Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste intervijā “Neatkarīgajai” lika saprast, ka Latvija ar pašreizējo ekonomisko modeli ir sasniegusi savus potenciālās izaugsmes griestus. Turpmākā izaugsme, neko nemainot, būs ļoti apgrūtinoša. Tieši to pašu varētu teikt arī par mūsu politisko sistēmu. Tā politiskā sistēma, kāda tā ir patlaban, ir sevi izsmēlusi. Tālāka attīstība vairs nav iespējama. Vai nu stagnācija, labākajā gadījumā, vai degradācija, sliktākajā.
Runa nav tikai par vēlēšanu sistēmu, Saeimas darbu vai ministriju struktūru. Runa ir par visu politisko iekārtu, sākot no valsts pārvaldes un beidzot ar sabiedrisko mediju darbību; sākot no izglītības sistēmas un beidzot ar kultūras politiku.
Neatkarīgi no manas personiskās attieksmes pret ASV prezidentu Donaldu Trampu ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir kā laikmeta zīme, kura norāda uz jauno pasaules kārtību. Ar to jāsaprot ne tikai starptautiskās attiecības. Ar “jauno kārtību” vēl vairāk jāsaprot ikdienas politiski sadzīviskās izmaiņas visplašākajā spektrā. Šeit mēs nevērtējam šīs jaunās kārtības plusus vai mīnusus. Mēs tikai konstatējam parādību kā tādu.
Ko tas nozīmē mūsu vietējā politiskajā kontekstā? Pēc septiņiem mēnešiem, 3. oktobrī, būs 15. Saeimas vēlēšanas. Tas būs četru gadu politiskā cikla svarīgākais notikums. Tie politiskā procesa dalībnieki, kuri plāno piedalīties šajā pasākumā, tam jau aktīvi gatavojas. Jautājums tikai, kā. Cik mērķtiecīgi un politiski loģiski?
Draud veco izrādi “klapēt ciet”
Kāda ir situācija “frontē”? Ko rāda spēku izkārtojums? Lai arī jau labi sen nav bijuši SKDS reitingi (kā “Neatkarīgo” informēja SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, vairs neesot bijuši šādi pasūtījumi. Var tikai minēt, kāpēc LTV, kas agrāk šīs aptaujas regulāri pasūtīja, vēlēšanu gadā to vairs nedara), arī bez tiem var daudz ko secināt no netiešām pazīmēm.
Pirmkārt, koalīcijā valda savstarpēja neuzticēšanās un asa konkurence. Īpaši starp “Progresīvajiem” un ZZS, kuri neslēpti “rauj striķi” katrs uz savu pusi. “Vienotība”, kura tradicionāli pozicionējas kā “pieaugušais istabā”, ar šo savu “bērnudārza audzinātājas” funkciju netiek galā. Neviens viņu īpaši neklausa.
Jāatzīst, ka šāda partiju rīvēšanās vēlēšanu gadā ir visnotaļ normāla un saprotama. Par to varētu pat nerunāt, ja vien ne kāds ne mazsvarīgs apstāklis. Šāda uzvedība būtu normāla un saprotama “vecajos” laikos. Tajos, kad vēlēšanu rezultāti nozīmēja tikai dažu aktieru nomaiņu pret citiem, nevis gluži citas lugas uzvedumu. Laikos, kad “opozīcija” un “pozīcija” faktiski bija vienas komandas A un B sastāvs (šeit es nerunāju par “nepieskaramajām” partijām).
Tagad opozīcija ir ar gluži citām ambīcijām. Latvijas (un ne tikai Latvijas) politiskās skatuves aizkulisēs jau drūzmējas cilvēki, kuri draud šo “veco” izrādi “klapēt ciet” un uzvest jaunu, pašu sacerētu lugu. Nav noslēpums, ka šos cilvēkus iedvesmojuši Trampa panākumi ASV prezidenta vēlēšanās 2024. gadā, un viņi vēlas atkārtot kaut ko līdzīgu pašu mājās.
Nav runa tikai par režisora Alvja Hermaņa izveidoto partiju “Mēs mainām noteikumus”. Šajā “jaunās kārtības” ieviesēju nišā jau drūzmējas arī citas partijas. Vēl vairāk. Gandrīz visas, izņemot burtiski dažas. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir tīrā dārgmetāla ādere. Kā lāpstu zemē dur, tā apakšā zelts. Tikai viens piemērs no dzīves.
Budžeta slaukšanas sērga
Nupat Augstākās tiesas senāts kā augstākā instance noraidīja bijušās mediju ombudes Andas Rožukalnes prasību pret “Neatkarīgās” izdevējiem par goda un cieņas aizskaršanu. Trijās instancēs tika tērēts laiks un resursi, lai privāts medijs “atsistos” no kādreizējās amatpersonas absolūti nepamatotām (kā tiesa atzinusi) pretenzijām.
Tagad šī pati Rožukalne sēž kādas nevalstiskās organizācijas “Baltijas mediju izcilības centrs” valdē. Iespējams, kā valdes priekšsēdētāja, bet šīs iestādes nolikums uzrakstīts tā, ka to īsti nevar saprast. Šajā kantorī strādājošo vidējā alga ir 4534 eiro mēnesī. Cik par šo darbu saņem pati Rožukalne, nav zināms, bet tam arī nav lielas nozīmes. Pietiek ar to, ka “Baltijas mediju izcilības centra” budžets ir gandrīz divi miljoni (1,96 miljoni) eiro un tā ir 100% dotēta struktūra.
Redzot, kā šī un citas tā dēvētās nevalstiskās organizācijas (NVO) “slauc” jau tā knapo valsts budžetu, “normālam” vēlētājam rodas pašsaprotama vēlme - dzīt visus šos valsts budžeta “piesūcekņus” ellē ratā ar “sūnainu koku”. Runa, protams, nav tikai par šo konkrēto “Baltijas mediju izcilības centru”, bet par simtiem tamlīdzīgu “nevalstisko” valsts budžeta izsūcēju, kuri pēdējā laikā saradušies kā sēnes pēc lietus.
Nu kā var nebalsot par politisku spēku, kurš sola visus šos budžeta “parazītus” patriekt? Skaidrs, ka ne visas NVO var saukt par “parazītiem”. Daudzas no tām dara labus un atzīstamus darbus. Šajā prom triekšanas procesā arī tās var ciest. Bet ko lai dara, ja šī budžeta slaukšanas sērga caur “trīs biedru” biedrībām ir tā izplatījusies, ka tikai ar radikālām metodēm, tā teikt, vienīgi ar “dustu” to var iznīdēt.
Pieprasījums pēc “motorzāģa”
Ir nepārprotams politiskais pieprasījums pēc nosacītā Argentīnas prezidenta Havjera Mileja “motorzāģa”. Ja jau pat tik konservatīvas un piesardzīgas iestādes kā Latvijas Banka redzams runasvīrs Uldis Rutkaste jau pieminētajā intervijā “Neatkarīgajai” nevairījās nosaukt Mileja uzvārdu, tad tas par daudz ko liecina.
Koalīcija ir acīmredzami sašķēlusies arī pa šo robežšķirtni. “Trīs biedru” biedrības ir “Progresīvo” pamata sociālā bāze. Šī partija neko mainīt nevēlas. Gluži otrādi - vēl vairāk naudas dažādām NVO ar nosacīto segvārdu “Gribu palīdzēt grūtdieņiem”. Ilgus gadus NVO bija viens no centrālajiem “Vienotības” ideoloģiskajiem stūrakmeņiem. Tagad šis “stūrakmens” drīzāk balsta “Progresīvos”, bet “Vienotība” zem kājām jūt plūstošo smilšu draudīgo kņudoņu.
Vai valdošā koalīcija var kaut ko likt pretī šiem “jaunās kārtības” solītājiem? Jā, viņi var ierasti savus oponentus nievīgi saukt par populistiem un cerēt uz “saprātīgo” vēlētāju. Tā viņi, visticamāk, arī darīs, uzsverot: redziet, pērn ekonomika auga par 2,1% un šogad rādītāji būs vēl labāki. Jāatzīst, tas ir viņu vienīgais glābšanas riņķis.
“Populistu” birka ilgus gadus, pat gadu desmitus strādāja nevainojami. Valdīja nesatricināma dogma - valsti var vadīt tikai “pareizie”. Citādi domājošie ir nejēgas. Pat ja viņi runā kaut ko jēdzīgu, tad vienkārši nezināšanas dēļ. Reālā dzīve ir daudz sarežģītāka nekā tās “populistu” primitīvās problēmu risināšanas receptes.
Tramps, Milejs un citi “populisti” ir pierādījuši, ka, neraugoties uz visu savu “nezināšanu”, lietas var risināt arī citādi. Kas tur beigās sanāks, patiešām neviens nezina, bet arī turpināt kā līdz šim nevarēja.
Cik gan ilgi var šausmināties par kārtējiem “Wolt” un “Bolt” kurjeru labbūtības “pētījumiem”, par Valsts kontroles revīzijās atklātajām izšķērdībām un dažāda apjoma nosacītajiem “Daugavas pāļiem” visās malās un turpināt uzskatīt, ka tā ir vienīgā pareizā politika? Jebkura cita ir nepareiza, populistiska, un to sola tikai tie, kuri paši no reālās politikas nenieka nejēdz.
Jebkuri meli kādreiz atklājas. Jebkuras idejas, kuras balstās uz šaubīgiem pamatiem, agri vai vēlu zaudē sākotnējo spēku un enerģiju. Līdzšinējā “pareizā” politika ir sabrukusi zem liekulības, dubulto standartu un augstprātības svara. Galvenais jautājums, kurš parādās šajā pirmsvēlēšanu laikā: kā labāk, efektīvāk un pārliecinošāk izmantot šo situāciju.
Ne man politiķus mācīt, jo viņi paši bezgala gudri, bet nedomāju, ka SKDS aptauju nepasūtīšana ir vienkārša neizdarība vai nejaušība. Domāju, ka šīs rīcības (pareizāk sakot, bezdarbības) pamatā ir polittehnoloģisks aprēķins un šo tradicionālo pasūtītāju tieša iesaistīšanās politiskajā procesā. Mana personiskā pārliecība ir tāda, ka polittehnoloģisko paņēmienu loma ir stipri pārvērtēta, tāpēc politiķiem labāk ir būt par tiem, kas viņi ir, nevis censties uzdoties par tiem, ko viņiem iesaka mistiskie “polittehnologi”. Labskanīgi burbuļojošie tukšmuldētāji iziet no modes.
