1991. gada 19. augustā agri no rīta (ap 7.00) mani pamodināja spalgs telefona zvans. Tolaik vēl nebija mobilo telefona sakaru, un šāds agrs zvans parasti nesolīja nekā laba. “It kā Gorbočovs arestēts. It kā slims, it kā gāzts, nevar lāgā saprast,” klausulē skanēja mana drauga, tā laika politiskā aktīvista balss. No politiskās dramaturģijas viedokļa būtu jāsaka “satraukta balss”, bet tāda tā īsti nebija. Drīzāk nogurusi, mazliet pat garlaikota, lai gan agrais zvans nepārprotami liecināja par lietas nopietnību. Tik agrā rīta stundā neviens “tāpat vien” nezvana.