Klausoties Saeimas ekonomiskās politikas (Latvijas Fiskāli strukturālā plāna 2025.–2028. gadam 2026. gada Progresa ziņojuma) debates, radās iespaids, ka Latvijā ir divas dažādas, paralēlas ekonomikas.
Viena tā, ko rāda statistikas dati, un otra tā, kādu to zīmē publiskajā telpā dažādi vairāk vai mazāk politiski orientēti “zīmētāji”. Finanšu ministrs Arvils Ašeradens un ekonomikas ministrs Viktors Valainis runā par sengaidīto Latvijas ekonomikas izaugsmi (2,1% IKP pieaugums 2025. gadā), kamēr opozīcija turpina uzturēt dziesmas “Viss ir pilnīgā pakaļā” jau mazliet apnikušo meldiņu.
Šī duālā pieeja ir viegli izskaidrojama. Katra puse runā noteiktai auditorijai, ko precīzi parādīja partijas “Latvija pirmajā vietā” Saeimas frakcijas vadītāja Linda Liepiņa. Viņa sāka savu runu ar ikvienam cilvēkam labi uztveramu “gadījumu iz dzīves”. “Man ir viens paziņa, kurš ik pa laikam, mani satiekot, uzdod vienu un to pašu jautājumu: kad dzīvosim labāk?”
Lieliski apzinos, cik kaitinoši ir nelūgti padomi, bet nespēju atturēties. Liepiņas kundze, kratieties vaļā no šādiem paziņām. No tādiem cilvēkiem, kuri jautā citiem (ne sev), kad viņi sāks dzīvot labāk. No tādiem cilvēkiem, kuri gaida uz citiem, gaida uz valdību, cer uz lielo laimestu loterijā vai kādu negaidītu brīnumu, neko labu nevar ne gūt, ne mācīties. Tie ir toksiski cilvēki, no kuriem jāturas pēc iespējas tālāk.
Ikviens no mums dzīvē ir saskāries ar tādiem cilvēkiem, kuri nevīžo mājās izļodzījušos podu nostiprināt, bet sūdzas par valdību, kura dzenot viņus nabadzībā. Valdība vainīga, ka dzīvoklī nekārtība un zem gultas sakrājusies bieza putekļu kārta.
Taču var saprast arī pašu Liepiņu. Viņas elektorāts jau tieši ir šie nelaimes putni, kuri cer: atnāks “glābējs” un izlietnē sakrātos netīros traukus nomazgās. Protams, runa nav par traukiem, bet doma tā pati. Pie visām manām nelaimēm vainīgs ir kāds cits, tikai ne es pats. Šādiem cilvēkiem arī 10% IKP pieaugums neko dzīvē nemainīs, un viņi tāpat turpinās gānīt valdību, kura “visu viņa naudu nozagusi” un neļauj “labāk dzīvot”.
Tieši uz šo auditoriju bija mērķētas lielas daļas opozīcijas deputātu runas. Cenšanās iedarboties tieši uz noteiktiem emocionāliem smadzeņu centriem. “Viņi” visu salaiduši dēlī, tāpēc balsojiet par mums, kas visu darīs labāk. Šī stila vēstījumu koncentrēti formulēja “Apvienotā saraksta” premjerministra amata kandidāts Andris Kulbergs: “Un mēs, “Apvienotais saraksts”, izskaudīsim korupciju, ieviesīsim efektīvu valsts pārvaldi, savilksim galus finansēs, sabalansējot ieņēmumus ar izdevumiem, un rūpēsimies par tautsaimniecību.” Konkrētības, kā tas viss tiks izdarīts, bija pamaz, bet solījumiem “izskaust”, “ieviest”, “sabalansēt” un “rūpēties”, kā liecina vēsturiskā pieredze, labāk neticēt un uz tiem nepaļauties.
“Baltiki” rada lielākās galvassāpes
Valdības ministri runāja krietni konkrētāk. Nav īpašas jēgas atkārtot viņu slavas dziesmas pašiem sev. Jau pieminēju ekonomisko izaugsmi, vēl var minēt inflācijas samazināšanos no 17,3% 2022. gadā līdz 3,7% 2025. gadā un kreditēšanas pieaugumu pērn par 14,6%, kas, pēc Ašeradena vārdiem, esot labākais rādītājs ES.
Zīmīgi, ka finanšu ministrs neskopojās ar atzinīgiem vārdiem citas partijas ekonomikas ministram un pēdējais atdarīja ar to pašu, lai gan katrs pārstāv savu konkurējošo partiju. Pat “iekšējais opozicionārs”, “Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs šajā reizē atturējās kaut mājienu formā kritizēt koalīcijas partiju ministrus.
Nav noliedzamas vairākas būtiskas Latvijas valsts pārvaldes problēmas. Pirmām kārtām runa ir par “airBaltic”, “Rail Baltica” un aizsardzības spēju reālu nodrošinājumu. Viena lieta ir atvēlēt aizsardzībai 5% no IKP, bet pavisam cita - lietišķi un ikdienišķi reaģēt uz jebkuru robežu pārkāpumu. Ielidoja drons, pārkāpums tika konstatēts un nekavējoties likvidēts. Bez liekām un garām runām un saskaņošanām. Lai cilvēki saprot, ka 5% tiek tērēti nevis kaut kādām abstrakcijām, bet reālam drošības nodrošinājumam.
Spriežot pēc Ašeradena izteikumiem no Saeimas tribīnes, jāatzīst, ka par abiem “baltikiem” valdībā ir izkristalizējusies zināma skaidrība: “airBaltic” būs nepieciešams ieguldījums pamatkapitālā (tiek lēsts 200-300 miljoni eiro), bet “Rail Baltica” tiks finansēts tikai tik, cik liels būs Eiropas Komisijas CEF finansējums un mūsu līdzfinansējums. Proti, tiks būvēts cik vien maz iespējams. Iekavās piebildīšu: klusi cerot, ka arī pati EK agri vai vēlu sapratīs projekta bezjēdzību un to bez lieka trokšņa “iesaldēs”.
Ar “airBaltic” situācija ir sarežģītāka. Kompānija aktīvi strādā, un tās liktenis daudz vairāk ietekmē Latvijas ekonomiku un vispārējo politisko gaisotni nekā ambiciozā dzelzceļa projekta pakāpeniska apstāšanās. Diemžēl Ašeradena runa šajā jautājumā bija visnepārliecinošākā. Katru teikumu viņš atkārtoja otrreiz, turklāt nevis pārliecinoši kāpjošā, bet gan pabailīgi krītošā intonācijā, it kā censtos pārliecināt pats sevi.
Lūk, Ašeradena tiešā runa: “Valdības piešķirtais un Saeimas atbalstītais īstermiņa aizdevums bija, kā nu biznesa valodā to sauc par “tilta finansējumu”... par “tilta finansējumu”. Un tas ir iedevis iespēju jaunajai vadības komandai, kura ir darbu sākusi šogad, sagatavot jaunu biznesa plānu, jaunu biznesa plānu. Ir skaidrs, ka satiksmes ministri būs valdībā ar šo jautājumu ne vēlāk kā augustā vai septembrī... ne vēlāk kā augustā vai septembrī. Un ir skaidri zināms, ka uzņēmuma darbībai ir nepieciešams kapitāls. Un mums jāgatavojas par to lemt vēl šogad... būs jāgatavojas par to lemt vēl šogad.”
Kādam, pēc ministra domām, būtu jābūt šim lēmumam, Ašeradens tā arī nepateica. Viņš tikai norādīja: “Man kā finanšu ministram tas būs vislielākais izaicinājums attiecībā pret budžetu, jo ne budžeta likums, ne Fiskālās disciplīnas likums šādu iespēju īsti neparedz. Tas nozīmē, ka, veicot šādu ieguldījumu, būs mums jāmeklē resursu avots.”
Iemesls ir tikai viens
Otrs ministrs, kurš izklāstīja savu redzējumu par padarīto un vēl darāmo, - ekonomikas ministrs Viktors Valainis savā runā pieskārās bieži izvirzītajam jautājumam: kāpēc Latvija atpaliek no saviem kaimiņiem? Valaiņa ieskatā tā ir nepietiekamā kreditēšana.
“Kolēģi, šis ir Latvijas kredītu atlikums starp Latviju, Lietuvu un Igauniju,” Valainis ziņoja, demonstrējot kreditēšanas grafikus. “Un, kā mēs sākām atpalikt 10 gadus atpakaļ, tā tā stagnācija mūs ir novedusi ļoti lielā atpalicībā starp Lietuvas un Igaunijas ekonomikām. Šis un neviens cits. Šis ir galvenais iemesls Latvijas ekonomiskajai atpalicībai. Un tas, kas notika pagājušajā gadā, godātie kolēģi, pagājušajā gadā, jūs redzat, šī Latvijas līkne, kas ir pašā apakšā, pirmo reizi 10 gadu laikā izkustējās. 10 gadus mēs vērojām absolūtāko stagnāciju, un pagājušajā gadā tā piedzīvoja ļoti nopietnu izaugsmi,” norādīja Valainis.
Viņš izteica pateicību Saeimai, ka tā pieņēma banku virspeļņas nodokli, kas bankas pamudinājis vairāk izsniegt kredītus. Izsniegto kredītu apjoms 2025. gadā pieaudzis par 1,8 miljardiem eiro, kas esot vairāk, nekā valdībā bija cerējuši, ieviešot šo virspeļņas nodokli.
Tas gan ir tikai viens no pasākumiem ar mērķi, no kura Valainis nedomā atteikties, līdz 2035. gadam dubultot Latvijas ekonomiku. Pēc ekonomikas ministra aprēķiniem, šim nolūkam nepieciešamas privātas investīcijas (līdztekus sabiedriskā sektora un ES fondu investīcijām) 175 miljardu eiro apmērā.
Kā vienu no šo investīciju piesaistes mehānismiem Valainis min finanšu institūcijas “Altum” tālāku attīstību. “Ja mēs paskatāmies uz “Altum” šodien,” skaidro Valainis, “tad “Altum” kā finanšu institūcija divu gadu laikā, kolēģi, divu gadu laikā “Altum” kapitāla apjoms ir gandrīz dubultojies. “Altum” šodien ir ieslēdzis no pirmā ātruma otro ātrumu. Es esmu pārliecināts, ka mēs vēl varam ieslēgt gan trešo, gan ceturto un arī, ja labi pameklēsim, piekto un sesto ātrumu.”
Valainis redz “Altum” kā vietu, kur koncentrēsies otrā pensiju līmeņa fonda uzkrājumi. “Altum” kā pozitīvo piemēru savā runā pieminēja ar Ašeradens, kas liecina par valdības kopēju atbalstu šai finanšu institūcijai.
Savu runu Valainis nobeidza ar optimistisku patosu: “Ko es te dzirdu? Ka šis ir par traku. Kur mēs šito sasniegsim? Jā, 170 miljardi. Tieši tik ir vajadzīgas privātā kapitāla investīcijas, lai mēs kaut kur kustētos. Un ar tādu ambīciju ir jāiet uz priekšu, nevis jāvaimanā: kur nu mēs, ko nu mēs, kādu uzņēmumu pārdosim, kādu pirksim? Ko darīt ar valsts uzņēmumiem? Izmetiet ārā šīs domas un sāciet strādāt. Un visi kopā, es ticu, ka mēs varam pacelt Latviju par numur viens valsti Baltijā.”
Var, protams, par šiem plāniem smīkņāt, saukt tos par “sapņu pilīm”, piesaukt Minhauzenu, bet, klausoties Kulberga vaimanas par milzīgo budžeta caurumu, kurš mums draudot 2028. gadā, un ironizēšanu, ka “181 miljardu investīcijas Latvijā - skaisti, jā, bet Latvijas ekonomiskā kapacitāte ir tikai 10 miljardi”, gribas jautāt: nu labi, varbūt arī šie plāni ir nedaudz pārspīlēti, bet ar ko jūsu “izskaudīsim”, “ieviesīsim”, “sabalansēsim” un “rūpēsimies” labāki?
Ja man jāizvēlas starp Valaiņa 170 miljardiem un Kulberga - “Latvijas ekonomiskā kapacitāte ir tikai 10 miljardi”, tad es tīri intuitīvi, īsti neticot nevienam, labāk izvēlos optimistiskos 170 miljardus nekā pesimistiskos 10 miljardus, pat ja patiesība ir kaut kur pa vidu.
