas šķīdinātāju ir šo pārspīlējumu kvintesence. Nemitīgi norādīt uz dažādiem apdraudējumiem, pārapdrošināties pret pilnīgi visu skaitās optimālā amatpersonu reakcija, kas ļauj krīzes situācijās palikt amatā.
Tātad vēlreiz. Ko pārmet Latvijas Radio 1? To, ka tas, kā reiz citā sakarā izteicās prezidents Edgars Rinkevičs, nav pietiekami panikojis. Nav atcelti svētdienas rīta raidījumi “Lasām un pļāpājam”, “Radioteātris bērniem”, “Radio mazā lasītava”, “Kur kritiķiem nav vietas” un citi. Šo raidījumu vietā neesot raidītas instrukcijas, kur un kā jāslēpjas no lielā vēja. Respektīvi, nav radikāli mainīta raidījumu programma.
Taču šādā gadījumā rodas nākamais jautājums: kurš pieņem lēmumu mainīt raidījumu grafiku? Kurš saka: tagad ieplānoto programmu mainām, šo raidījumu metam ārā, šo koncertu laukā, tā vietā laižam speciālziņu reportāžu. Vai ziņu nodaļas vadītāji pieņem šāda līmeņa lēmumus par kopējās programmas izmaiņām, kas skar arī citas medija nodaļas?
Šeit sākas pats interesantākais. Pirmdien LSM publicēja informāciju par to, ka esot tikusi sasaukta LSM krīzes vadības grupas tikšanās, kurā izvērtēta visu Sabiedriskā medija platformu rīcība vētras laikā. Tajā secināts, ka “LSM nodrošināja plašu un nepārtrauktu informācijas apriti digitālajās platformās, televīzijā un radio, ziņu dienestiem un raidījumu veidotājiem strādājot arī ārpus ierastā darba laika, bet radio ziņu segums sabiedrības informēšanā nebija apmierinošs”.
Jau pieminētā LSM valdes locekle programmu un pakalpojumu attīstības jautājumos Ieva Aile (tātad tā, kura bija galvenā atbildīgā par to, kā dēļ it kā atkāpās Lībietis) atzina kļūdas gan rīcības koordinēšanā, gan lēmumu pieņemšanas ātrumā par veicamajām izmaiņām Latvijas Radio 1 programmas veidošanā.
Šo atziņu gaismā Lībieša atkāpšanās izskatījās, maigi sakot, visai dīvaini. Lēmumi par programmas tīkla izmaiņām ir galvenās redaktores kompetence. Konkrētā gadījumā LSM galvenās redaktores Anitas Braunas vai vēl augstāk - pašas Ailes - kompetence. Pirmdien ne no viena LSM valdes locekļa vai Latvijas Radio augstākās vadības mutes neizskanēja skaidras norādes, ka ir bijis kāds LSM vai Latvijas Radio vadības rīkojums krīzes situācijā atbildību par kopējo programmu grafiku un tā izmaiņām deleģēt Ziņu nodaļai un tās vadītājam.
Situācija mainījās otrdienas rītā, kad rīta raidījumā “Labrīt” viesojās pati Ieva Aile. “Labrīt” programmas vadītājs Kristaps Feldmanis viņai uzdeva skaidri formulētu jautājumu: “Tas viss ir par to, kas notika pēc vētras. Brīdinājums par to, ka būs stipra vētra, sarkanais brīdinājums, saukta par gadsimta vētru, tas viss jau bija piektdien. Cik un kādas plānošanas sapulces tika sasauktas par to, ko darīt vienā vai otrā situācijā; kur būt vienam atslēgas cilvēkam, kur ir otrs atslēgas cilvēks. Ko mēs darām vienā vai otrā situācijā? Ne tikai radio, bet visa sabiedriskā medija kontekstā. Cik šādas sapulces ir bijušas?”
Lūk, Ailes atbilde: “Nu, droši vien pirmām kārtām vajadzētu prasīt pašam ziņu dienesta vadītājam, jo sabiedriskajā medijā ir precīzs algoritms, kāda ir rīcība, kad ir nepieciešamas izmaiņas programmā un tām gatavoties. Bet... turklāt mums ir vairākas platformas. Televīzijā, portāls, radio un katra ziņu dienesta vadītāja uzdevums ir primāri organizēt darbu šādās situācijās. Līdz ar to es nenosaukšu konkrētu skaitu sapulču sabiedriskajā medijā kopumā, bet principā brīdinājums un meteorologu rekomendācijas bija zināmas jau piektdienas vakarā un tad arī sākās aktīva komunikācija. Līdz valdes līmenim nonāk jautājumi par papildu resursu piesaisti, televīzijas gadījumā mēs to risinājām piektdienas vēlā naktī, bet jā, nu, primāri tā sagatavošanās ir katra ziņu dienesta vadītāja atbildībā, un paļāvāmies un kompetenci un profesionālo pieredzi, kas līdz šim ir demonstrēta ļoti augstā līmenī.”
Ievērojiet, pēc jautājuma detalizēta izskaidrojuma Feldmanis vēlreiz beigās atkārto: “Cik šādas sapulces ir bijušas?” Jautājuma formulējums prasa skaitliski precīzu atbildi: viena, divas, trīs, četras. Šādas precīzas atbildes vietā Aile sāk stāstīt par algoritmu, par kuru vēl vakar LSM paziņojumā nebija ne vārda. Uz konkrēto jautājumu faktiski tiek atbildēts: nav bijusi neviena sapulce.
Tālāk Feldmanis Ailei norāda, ka visu šo uzņēmumu (LTV, LR un LSM) hierarhijā virs visiem šiem ziņu dienestu vadītājiem lēmumu pieņemšanā atrodas LSM galvenā redaktore Anita Brauna, un jautā: “Vai varētu vēlēties arī labāku galvenā redaktora rīcību, šajā gadījumā visu šo procesu organizējot, norādot tomēr, kas kuram jādara? Kā vērtējams Anitas Braunas darbs šajā gadījumā?”
Aile: “Nu, pirmkārt, man jāsaka, ka Anita Brauna jau vakar (pirmdien) skaidri visiem ir norādījusi, ka viņa pilnībā uzņemas atbildību par to, kas notika, un nav tā, ka mēs kaut ko mēģinām paslaucīt zem tepiķa un izlikties, ka nekas nav noticis. Vienlaikus jāsaka, ka Anita Brauna bija viena no tiem cilvēkiem, kas bija palikusi bez sakariem. Līdz ar to tajā koordinācijā iztrūka viens no galvenajiem koordinējošiem posmiem. To valde uzzināja salīdzinoši vēlu.”
Respektīvi, bija milzīgi plūdi, orkāns, un Brauna nevarēja ierasties Rīgā, Doma laukumā, Radio mājā, un kaut ko koordinēt. Pašai kaut ko brīvdienās darīt lietas labā Braunai acīmredzot pat neienāca prātā. Vēlāk, jau svētdienas pusdienas laikā, LSM valde esot sapratusi, ka Brauna esot nesasniedzama, un pārņēmusi procesa vadīšanu un koordinēšanu. Tiesa, kas īpaši mainījās pēc šo “vadības procesu pārņemšanas un koordinēšanas”, netiek paskaidrots un nav īsti skaidrs. Tas gan netraucē par vainīgo “nozīmēt” Lībieti.
Šis gadījums liek runāt par to acīmredzami neveselīgo atmosfēru, kas veidojas ap LSM un it īpaši ap tās augstāko vadību, kura acīmredzami vairs neatbilst jaunā laikmeta prasībām. Tā ir iestrēgusi vakardienā, birokrātiskajā stagnācijā, kura raksturīga ar agrāka laikmeta “daiļo” tukšrunāšanu, ko trāpīgi iemieso anglicisms - bla-bla-bla. Šā anglicisma globālā popularitāte liecina, ka tukšmuldēšana nav tikai mūsu problēma. Tā ir vispārēja pasaules tendence, un sabiedrībā ir iestājies vispārējs nogurums no šīs mūžīgās tarkšķēšanas.
Lībieša atkāpšanās un Ailes intervija programmā “Labrīt” liecina, ka LSM vadība neko nav sapratusi, nekādu mācību nav guvusi un turpina ierasto praksi runāt par “kļūdas atzīšanu”, “atbildības uzņemšanos”, bet vienīgais, kurš reāli tiek sodīts, ir pieredzējis žurnālists, kurš acīmredzot neiekļaujas tajā pamatplūsmā, kurā laiski peld iepriekšējā cikla stagnāti. Tie, kuri iestrēguši 2010.-2025. gada valdošajā paradigmā.
Feldmaņa intervija ar Aili būtu jānoklausās katram, kas grib saprast notiekošo LSM. Ir acīmredzami skaidrs, ka ir izveidojusies un ar katru dienu paplašinās plaisa starp pagātnes dogmās palikušo LSM administratīvo vadību un cilvēkiem, kas grib iet līdzi laikam un seko tam, kas notiek aiz loga.
