Kā jau varēja gaidīt, bijušā valsts galvenā ierēdņa Jāņa Citskovska nozīmēšana par galveno grēkāzi “Kariņa lidojumu” lietā valdošajai politiskajai šķirai neko labu nesola. Citskovskis nedomā klusēt un bikli kā jēriņš iet uz upurvietu. Viņš atklāj arvien jaunus un jaunus nesmukumus. Tieši pirms politiskā cikla galvenajām – Saeimas – vēlēšanām.
Izrādās, sistēmas puve ir daudz dziļāka, nekā varēja domāt. Politiskā ēka plašām sabiedrības masām pamazām atsedzas visā tās krāšņumā līdzīgi kā cilvēkam, kurš nopircis glītu māju, bet, atbīdot no sienas skapi, atklāj, ka apmetums izdrupis, grīda sapuvusi, caurules sarūsējušas un elektroinstalācija atkailināta. Izskatījās pēc glauna mitekļa, bet izrādījās - grausts.
Lieta, kas iesākās ar it kā nelielu pārkāpumu - lidojumiem ar lielāku komforta līmeni, nekā tas mūsu politiskajiem vadoņiem pienāktos - pamazām uzblīdusi līdz principiālai dilemmai: kurš te kura labā strādā? Vai valsts augstākā vadība strādā sabiedrības labā, vai sabiedrība (nodokļu maksātāji) strādā, lai “augstmaņi” varētu glauni uzdzīvot?
Trakākais, ka “valdošie” šo lēni slīdošo sabiedriskās domas pārbīdi nejūt. Premjerministre Evika Siliņa izplatījusi paziņojumu, kurā teikts: “Ņemot vērā aktuālās tiesvedības, tai skaitā kriminālprocesu, kurā apsūdzēts bijušais Valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovskis, viņa izteikumi vērtējami kā aizstāvības taktika. Vakar izskanējušie apgalvojumi neatbilst patiesībai - izvērtēšu iespēju vērsties tiesā par neslavas celšanu.”
Sistēmas efektivitāti un dzīvotspēju parāda ne tik daudz kļūdas tās darbībā, cik reakcija uz šīm kļūdām. Kāda ir šī reakcija? Siliņa grasās tiesāties. Ko viņa grib pierādīt? Kam? Vai Kariņa izvēlētais ceļš - es nevainīgs kā jēriņš, visi citi vainīgi - nevienam neko nav mācījis?
Pieņemsim, ka tiesa atzīs: Amsterdamas lidostas VIP zonā 4000 eiro bijuši likumīgi iztērēti. Pēc papīriem viss kārtībā. Vai no tā, cik “likumīgi” vai mazāk “likumīgi” būs bijusi noformēta acīmredzama izšķērdība, kaut kas mainīsies? Vai šis tiesas lēmums padarīs Siliņu un ar viņu saistīto politisko šķiru par “tautai” tuvāku, saprotamāku?
Bet varbūt uzdevums ir tieši pretējs? Parādīt, kas ir kas. Jūs tur vāciet ziedojumus zālēm, bet mēs turpināsim dzīvot kā Romas imperatori. Neiesim jau knapināties, lidojot ekonomiskajā klasē vai apmetoties pieticīgākā viesnīcā. Lai taupa plebeji. Tas uz mums neattiecas. Lai viņi dzīvo savās būdiņās un ēd kartupeļu putru, mēs dzīvosim pilīs un mielosimies ar austerēm.
Var jau pārmest proletārisku skaudību un teikt: vai tad tiem mūsu grūtdieņiem maizes garoziņa kļūtu kaut kripatu mīkstāka, ja valsts vadītāji ar citiem pasažieriem lidostā sēdētu vienā zālē? Atbildu. Pirmkārt, nav runa par to, ka jāsēž vienā zālē. Jautājums ir par to, vai 4000 eiro uz diviem ir samērīga summa. Vai to pašu šie cilvēki būtu gatavi maksāt, ja būtu, teiksim, 10% līdzmaksājums? Ja 400 eiro būtu jāmaksā no savas kabatas?
Otrkārt, tā nav proletāriska skaudība. Tā ir praksē pārbaudīta lieta. Valsts vadītāju pieticība cieši korelē ar valstu labklājību un sabiedrības “laimes indeksu”. Paskatāmies, kas šajā sarakstā ir augšgalā - Skandināvijas un Ziemeļvalstis - un kādi ir šo valstu vadītāju “augstmanības” standarti. Korelācija nav noliedzama. Jo pieticīgāk, jo tuvāk saraksta augšai. Jo greznāk, “karaliskāk”, jo zemāk kopējā laimes indeksā. Atsevišķus izņēmumus neņemsim vērā. Tie tikai apstiprina likumu.
Un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi: nav runa par konkrētiem izšķērdības gadījumiem. Runa ir par sistēmisku uztveres aberāciju. Kā jau nesen rakstīju: varas koridoros vismaz pāris komandējumi gadā ar labām viesnīcām, pieklājīgu dienasnaudu skaitās tikpat pašsaprotami kā prēmija algas apmērā reizi ceturksnī. Mums pienākas. Neatkarīgi no tā, vai budžets jākonsolidē, jāgriež vai jātaupa. Tas viss attiecas uz citiem. Ne uz mums.
Politiskās “elites” augstprātība, pārliecība, ka viņiem viss pienākas, tikai aug augumā. Kā jau minēju, sapratnes, ka šī virzība ir bīstama viņiem pašiem, nav tikpat kā nekādas. Valda pārliecība: tie, kas uz to norāda, esot tukši populisti. Viņi prot tikai skandēt saukli: viss ir slikti, bet paši strādāt nemāk un negrib. Viņi atkārto Kremļa naratīvus. Izvērtēsim iespēju sūdzēt tiesā.
Kariņa PR katastrofa nevienu ne par ko nav mācījusi. Bet atcerēsimies, cik labi un jauki viss iesākās.
Daudzi jau aizmirsuši Kariņa PR speciālistu triku ar viņa uzsēdināšanu uz velosipēda un foto: premjerministrs brauc uz darbu. Tāds jauks, smaidīgs, vienkāršs. Kopā ar tautu.
Lūk, šie speciālisti patiešām pelnījuši lielas prēmijas no “Vienotības” partijas kases. Labi pastrādāts. Premjera uztaisīšana par pieticības iemiesojumu atmaksājās ar uzviju. 2022. gada Saeimas vēlēšanās Kariņš un viņa partija pārliecinoši uzvarēja.
Var jautāt: kur šie speciālisti ir tagad? Atļaušos minēt: nekur tālu viņi nav pazuduši. Turpat vien pa “Vienotības” lekno resursu ganībām ganās. Tad kāpēc nav rezultāta?
Tāpēc, ka ir zināma arī cita PR “gudrība”. No mēslu pikuča pīrādziņu neizcepsi. Viens un tas pats triks divreiz nestrādā. Lai kā kāds slēptu savas kroplības, gan jau patiesība atklāsies un nāks gaismā. Agri vai vēlu āža kāja no svārku apakšas izlīdīs. Var jau izlikties par eiropeisku, Ziemeļvalstu stila politiķi, bet, ja esi prasts, alkatīgs rausējs, tad savu patieso seju nenoslēpsi.
