1991. gada 19. augustā agri no rīta (ap 7.00) mani pamodināja spalgs telefona zvans. Tolaik vēl nebija mobilo telefona sakaru, un šāds agrs zvans parasti nesolīja nekā laba. “It kā Gorbočovs arestēts. It kā slims, it kā gāzts, nevar lāgā saprast,” klausulē skanēja mana drauga, tā laika politiskā aktīvista balss. No politiskās dramaturģijas viedokļa būtu jāsaka “satraukta balss”, bet tāda tā īsti nebija. Drīzāk nogurusi, mazliet pat garlaikota, lai gan agrais zvans nepārprotami liecināja par lietas nopietnību. Tik agrā rīta stundā neviens “tāpat vien” nezvana.
Šo balss intonāciju pieminu, lai precīzāk atainotu tā brīža noskaņojumu Latvijā. Atmodas process turpinājās jau piekto gadu, ja par tā sākumu uzskatām 1987. gada 14. jūniju, kad pie Brīvības pieminekļa notika pirmā grupas “Helsniki-86” rīkotā nepārprotami antisovjetiskā demonstrācija.
Aiz muguras jau bija 1989. gada 23. augusta “Baltijas ceļš”, bija 1990. gada 18. marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas un tā paša gada 4. maija deklarācija par neatkarības atjaunošanu. Bija 1991. gada janvāra barikādes, bija sarkanbaltsarkanais karogs, bet īstas neatkarības joprojām nebija. Bija padomju rublis, bija PSRS armijas bāzes, un ārzemēs Godmaņa valdības ministrus no starptautiskām sanāksmēm dzina ārā, ja to pieprasīja kāds PSRS pārstāvis.
Toties bija 1991. gada 1. janvāra cenu brīvlaišana. Ja barikāžu laikā cilvēkos vēl bija milzīgs entuziasms un šo cenu brīvlaišanu sabiedrība pat īsti nepamanīja (uz kārts bija liktas daudz nozīmīgākas lietas), tad līdz augustam jau jaunā, līdz tam nekad agrāk nepieredzētā ekonomiskā situācija vispārējo noskaņojumu bija ievērojami mainījusi. Atļaušos teikt, cilvēki sāka pagurt no nenoteiktības, neziņas par rītdienu.
Šeit svarīgi būt precīziem ar darbības vārdu - pagurt, jo tas nenozīmē, ka sabiedrība bija gatava padoties un “atgriezties atpakaļ PSRS”, bet agrākā pacēluma, gatavības iet un kalnus gāzt vairs nebija. Pēc janvāra barikāžu kulminācijas bija sākušies atplūdi. Negribas par domāt, kas ar Latviju būtu noticis tālāk, ja augusta pučs Maskavā būtu izdevies.
Vājuma pazīmes
Kas tad tobrīd notika Maskavā? Vai pučam vispār bija kaut kādas izredzes izdoties? Pirmais, kas krita acīs, bija kaut kāds grūti izskaidrojams puča operetiskais elements (nejaukt ar iestudējumu). Jau pirmā pučistu preses konference, kura tika pārraidīta 19. augusta rītā (11.00) PSRS Centrālajā televīzijā, izsauca visai pretrunīgu reakciju, jo pučistu nominālais līderis PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs acīmredzami neatbilda tai lomai, kāda viņam bija jāspēlē.
Vai nu no uztraukuma, vai nu paģiru dēļ trīcošās rokas un drebelīgā, nepārliecinošā balss nekādi neliecināja par stingru līderību. Nekas neliecināja par izlēmīgu spēku, kas būtu pārņēmis varu. Visa pučistu kompānija atgādināja otrā sastāva komandu, kas iznākusi arēnā galveno “zvaigžņu” (Gorbačova un Jeļcina) vietā.
Otra pazīme, kas liecināja, ka pučistiem nekas dižs nespīd, bija Maskavā notiekošo notikumu nebijusī caurspīdība. Mūsdienās, kad visiem kabatā ir mobilais telefons ar videokameru, ir grūti saprast, cik ļoti ierobežotas informācijas plūsmas apstākļos agrāk dzīvojām. Taču visas trīs puča dienas no 19. līdz 21. augustam radio “Svoboda” nemitīgi pārraidīja reportāžas no Maskavas tiešraidē.
Tolaik “Svobodas” raidījumus vairs neslāpēja un šīs radiostacijas daudzie štata un ārštata korespondenti Maskavā brīvi sniedza informāciju pa tiešo no telefona būdiņām blakus laukumiem, kur notika izšķirošie notikumi. Tai skaitā no vietas, kur “demokrātisko spēku” līderis Boriss Jeļcins, uzkāpis uz tanka, nolasīja savu deklarāciju, kas pučistus pasludināja ārpus likuma un visām Krievijas varas struktūrām lika pildīt tikai viņa un viņa vadīto varas struktūru rīkojumus.
Tā kā radio “Svoboda” puča dienās veica savā pastāvēšanas vēsturē ilgāko (vairāk nekā 72 stundas) tiešraides reportāžu, tad Maskavā notiekošajam varēja brīvi sekot arī no Rīgas. Jau 19. augusta vakarā bija par 90% skaidrs, ka pučs ir izgāzies. Ja Rīgā Baltijas kara apgabala tanki bez mazākās pretestības un jebkādām problēmām jau no paša 19. augusta rīta ieņēma tās ēkas un iestādes, kuras vairāk nekā nedēļu tika rūpīgi sargātas janvārī, tad Maskavā bruņutehnikas virzība uz pilsētas centru un galvenajām valsts pārvaldes ēkām tika cilvēku masas nobloķēta. Arī pašā armijā nebija lielas vēlmes nostāties pret tobrīd Krievijas tautā mīlēto līderi - Jeļcinu.
Vispārējā sajukumā un burzmā zem bruņumašīnu riteņiem Maskavā gāja bojā trīs jauni cilvēki. Šo cilvēku bojāeja pučistu popularitāti nevairoja un arī armijnieku degsmi uzņemties atbildību par iespējamiem upuriem nepalielināja.
Iedzērājs par prezidentu
Tikmēr pučistu pārstāvji devās uz Krimu, kur Forosas atpūtas bāzē mājas arestā tika turēts Gorbačovs. Pēdējam kā nominālam PSRS vadītājam (prezidentam) tika piedāvāts nostāties pučistu pusē un atbalstīt varas pārņemšanu. Kā var spriest no vēlākajām liecībām, Gorbačovs jutās stipri aizvainots par šo savu aizturēšanu un īpaši par to, ka pučistu uzsūtītie apsargi rupji izturējušies pret viņa sievu Raisu, kurai šīs rupjības radīto uztraukumu dēļ sākās sirdslēkme. Pučistu cietpaurainās, neprasmīgās apiešanās dēļ Gorbačovs no jebkādiem sadarbības piedāvājumiem atteicās, tādējādi nepiešķirot pučistiem kaut minimālu leģitimitāti.
Vienīgā viņu leģitimitāte bija konstitūcijas punkts par viceprezidenta stāšanos prezidenta amatā pēdējā rīcības nespējas gadījumā. Tāpēc arī sākotnēja versija par Gorbačova slimību. Taču viceprezidents Janajevs šādam uzdevumam ne tikai nebija gatavs, bet viņš tam arī nebija paredzēts, jo tādās valstīs kā PSRS nomināli “otrais” cilvēks vienmēr tiek izvēlēts pēc principa - “jo pelēkāks un nespējīgāks, jo labāks”. Galvenais, lai neaizēnotu “pirmo”. Tāds “tēvocis Kaļiņins” pie tirāna Staļina. Nav brīnums, ka Janajevs visas trīs puča dienas pavadīja smagā alkohola reibonī, un, kad pēc puča beigām viņu nāca arestēt, viņš tikpat kā neturējās uz kājām.
Pučistiem neizdevās savās rindās atrast īstu, enerģijas pilnu līderi, kas varētu sacensties harismā ar Jeļcinu, kurš nevilcinājās kāpt uz tanka un nebaidījās nostāties pret pučistiem, kuru rindās bija gan tā brīža KGB vadītājs Vladimirs Krjučkovs, gan aizsardzības ministrs, PSRS maršals Dmitrijs Jazovs, gan iekšlietu ministrs Boriss Pugo. Proti, viss PSRS represīvais aparāts bija pučistu pakļautībā, un, ja viņi būtu bijuši apņēmīgāki, varaskārāki un gatavāki uz asinsizliešanu, tad puča iznākums varēja būt arī citāds.
Sabrukuma alternatīva
Gan pēc puča un drīz vien sekojošā PSRS sabrukuma, gan arī vēlākajos gados un vēl šodien bieži vien izskan jautājums: vai PSRS sabrukums bija nenovēršams, vai arī mums un pasaulei vienkārši paveicās, ka kauliņi sakrita tā, kā tie sakrita? Skaidrs, ka vēsture nepieļauj šo spriedelēšanu - kā būtu, ja būtu -, bet tomēr.
Var piekrist pazīstamajam Krievijas rakstniekam un publicistam Staņislavam Belkovskim, ka PSRS pazuda no pasaules kartes, jo šis veidojums bija izsmēlis savu politisko jēgu. Bija bankrotējis šīs valstiskās struktūras idejiskais pamats - komunisms.
Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) jau pēc nosaukuma nebija ģeogrāfiski teritoriāls veidojums. Lai arī ne tikai PSRS, bet arī pārējā pasaulē daudzu apziņā tas bija Krievijas alternatīvais nosaukums, faktiski PSRS bija teokrātisks, eksteritoriāls veidojums, kurā valdošā reliģija bija komunisms. PSRS bija valsts, kurā vara piederēja nevis administratīvām, sekulārām, bet gan partejiskām (komunistiskās baznīcas) struktūrām.
Tā kā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sabiedrības “augstākajās aprindās” komunisma reliģijai neviens vairs īsti neticēja, tad Gorbačova uzsāktās “perestroikas” beigu fāzē notika centieni partejisko (baznīcas) vadību nomainīt pret prezidenta (sekulāro) institūciju un pārveidot PSRS par parastu, demokrātisku valsti pēc Austrumeiropas parauga.
Ļoti iespējams, ja Staļins nebūtu 1940. gadā pievienojis PSRS trīs Baltijas valstis, tad PSRS liktenis varbūt (uzsveru, varbūt) būtu citāds, jo separātiskās, uz PSRS teritoriālo izjukšanu orientētas tendences “perestroikas” sākumā uzturēja vienīgi šīs trīs Baltijas “republikas”. Vēlāk jau citas “republikas” drīzāk aiz inerces un savtīga aprēķina, nevis dziļākas pārliecības dēļ sekoja šim piemēram.
Runas, ka PSRS sabruka ekonomisku iemeslu dēļ, manuprāt, neiztur nekādu kritiku. Pietiek paskatīties uz Ziemeļkoreju un Kubu, kur cilvēki velk dzīvību laikmetam neatbilstošā panīkumā, bet režīms, balstoties uz labi atalgotu represīvo aparātu, visus šos gadus izdzīvo pat bez kādreizējā PSRS atbalsta. Ne mazāk pārliecinošs ir Ķīnas Tautas Republikas piemērs, kur atteikšanās no dažām laika ritējumu neizturējušām marksisma dogmām un ekonomikas liberalizācija samērā viegli ļāva Ķīnas Komunistiskajai partijai saglabāt varu (ja par vieglu uzskatām studentu protestu apspiešanu ar tankiem Tjaņaņmeņas laukumā 1989. gada 3.-4. jūnijā).
Gan šie, gan arī Baltkrievijas un Irānas piemēri liecina: ja vara vajadzības gadījumā ir gatava lietot neierobežotu spēku, tad nekādas ekonomiskās grūtības, nekādi tautas protesti šo varu nespēj iedragāt. Arī šodienas Krievijā cerēt uz kaut kādām plašākām protesta izpausmēm nav ne mazākā pamata, jo Putins ir skaidri licis saprast, ka viņš daudz nesvārstīsies, pirms dot pavēli šaut.
Latvijai un pārējām Baltijas valstīm puča izgāšanās ļāva izbeigt to divdomīgo situāciju, kad mēs it kā jau bijām atguvuši neatkarību, bet faktiski vēl atradāmies PSRS jurisdikcijā. Šeit, protams, obligāti nepieciešama atruna, ka pēc starptautisko tiesību normām mēs nekad nebijām zaudējuši savu 1918. gada 18. novembra valstiskumu. Mūsu statuss visus šos gadus bija okupēta valsts, bet no politiskās realitātes viedokļa šajā starpposmā no 1990. gada 4. maija līdz 1991. gada 21. augustam Latvija kā neatkarīga valsts atradās tādā kā gaisā pakārtā stāvoklī.
Puča gals šo starpstāvokli pārtrauca, bet par to jau runāsim atsevišķi pēc pāris dienām, kad apritēs 35 gadi mūsu atjaunotajai, faktiskajai neatkarībai.
