Reiz pirms daudziem gadiem privātā sarunā ar kādu pieredzējušu politiķi pēdējais it kā starp citu izmeta par saviem kolēģiem: viņi ir ārkārtīgi devīgi, kad var operēt ar valsts naudu, bet šausmīgi skopi, kad jāvelk ārā no kabatas sava personīgā nauda. Šī frāze man stipri iespiedās atmiņā un ataust ik reizi, kad dzirdam par kārtējām politiķu izšķērdībām.
Valsts kanceleja jau publiskojusi premjeres Evikas Siliņas uzturēšanās izmaksas Amsterdamas lidostas VIP zālē, un tur it kā nekā krimināla nav. 4184 eiro iztērēti likumīgi. Kā jau “Neatkarīgā” rakstīja “Politiskā puve izrādījusies krietni dziļāka, nekā sākotnēji likās” : pēc papīriem viss būs kārtībā. Pēc papīriem - jā, bet vai pēc būtības?
Uzreiz atzīmēšu, ka neesmu no tiem, kuri jūsmo par bildēm, kur valstu prezidenti vai premjeri lido ekonomiskajā klasē kopā ar citiem “parastajiem cilvēkiem”. Pirmo personu statuss tomēr prasa šo cilvēku zināmu nodalīšanu no “pārējiem”, un tas ir normāli. Runa ir par samērīgumu. Arī konkrētajā gadījumā galvenais sašutums bija nevis par to, ka premjerministre kopā ar pavadošajām personām uzturējusies VIP zālē, bet gan par turienes lielajiem tēriņiem, kuri izsauca virkni minējumu par to, kādi tur ēsti kaviāri un dzerti konjaki.
Tas, ka nekādi šampanieši, kā izrādījies, tur nav pludojuši, varbūt noņem konkrēto “vainu” no Siliņas, bet nenoņem šo politiskās šķiras kolektīvo atbildību par bezbēdīgu svešas naudas trallināšanu. Uzsvars šeit jāliek uz vārdu - svešas.
Ja tu tērē savu naudu, tad tā ir tava personīgā darīšana: kā gribu, tā tērēju. Ja tu kaut ko dari par svešu naudu, vēl jo vairāk nodokļu maksātāju naudu, tad jābūt divtik uzmanīgam un nemitīgi sev jāatkārto: vai tas ir samērīgi? Vai es to atļautos, ja man pašam par to būtu jāmaksā (no savas nebūt ne mazās aldziņas)?
Pasaulē ir divas fundamentāli atšķirīgas attieksmes pret “pirmajām personām”. Viena ir nosacīti aziātiskā, kur vadonis tiek celts dievišķos augstumos un maksimāli nodalīts no “parastās tautas” iespaidīgās, varenās pilīs un pasakainā greznībā. Otra ir nosacītā Ziemeļeiropas attieksme, kad līderis ir ikvienam brīvi sasniedzams un pēc būtības “tāds pats kā visi citi”.
Lai arī Latvijā dažkārt parādās atsevišķi “aziātiski” motīvi, kopumā esam tuvāk “ziemeļnieku” attieksmei. Zeltītas inkrustācijas mūsu prezidenta rezidencē vai premjera birojā netiktu uztvertas ar sapratni. Dažkārt pat latviešiem raksturīgā netīksme pret tiem, kuri “lec ārā” no kopējās strīpas, tiek zīmēta kā mūsu tautas negatīvā īpašība. Varbūt, bet kādi esam, tādi esam. Galu galā: politiķiem, tāpat kā jebkuriem citiem, vispirms ir jānopelna šī īpašā attieksme un tad varēs tērēties dārgās VIP zonās.
Bet, ja politiķi sāk par normu uztvert brīvu izrīkošanos ar svešu naudu, līdzīgi kā bijušais premjers Krišjānis Kariņš, kurš centās panākt, lai paša meitas uzturēšanos VIP zonā apmaksā (pilnīgi nelikumīgi) no citu kabatām, tad tas jau iet ārpus jebkādām robežām. Tad jau tā ir nešaubīga “sarkanā kartīte” - noraidījums - no politiskā laukuma. Manuprāt, pret šāda tipa valsts naudas izmantošanu tīri privātām vajadzībām nekāda iecietība nav iespējama. Tai tad arī jābūt robežšķirtnei, aiz kuras nekādas atrunas vairs nestrādā.
Šis amatpersonu privilēģiju jautājums pēdējā laikā bija aizgājis publiskās uzmanības dibenplānā. Varbūt tāpēc, ka vienu brīdi pārmetumus par amatpersonu nepelnītām privilēģijām centās sasaistīt ar kaut kādu “proletārisku” skaudību. Pārmest, ka kāds pārāk tērējas, izskatījās drusku sīkmanīgi. Iespējams, tāpēc, ka tobrīd, tā paša Kariņa vārdiem runājot, “naudas bija vairāk nekā jebkad agrāk”. Tagad, kad darba kārtībā ir atgriezusies taupība, budžeta griešana, visi šie tūkstoši eiro par VIP zālēm, dārgiem, nelietderīgiem komandējumiem atkal iegūst aktualitāti.
Politiķi, iespējams, šo pārmaiņu nejūt, bet tādā gadījumā lai vaino tikai paši sevi. Deputātu vidū, iespējams, cirkulējoša doma “ja jātaupa, tad uz tautas rēķina, mums smags darbs tautas labā, tāpēc mums pienākas” latviešu sabiedrībā neiet cauri.
Šo privilēģiju tēmu var paplašināt arī līdz bieži piesauktajām deputātu kompensācijām, kuras precīzi ieguļas sākumā minētājā formulā par skopumu attiecībā pret savu naudu. Deputāti ir gatavi prasīt kompensācijas par katru nopirkto zīmuli un tramvaja biļeti, nemaz nerunājot par dzīvokļa īri un patērētā ūdens rēķinu.
Kad ik pa brīdim kāds uzdod jautājumu: kāpēc viņiem tiek piešķirtas šīs kompensācijas, kādas citos sektoros strādājošajiem netiek piešķirtas, skan atbilde: tās esot viņu kompensācijas par “ciešanām”, kuras rodas no nevienlīdzības. Tie deputāti, kuri nedzīvo Rīgā, esot diskriminēti attiecībā pret rīdziniekiem. Tāpēc viņiem jākompensē ceļa izdevumi un īres izdevumi. Savukārt nepārvēlētajiem deputātiem visai dāsnas kompensācijas pienākas par to, ka, deputātu pienākumus pildot, viņi varētu būt zaudējuši agrāko kvalifikāciju un tādā veidā kļūst par “cietējiem”.
Tīri mehāniski ņemot, tā tas varbūt arī ir, bet vai tad, izvirzot savu kandidatūru Saeimā, potenciālais deputāts nezina, uz kurieni iet? Ja viņam šīs kompensācijas netiktu piešķirtas, vai tad viņš nekandidētu? Uz šiem jautājumiem skaidras atbildes nav.
Līdz ar to runa ir par ko citu. Par būšanu kopā vai, tieši otrādi, par atrautību no tautas. Tagad vēlēšanu laikā vēlētāji uzmanīgi mērīs šo “attālumu”. Sliktākais, ko viens otrs politiķis var šajā situācijā izdarīt: ar saviem “skaidrojumiem” un “taisnošanos” šo attālumu līdz tautai padarīt vēl lielāku. Politisko metaforu valodā runājot: paūjināt pretī.
