Valsts kontroles (VK) starpziņojums “Vai pašvaldību elektroautobusu pasākums īstenots lietderīgi?” revīzijas “Klimata mērķu sasniegšana transporta nozarē” ietvaros izgaismojis vairākas būtiskas lietas.
Lai arī priekšplānā izvirzās VK secinājums, ka pašvaldību elektroautobusu un to uzlādes infrastruktūras iegādes pasākums (kopējā summa 8,46 miljoni eiro) nav īstenots lietderīgi, galvenais secinājums, kurš izriet no reakcijas uz šo starpziņojumu, ir cits: sabiedrība ir tā pieradusi pie dažādām saimnieciskām nebūšanām, ka regulārie VK ziņojumi (ne tikai šis) par nelietderīgi izniekotiem, izšķērdētiem miljoniem nevienu vairs īpaši nesatrauc. Vienu, divas dienas lietā iesaistīties cilvēki un mediji pašausminās, un tad tas tiek aizmirsts.
Šāda attieksme liecina par fundamentālām valsts degradācijas pazīmēm. Naudas izniekošana un izšķērdēšana ir normalizēta. Tā netiek uztverta kā kaut kas ārkārtējs, nenormāls un steidzami izskaužams. Tiek dots signāls: tā tas notiek. Jā, tas varbūt nav labi, bet citādi mēs nemaz neprotam. Par to VK uzraksta ziņojumu, kurš tiek iegrūsts dziļākā atvilktnē, kur drīz vien pārklājas putekļiem.
Kas teikts šajā starpziņojumā? Tajā atzīts, ka sasniegtais rezultāts ir dārgs, ar ierobežotu praktisko izmantojamību un niecīgu emisiju samazinājumu iepretim ieguldītajam finansējumam.
Tā vietā, lai valsts veiktu vienotu elektroautobusu iepirkumu, katra pašvaldība to darījusi atsevišķi, kā rezultātā nācies patērēt ievērojamus resursus (kopā vairāk nekā 4200 darba stundu) vienādu darbību veikšanai. Neraugoties uz ievērojamiem administratīvajiem ieguldījumiem un augstajām iegādes izmaksām, pašvaldības ir iegādājušās elektroautobusus:
1) ar šauru izmantošanas mērķi. Autobusi izmantojami tikai skolēnu pārvadāšanai uz/no mācību iestādēm. 53% gada tie atrodas dīkstāvē. Pašvaldības labprāt tos izmantotu plašāk (sporta, kultūras pasākumiem, senioru mobilitātei), taču to liedz iepirkuma noteikumi.
2) daļu neatbilstošas kvalitātes. It kā jauniem autobusiem jau konstatēta rūsa, durvju aizsalšana aukstā laikā, vadības bloku bojājumi un nekvalitatīva salona apdare. Atklāts, ka “jaunajos” transportlīdzekļos uzstādītas detaļas, kas ražotas 2018.-2020. gadā.
3) tie nav uzskatāmi par pilnībā bezemisiju. Ziemā autobusu apsildei tiek izmantota dīzeļdegviela (līdz 50 litriem mēnesī), kas netika ņemts vērā emisiju samazinājuma aprēķinos.
4) pastāv nopietnas bažas par finanšu atbilstības pārkāpumiem. Ir identificētas būtiskas cenu atšķirības vienādiem modeļiem. Piemēram, viena modeļa autobusu cenas dažādās pašvaldībās - Jelgavas novadā un Preiļu novadā - atšķiras par 43 tūkstošiem eiro. Tieši tāda paša modeļa autobusi 2022. gadā Lietuvā tika iegādāti par vidēji 37% jeb 168 tūkstošiem eiro lētāk.
Tāpat ir konstatēti gadījumi, kad tehnisko specifikāciju izstrādājušas personas, kas saistītas ar vēlākajiem iepirkumu uzvarētājiem. 79% no visiem transportlīdzekļiem piegādāja tikai divi uzņēmumi, kas liecina par augstu tirgus koncentrāciju. Dažviet uzlādes staciju izbūves darbi bijuši pārmērīgi, piemēram, ierīkojot dārgas puķu dobes “šoferu darba vides uzlabošanai” vai asfaltējot nesamērīgi lielas platības.
Revidentu vērtējumā ieguldījums nav nodrošinājis pilnvērtīgu izvirzīto mērķu sasniegšanu.
Pārkāpumi atkārtojas
Ziņojumā teikts: “līdzīgus pasākumus nākotnē būtu lietderīgi īstenot centralizētāk”. Ievērojiet šo ieteikuma, gandrīz vai lūdzošo izteiksmi - “būtu lietderīgi”. Vai kāds šos VK ieteikumus ņems vērā? Līdzšinējā pieredze liecina, ka diez vai, jo arī šī konkrētā VK revīzija ļauj konstatēt: Latvijas valsts pārvaldē nekas nemainās gadu desmitiem vai kļūst vēl sliktāk, jo gandrīz visi šie pārkāpumi atkārtojas no vienas revīzijas uz nākamo.
VK norāda uz “aspektiem, kas jāņem vērā pašvaldībām, kurām turpmākajos gados arvien biežāk būs jāiegādājas bezemisiju transportlīdzekļi”, bet atkal: pārliecība, ka šos “aspektus” kāds ņems vērā, nav. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī pašā VK ziņojumā iepriekšējā teikumā rakstīts, ka šādus iepirkumus “būtu lietderīgi īstenot centralizētāk”. Tā arī nekļūst skaidrs: kam VK ieskatā bezemisiju transportlīdzekļu iepirkumi, kuri “turpmākajos gados būs jāiegādājas arvien biežāk”, būtu jāīsteno - pašvaldībām vai centralizēti?
Pieļauju, ka VK labi apzinās, kādā vidē darbojas, un saprot, ka katrs iepirkums ir “zelta vērts”. Tāpēc pašvaldības labāk iztērē kopā vairāk nekā 4200 darba stundu nekā atdod iepirkumu organizēšanu citiem. Šā jautājuma risināšana politiskajā vidē ir tabu tēma. Kā visas tēmas, kurās pastāv iespēja zaudēt “naudas dalīšanas” privilēģijas.
Ja ES dod, tad jāņem
Atsevišķi būtu jārunā par vēl vienu starpziņojuma secinājumu, kurš ir ārkārtīgi raksturīgs visai Latvijas valsts pārvaldei: “Revīzijas laikā vairākkārt saskārāmies ar viedokli, ka bez ES finansējuma pašvaldības šādus transportlīdzekļus neiegādātos.” Latviski šis teikums pārtulkojams: dāvinātam zirgam zobos neskatās. Ja jau tiek dota ES nauda, tad jāgrābj, daudz neskatoties, kam tā domāta. Tas, ka “zirgs” tāpat būs vēlāk “jābaro”, netiek ņemts vērā.
VK jau var norādīt, ka tās ieskatā “šāda pieeja ir nepareiza un ir pienācis laiks mainīt attieksmi - ES fondi ir publiskie līdzekļi un pret tiem jāizturas tāpat kā pret savu naudu”, praksē šie ES fondi tiek uztverti kā “no gaisa nokritusi” nauda, kura “jāapgūst”. Savukārt “naudas apgūšana” ir viens no galvenajiem politiķu motivācijas avotiem iet politikā. Ko tad tur citu darīt?
Vai šo attieksmi var mainīt? Noteikti var, jo citādi politiskajam procesam nebūtu nekādas jēgas. Vienīgais ceļš, kā situāciju mainīt, ir vēlēšanās nebalsot par tiem, kuri normalizē šo “naudas apgūšanas” ideoloģiju, pat ja viņi ir it kā “savējie”.
Bet galvenais ceļš kā mainīt situāciju ir sabiedrības vadošo viedokļu līderu atteikšanās no principa: savu ienaidnieku acīs kaut sīkāko skabargu atradīšu, bet draugu acīs pat baļķi neredzēšu. Tieši šis princips ne tikai Latviju, bet visu Rietumu pasauli ir iegrūdis dziļās auzās. Tā vietā būtu jāliek cits princips. Aristoteļa: Platons mans draugs, bet patiesība dārgāka.
