Pēc ilgāka pārtraukuma un dažādiem minējumiem par to, kur pazuduši partiju reitingi, atkal dienas kārtībā ir svaigākie SKDS politisko aptauju rezultāti. Lai arī tie īpašus pārsteigumus neuzrāda, tie iezīmē nākamās 15. Saeimas kontūras un iespējamos koalīciju variantus.
Pirms šo reitingu plašāka izvērtējuma daži vārdi par šo aptauju metodoloģiju. SKDS tradicionāli dod divus reitingu grafikus. Vienu: kā atbildējuši respondenti, un otru: kā šīs atbildes atspoguļotos Saeimas vēlēšanu rezultātos, ja aptaujātie balsotu tā, kā atbildējuši. Tā kā abi šie grafiki gandrīz nekad nav precīzi proporcionāli, tad rodas zināma neskaidrība - kā tad tā? Pēc kādiem kritērijiem notiek korekcija par labu vienam vai otram spēkam?
Šoreiz SKDS ir it kā devis skaidrojumu, lai gan arī tas nešķiet pārliecinošs. Rēķinot šo rezultātu, “ja balso tā, kā teikuši aptaujā”, vērā esot ņemts ne tikai tas, par kuru partiju aptaujātais solījis balsot, bet arī tas, cik šī persona esot apņēmīga tiešām arī aiziet uz vēlēšanām un nobalsot. Kādā veidā šī “apņēmība” mērīta, netiek sīkāk paskaidrots.
Tā kā SKDS līdz šim ir pozicionējies kā Latvijā profesionālākais aptauju veicējs, pieņemsim, ka šī korekcija tiek veikta metodoloģiski korekti. Līdz ar to par pamatu ņemsim tieši šo - iespējamiem Saeimas vēlēšanu rezultātiem atbilstošo - grafiku.
Ko šis grafiks mums rāda? Pirmajās vietās ir divi ideoloģiski pretēji politiskie spēki ar visai skaidru politisko identitāti - izteikti labējā partija “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un ne mazāk izteikti kreisā “Progresīvie” (P). Lai arī viena no šīm partijām, visticamāk, būs 3. oktobra vēlēšanu nomināla uzvarētāja, diez vai kādai no tām būs iespējas veidot nākamo valdību. Šo partiju ekscentrisma dēļ. Pie sadrumstalota politiskā sadalījuma lielākās iespējas nonākt varā ir tiem politiskajiem spēkiem, kuri atrodas tuvāk politiskajam centram. Kuri var atrast kopēju valodu ar politiskajā spektrā blakus esošajām partijām.
Lai arī trešajā vietā esošā Nacionālā apvienība (NA) skaitās radikāls spēks, Latvijas apstākļos tā ir samērā centriska partija, kurai nav problēmu būt koalīcijā ar visiem, kuri nav bezmaz atklāti putinisti. Vai tas nozīmē, ka NA varētu pirmo reizi šajā gadsimtā veidot valdību? Ņemot vērā NA premjerministra kandidātes Ilzes Indriksones politisko pieņemamību, šāds variants ir visnotaļ reāls.
Ja visā pasaulē politologi kā mantru atkārto atziņu, ka vēlēšanās visu izšķirot iekšpolitiskie jautājumi, tad šībrīža Latvijas gadījumā iekšpolitiskie jautājumi ir cieši savijušies ar ārpolitiskajiem, ģeopolitiskās orientācijas jautājumiem. Vienkāršā valodā runājot, vēlētājiem būs jāizvēlas: kas svarīgāks - attieksme pret Maskavu, Putinu, Kremli vai attieksme pret kreisi liberālo ideoloģiju (“woke” kustību).
Lai arī partijas, kuras uzsver savu nacionālkonservatīvo raksturu (NA, AS, ZZS), cenšas starp šiem abiem jautājumiem nesaskatīt pretrunas, ir grūti izveidot stabilu politisko konstrukciju uz ļodzīgiem pamatiem. Labēja politika nav labvēlīga mazām, militāri vājām nācijām. Centieni būt Latvijas patriotiem un vienlaikus ideoloģiski tuviem ar Trampu, Orbānu, Putinu agrāk vai vēlāk atdursies pret galveno jautājumu, no kura daudzas partijas cenšas izvairīties: kas tad jums īsti ir pirmajā vietā? Latvija, latviešu intereses vai “stipro vīru” kults?
Ņemot vērā šī jautājuma sensitīvo raksturu, var prognozēt, ka tas priekšvēlēšanu periodā tiks bīdīts politiskās dienaskārtības aizmugurējā plānā. Taču tas aktualizēsies nākamajā dienā pēc vēlēšanām, kad būs jāizšķiras - ar ko iet kopā? Līdzšinējā pieredze liecina, ka Latvijas politiskie spēki priekšvēlēšanu periodā cenšas uzsvērt savu konservatīvo, neliberālo būtību, bet pēc vēlēšanām labprātāk iestājas eiropeiskajā, liberālajā (Latvijas politiskajā žargonā - sorosiskajā) nometnē. Tam ir divi būtiski iemesli.
Pirmkārt, neliberālā nometne visus šos gadus un arī tagad ir marginalizēta. Kurš gan grib būt tajā politiskajā grupā, no kuras “smalkās aprindas” cenšas distancēties? Otrkārt, labējā, neliberālā politika, kā jau minēju, nav noskaņota uz vājāko (apspiesto) aizstāvēšanu, bet Latvija visās ģeopolitiskajās konstrukcijās ir “aizstāvamo” kategorijā.
Tieši pateicoties šo “lielo”, ģeopolitisko, Latvijas valsts un latviešu nācijas eksistenciālo jautājumu esamībai, savu politisko nišu nezaudē “Jaunā vienotība” (JV), kura šajā reitingu tabulā atrodas ceturtajā vietā. JV sevi pozicionē kā eiropeisku un vienlaikus arī latvisku partiju. Tās identitāte: kopumā ejam pareizā - eiropeiskā - virzienā, un šis kurss jāturpina. Varbūt ne viss izdodas tā, kā gribētos, bet ar to Latvijas iedzīvotāju kopumu, kāds ir, neko daudz labāku panākt nav iespējams. Pārējie politiskie spēki ir vēl vājāki.
Lai arī ar JV tiek saistītas visas lielākās Latvijas politiskās ķibeles, tai pagaidām nedraud aizslaucīšana politiskajā mēslainē, jo nav pārliecinošas alternatīvas šajā politiskā spektra nišā. “Apvienotais saraksts” (AS) un ZZS mokās ar identitātes problēmām. ZZS identitāte ir it kā skaidra - tie ir ar “kultūrkaru” tematiku nenogurdināti lauku saimnieki. Zemnieki, mežu īpašnieki, reģionālā birokrātija. Viss būtu skaisti. Kā vecajos, labajos Ulmaņa laikos. Tikai viena maza niansīte. Mūsdienās šis “saimnieku” slānis ir kļuvis skaitliski mazs.
AS identitāte ir visai savdabīga, un tā sevi labi apliecināja Rīgas domes vēlēšanās, kad par AS (Māri Sprindžuku) nobalsoja tie, kurus neapmierināja esošā RD koalīcija, bet kuri negribēja balsot par Aināru Šleseru, Alekseju Rosļikovu vai Jūliju Stepaņenko. Līdzīga loģika nostrādāja 2022. gada Saeimas vēlēšanās, kad AS ar tās līderi Uldi Pīlēnu bija alternatīva Krišjāņa Kariņa JV. Uz šīm vēlēšanām AS ir jauns, spēcīgs trumpis - ārkārtīgi aktīvais esošās varas kritiķis Andris Kulbergs, kurš, atšķirībā no LPV, šo kritiku pasniedz politiski pieņemamā mērcē.
Krievvalodīgo ietekme
Latvijas politiskā īpatnība ir vēlētāju izvēles dalījums ne tikai pēc ideoloģiskā redzējuma, bet arī pēc etniskās piederības. Tā dēvētie krievvalodīgie vēlētāji spēlē nozīmīgu lomu Latvijas politiskajā sadalījumā, jo viņu izvēle ietekmē ne tikai to, cik mandātus iegūs izteikti krieviskās partijas, bet arī to, kādi būs rezultāti tām partijām, par kurām pārsvarā balso latviski runājošais elektorāts.
Pirmām kārtām tas attiecas uz P un LPV, kuras uzsver savu etniski inkluzīvo raksturu. Abām šīm partijām ir nozīmīga etnisko nelatviešu vēlētāju daļa. Abi šie politiskie spēki etniskos jautājumus cenšas uzdot kā otršķirīgus, jo tie šo spēku ieskatā esot nacionālistu speciāli uzkurināti. Lai arī abas šīs partijas neslēpj savu “internacionālismu”, to attieksme pret Putina Krieviju un “Eiropas vērtībām” ir visai atšķirīga. Tā kā viena no šīm partijām, visticamāk, būs 3. oktobra vēlēšanu uzvarētāja, tad pēcvēlēšanu sarunās par jaunās koalīcijas veidošanu tieši ģeopolitiskās orientācijas jautājumi varētu būt izšķirošie.
Ja Nila Ušakova ziedu laikos krievvalodīgo elektorāts koncentrējās ap šī politiķa vadīto “Saskaņas” partiju, tad tagad šajā elektorālajā nišā ir vērojama krietni lielāka izkliede. Prokremliskais spārns ir acīmredzami apjucis. Rosļikova izlēciens pirms RD vēlēšanām dārgi maksājis gan viņam pašam, gan visai partijai. S! vēlētāji dreifē uz SV pusi, kas kļuvusi par galveno “nelokāmo cīnītāju par krievu tiesībām” pārstāvi (lasi: valdībā nekādos apstākļos tikt nespējīgiem).
Ja “Suverēnā vara” (SV), “Stabilitātei!” (S!), Latvijas krievu savienība (LKS) un, visticamāk, arī “Saskaņas centrs” (SC) valdošajā koalīcijā (tas ir, pie varas) pārskatāmā nākotnē netiks, tad to tik droši nevar teikt par LPV, nemaz nerunājot par P, kas jau ir varā. Dusmīgie, bet ar impērisko bacili drusku mazāk inficētie orientējas uz Šleseru, bet “eiropeiski domājošie” uz P. Tas arī izskaidro P aktīvo rīcību, aizstāvot krievu valodu sabiedriskajos medijos un citur publiskajā telpā.
Jaunajos partiju reitingos pirmo reizi kā atsevišķs spēks atzīmēta partija “Mēs mainām noteikumus” (MMN). Ņemot vērā šīs partijas niecīgo “vecumu”, tās reitinga konkrētie rādītāji neko daudz neizsaka. Līdz vēlēšanām vēl pietiekami ilgs laiks, lai skaidrāk pozicionētos, iegūtu lielāku atpazīstamību un sevi pārliecinošāk pieteiktu.
Ja runājam par nākamās koalīcijas modeļiem, tad šobrīd nav jēgas veikt konkrētus aprēķinus, balstoties uz to katras partijas iegūto mandātu skaitu, kādus dod šī aptauja. Līdz vēlēšanām vēl ir ilgs laiks, un pilnīgi droši var teikt, ka realitātē konkrētie skaitļi būs citādāki nekā šajā marta aptaujā. Līdz ar to šie aprēķini varētu būt interesanti tikai no politiskās fantazēšanas aspekta, bet tiem būs niecīga saistība ar pēcvēlēšanu politisko arhitektūru.
Tas gan neliedz uzskaitīt iespējamās pēcvēlēšanu koalīcijas. Kas ar ko ies? Uzreiz var no aprēķiniem izmest SV un S!. Visi pārējie saraksti, kuriem ir izredzes pārvarēt 5% barjeru, var pretendēt uz vietu koalīcijā. LPV noteikti neies koalīcijā ar P, un diez vai ir iespējama koalīcija, kurā būs LPV un JV.
Tas, ka LPV pārstāvis Kristaps Krištopans pret JV jau ir novilcis sarkano līniju, vēl 100% nenozīmē, ka sadarbība starp šīm abām partijām nebūtu iespējama. Mazs procentiņš tomēr paliek, ja spēku sadalījums būs tāds, ka neko sakarīgāku izveidot bez šo abu spēku kopīgas sadarbības nav iespējams. Lai arī šāda varbūtība ir mazticama, to galīgi izslēgt nevar.
Reālistiskākas ir šādas iespējamās koalīcijas: 1) līdzīga esošajai: P + JV + ZZS + AS; 2) koriģētā: NA + AS + JV + ZZS; 3) revolucionārā: LPV + MMN + NA + AS + ZZS (kāda no šīm partijām šajā koalīcijā var arī nebūt); 4) ciniskā: AS (ZZS) + LPV + NA + JV.
Ja man būtu totalizatorā jāliek sava nauda, tad es liktu uz otro variantu: NA + AS + JV + ZZS, bet vēlreiz atkārtoju: vēl daudz kas var mainīties. Cita lieta, ka nemainīsies priekšvēlēšanu maratona galvenais jautājums. Un tas nebūs tik daudz: kāda ir jūsu pozīcija tajā vai citā jautājumā, bet gan: ar kuriem politiskajiem spēkiem jūs prioritāri iesiet vienā koalīcijā? Ko labprātāk gribat redzēt sev blakus?
Tā vien izskatās, ka ne visiem uz šo jautājumu būs viegli atbildēt. Var nākties izmantot visu savu politiskās ekvilibristikas meistarību, lai izvairītos no skaidras un nepārprotamas atbildes un tādējādi neaizbiedētu daļu vēlētāju. Bet tieši par šo jautājumu būtu jādomā vēlētājiem, ejot uz balsošanas iecirkņiem.
