Karaļa Čarlza III vizīti ASV ir grūti pārvērtēt, jo tā notiek brīdi, kad transatlantiskās saites ir vājākas nekā jebkad kopš Otrā pasaules kara beigām. Izskan runas, ka NATO atcels ikgadējos samitus, lai tikai nebūtu jātiekas ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, kuram, tā vien izskatās, dažādi diktatori ir mentāli tuvāki nekā demokrātiski ievēlētie Rietumu līderi.
Tā kā britu karalis nav neviena ievēlēts un nav pakļauts sīkmanīgajai vēlēšanu procedūrai, tad viņš ir tā figūra, kuru respektē Tramps. Baltā nama oficiālajā tvitera kontā pat tika ievietota abu bilde ar parakstu: divi karaļi. Šis virsraksts precīzi atspoguļo paša ASV prezidenta izjūtas, jo visiem viņa administrācijas darbiniekiem, tajā skaitā šā konta apkalpotājiem, ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai izzinātu bosa patiesās vēlmes.
Karaļa Čārlza III vizītes politiskais mērķis ne mirkli netika slēpts. Atjaunot pasaules spēcīgākās, bagātākās, ietekmīgākās valsts - ASV - agrāko ciešo tuvību ar to, ko līdz šim dēvēja par Rietumu pasauli. ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa pagājušā gada runa Minhenes drošības konferencē iezīmēja jauna ceļa sākumu. Proti, ASV nošķiršanos no līdzšinējā Rietumu ceļa un aiziešanu pa “savu ceļu”.
Tagad pēc ASV karadarbības uzsākšanas Irānā un Eiropas distancēšanās no šī ar sabiedrotajiem nesaskaņotā kara šī Rietumu šķelšanās jau iegūst bīstamu raksturu. Tramps, no vienas puses, neslēpj savu aizvainojumu pret Eiropu, bet no otras - ar Eiropu un saviem nominālajiem sabiedrotajiem pat necenšas konsultēties.
Visi agrākie Eiropas līderu centieni “vest Trampu pie prāta” un veidot kaut kādu kopīgu Rietumu politiku rezultātus nav devuši. Nevienu Eiropas līderi Tramps neuztver kā sev līdzvērtīgu. Viņam var būt draudzīgas attiecības ar Somijas prezidentu Aleksandru Stubu, bet tas nenozīmē, ka šīs nelielās valsts amatpersona Trampa acīs ir kaut kas vairāk par “vienu no”. Eiropas līderu pēdējā mēneša izteikumi liecināja, ka viņi jau atmetuši cerības atjaunot ar pašreizējo ASV prezidentu kaut cik normālas attiecības un nolēmuši vienkārši gaidīt Trampa prezidentūras beigas.
Karaļa Čarlza III vizīte bija pēdējais mēģinājums. Karalis tomēr ir no cita “plaukta”. Nav viņš nekāds prezidents vai premjerministrs. Viņš ir karalis, kam Trampa ausīs, iespējams, ir pavisam cits skanējums. Lielbritānijas un ASV vēsture ir cieši savijusies, tāpēc arī starp karaļiem Čarlzs III ir īpašs. Nav šaubu, ka arī pats Čārlzs III to saprata.
Lai arī viņa paša mājās pirms šīs vizītes bija izvērsta (Liberāldemokrātu un Zaļās partijas) plaša kampaņa pret šo vizīti un izskanēja aicinājumi premjeram Kīram Stārmeram (bez kura akcepta šāda vizīte nevarētu notikt) to atcelt, politiskā šķira kopumā šo vizīti atbalstīja. Pat Stārmera leiboristu partija, kura tradicionāli ir par karaļnama turēšanu pēc iespējas tālāk no reālās politikas, šajā reizē bija “par”. Par to iestājās arī premjerministrs, jo karalis Čarlzs III šajā vizītē pārstāvēja ne tikai britu monarhiju un Apvienoto Karalisti. Viņš faktiski pārstāvēja visu Eiropu un, var pat teikt, visu Rietumu demokrātisko pasauli, kurai Trampa administrācija ir metusi izaicinājumu.
Būsim godīgi paši pret sevi. Šim izaicinājumam ir daudz sekotāju Eiropā un arī pie mums Latvijā, kuri uzskata, ka Rietumi esot aizgājuši kaut kur ne tur, sapinušies kreisi liberālajās fantāzijās un esot laiks atgriezties pie “patiesajām” Rietumu vērtībām.
Viss jau būtu labi un pavisam vienkārši labojams, ja vien mēs varētu tā atgriezties kaut kādā iedomātā vispārējās laimības laikmetā. Diemžēl jau vairāk nekā pirms divtūkstoš gadiem sengrieķu filozofs Heraklīts formulēja laika neatgriezeniskumu: divreiz vienā upē neiekāpsi. Cilvēkiem šo patiesību pieņemt ir ārkārtīgi grūti, un šo cilvēku psihes īpatnību labprāt izmanto politiķi (ne tikai viņi).
Vai britu karalim izdevās kaut minimāli tuvināt ASV politisko šķiru vecajai Rietumu pasaulei tās tradicionālajā eiropeiskajā izpildījumā? Kaut kāda tuvināšanās, vismaz uz brīdi, ir nenoliedzama. Kā raksta “The Washington Post”: “Abu partiju likumdevēju daudzkārtēja celšanās kājās, ovācijas situācijā, kad viņi nespēj vienoties ne par ko, pat par visviennozīmīgākajiem sīkumiem, ir ievērojams sasniegums. Čārlzs izmantoja savu statusu kā dzīvu valsts simbolu - ne kā ievēlēta līdera - lai mēģinātu atdzīvināt angļu un amerikāņu saites brīdī, kad daudzi abās Atlantijas okeāna pusēs cenšas pagriezt viens otram muguru. Viņš to darīja tik maigi, ka Tramps Čārlza runu atļāvās nodēvēt par “fantastisku”, piebilstot, ka “viņš panāca to, ka demokrāti pieceļas. Man to nekad nav izdevies izdarīt”.”
Lai arī karalis, ievērojot protokolu, savā runā nevienu pasaules politiķi nenosauca vārdā, viņš atgādināja par to transatlantisko solidaritāti, ko Eiropa savulaik izrādīja ASV, bet ko Trampa administrācija cenšas neatcerēties: “Šogad aprit 25 gadi kopš 11. septembra notikumiem. Šis nežēlīgais noziegums bija izšķirošs brīdis Amerikai. Jūsu sāpes un šoks bija jūtams visā pasaulē. Manas vizītes laikā Ņujorkā mēs ar sievu vēlreiz izrādīsim cieņu upuriem, viņu ģimenēm un viņu drosmei. Mēs bijām kopā ar jums toreiz. Un mēs esam kopā ar jums arī tagad, svinīgi pieminot dienu, kas nekad netiks aizmirsta. Tūlīt pēc 11. septembra notikumiem NATO pirmo reizi iedarbināja 5. pantu un ANO Drošības padome bija vienota terora priekšā. Toreiz mēs visi kopīgi atsaucāmies uz aicinājumu - tāpat kā mūsu tautas to ir darījušas vairāk nekā simt gadu, plecu pie pleca, divos pasaules karos, Aukstā kara, Afganistānas un citu krīžu laikos, kas ir nodrošinājušas mūsu kopīgo drošību. Šodien, spīkera kungs, tā pati nelokāmā apņēmība ir nepieciešama Ukrainas un tās drosmīgās tautas aizstāvēšanai - lai nodrošinātu patiesi taisnīgu un ilgstošu mieru.”
Vai šai karaļa uzrunai būs kāda nopietna, ilgstoša ietekme uz ASV politiku? Lai arī nav pamata domāt, ka kāda ASV augsta amatpersona - Kongresa spīkers Maiks Džonsons, ASV viceprezidents Dž. D. Venss vai kāds cits līdz šim “atturīgais” - pēkšņi kļūs par kvēlu Eiropas, Ukrainas un NATO kolektīvās drošības atbalstītāju, šai karaļa Čarlza vizītei ir kāda cita simboliska komponente, kuru Amerikā neviens nevarēja nesajust.
Runa ir par spēcīgu vēsturisko piederību, kuru karaļa vizīte kārtējo reizi apliecināja. Mēs (amerikāņi) esam Rietumu civilizācijas, eiropeiskās kultūras neatņemama sastāvdaļa. Nekādi Sji Dzjiņpini, Putini, Kimi, ajatollas un pat ne Saūda Arābijas šeihi nav un nekad nebūs “mūsējie”. Čarlzs III tā neuzkrītoši, tēvišķi, angļu aristokrātu stilā norādīja: “Beidziet muļķoties, paākstījāties ar dažādiem eksperimentiem, un pietiek. Atgriežamies uz cilvēces attīstības vēsturiskā lielceļa un turpinām iet uz priekšu kopā. Ar ASV priekšgalā.”
