Aso ZZS un “Progresīvo” pretstāvi koalīcijā un tātad arī valdībā neviens vairs necenšas kaut kā slēpt. Gandrīz vai otrādi. Tuvojoties 15. Saeimas vēlēšanām, abas partijas cenšas pēc iespējas skaidrāk pozicionēties, lai nevienam nebūtu ne mazāko šaubu – mums ar “viņiem” nav nekā kopīga. Izņemot, klusi nodurot acis, būšanu kopā vienā valdībā un koalīcijā.
Šīs pretrunas nav noslēpums arī opozīcijai, kura tikpat klaji skubina koalīciju rīkoties un izbeigt šo “mocīšanos”. Vakar Saeimas sēdē, turpinot izskatīt jautājumu par neuzticības izteikšanu premjerministrei Evikai Siliņai, “Apvienotā saraksta” deputāti tiešā tekstā aicināja koalīcijai nomainīt valdības vadītāju un koalīcijas partnerus. “Progresīvo” vietā ņemt viņus - AS, kuri atbalstītu jebkuru “vecāko partneru” izvirzīto premjerministru.
Lūk, kā šis aicinājums izskanēja praksē. Edgars Tavars: “Vai premjere ir bijis līderis, komandas kapteine? Viens ministrs pamests politiskai nosalšanai uz pāļa Daugavā, cits pamests, aprakts zem milzīgām pārtikas un apkures cenām. Vēl viens gluži kā Mauglis “Džungļu grāmatā” atstāts mežā ar sarkanajiem suņiem. Vai ir kāda lieta, kur premjere būtu iesaistījusies, palīdzējusi, atradusi risinājumu?”
Ņemot vērā zemkopības ministra Armanda Krauzes aso polemiku ar Saeimas “Progresīvo” frakcijas priekšsēdētāju Andri Šuvajevu par valdības atbalsta pasākumiem mežrūpniecības nozarei, ir pilnīgi skaidrs, kas Tavara līdzībā ir Mauglis un kas - “sarkanie suņi”, no kuriem premjerministre “mežā atstāto” Maugli nespējot aizsargāt.
Nākamais tribīnē kāpa cits AS deputāts - Edvards Smiltēns un pēc būtības atkārtoja to pašu vēstījumu: “Valdības vietā mums ir pretrunu un savstarpēja naidīguma plosīta politiķu grupa. [..] Kur ir kaut viens cilvēkiem svarīgs lēmums, problēmas risinājums, par kuru premjere varētu nākt un pateikt: es to izdarīju, es to atrisināju, es te nācu palīgā? Tādu nav. Briškena pālis, tilti uz nekurieni ir šīs valdības simboli, kas nu jau tiek kristīti šīs kreisās valdības ministru vārdā.”
Visā šajā garajā pārmetumu tirādē, ko kā apnicīgu plati jau mēnešiem atskaņo opozīcijas deputāti, Smiltēns ir pievienojis vienu ārkārtīgi būtisku jauninājumu: “Tie ir šīs valdības simboli, kas nu jau tiek kristīti šīs KREISĀS valdības ministru vārdā.”
Par “kreisu” šo valdību līdz šim no politiķiem bija atļāvies nosaukt vienīgi Šuvajevs un arī tad tikai pašā šīs koalīcijas sākumā. Tagad Smiltēns ne tikai aicina mainīt koalīcijas partnerus, bet savā ziņā draud: ja noraidīsiet mūsu piedāvājumu, tad apzīmogosim jūsu valdību ar “kreiso” birku, bet “kreisums” šodien vairs neesot modē.
Jāsaka, kā ir. Tik asas pretrunas koalīcijā, kādas šobrīd izveidojušās starp ZZS un “Progresīvajiem”, nav bijušas divdesmit gadus kopš Kalvīša pirmās valdības laikiem, kad vienā koalīcijā bija “Jaunais laiks” un Tautas partija. Toreiz 2006. gada 7. aprīlī, tieši pusgadu pirms 9. Saeimas vēlēšanām, JL aizgāja no koalīcijas. Tas viņiem toreiz “maksāja” trīs gadus opozīcijā, bet ilgtermiņā viņi bija lieli ieguvēji.
Tā laika ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš vēlāk kļuva par Eiroparlamenta deputātu un visilgāk amatā esošo Latvijas Ministru prezidentu, bet viņa tā brīža padomnieks Valdis Dombrovskis izveidoja vēl galvu reibinošāku karjeru.
Taču ar to arī visas analoģijas un alūzijas beidzas. “Progresīvos” salīdzināt ar JL pirms divdesmit gadiem nekādi nevar. Tāpat kā “Jauno vienotību” (JV) vai ZZS ar TP. Atgādinu: tolaik TP iemiesoja valsts aparāta “ceļa rulli”, kas brutāli brauc pāri visam. JL iemiesoja “reformas” ar “cilvēcīgu seju” (iepretim TP skarbajai brutalitātei).
Šobrīd sabiedrībā (arī politiskajā vidē) pret Eviku Siliņu ir gluži cita attieksme nekā savulaik bija pret Aigaru Kalvīti. Paklausieties, ko Siliņai pārmet: “Vai ir kāda lieta, kur premjere būtu iesaistījusies, palīdzējusi, atradusi risinājumu” (Tavars); “Kur ir kaut viens cilvēkiem svarīgs lēmums, problēmas risinājums, par kuru premjere varētu nākt un pateikt: es to izdarīju, es to atrisināju” (Smiltēns).
Respektīvi, Siliņai pārmet nevis braukšanu ar ceļa rulli pāri visam, ne ar ko nerēķinoties (kā Kalvītim), bet gan tieši otrādi - neizlēmību un aktīvas rīcības neesamību. Arī “Progresīvie” šobrīd atrodas stipri atšķirīgā pozīcijā no tās, kādu 2006. gadā pārstāvēja JL. Tieši no globālo attīstības tendenču aspekta. Ja tolaik JL organiski iegūlās tobrīd valdošajā pamatstraumes gultnē, tad šobrīd teikt, ka “Progresīvie” pārstāv kaut kādu vietējo vai globālo pamatstraumi, nevar. Tā ir nišas partija, kamēr JL bija plaša spektra “pārmaiņu” atbalstītāju partija.
No vēstures atgriezīsimies šodienā un paskatīsimies uz notiekošo no gaidāmo vēlēšanu skatu punkta. Uzreiz jānodala divas lietas. Mednis kokā (vēlēšanu rezultāti) no zīles rokā (šī brīža vara). Partiju stratēģi var daudz ko plānot un rēķināt, bet tiem partijas funkcionāriem, kuri atrodas pie varas kloķiem savās lēņu muižās (ministrijās), ir savas intereses. Tās ne vienmēr, maigi sakot, sakrīt ar partijas ilgtermiņa interesēm.
Runa nav tikai par ministriem. Runa ir par visu ar šo lēņu muižu apsaimniekošanu saistīto aparātu un tam pietuvinātajiem. Neviens šajā aparātā varu tāpat atdot nevēlas. Tiesa, ja partijas augstākā vadība nolemtu, ka būtu “izdevīgāk no nepopulāras valdības laikus aiziet”, tad neviens šim aparātam neko neprasītu.
Pārliecības, ka, aizejot no valdības, politiski var ko iegūt, nav. Runa galvenokārt ir par “Progresīvajiem”. Nav nekādu garantiju, ka, tagad aizejot no valdības, viņi tajā varētu atgriezties pēc vēlēšanām. Drīzāk otrādi. Pat ja “Progresīvajiem” izdotos palielināt mandātu skaitu, tad tas ne par matu nepalielinātu viņu izredzes iekļauties pēcvēlēšanu valdību veidojošajā koalīcijā, jo vienīgie viņu potenciālie partneri - JV - diez vai var cerēt uz mandātu skaita palielināšanu.
Arī ZZS neredz nekādu vajadzību gāzt esošo valdību. Pirmkārt, Siliņas kritika no opozīcijas puses tai īpaši neskādē. Otrkārt, JV ir brīdinājusi, ka ar “valdības gāzējiem” jaunu koalīciju neveidos. Līdz ar to, gāžot Siliņas valdību, ZZS varētu nonākt visai sarežģītā un nebūt ne pievilcīgā politiskā situācijā. Un visbeidzot, bet tāpēc ne mazāk svarīgi, Latvijā valdības krīt tikai tad, kad nosacītajās Vecrīgas kafejnīcās ir izveidota jauna valdība. Pagaidām jaunu valdību šajās kafejnīcās “stāda” vienīgi mūžīgie “stādītāji”, nevis nopietnie lēmēji.
JV jau agrāk ir definējuši, ka savu valdību negāzīs. Tā kā Krauzes demisijas pieprasījums no premjerministres puses nozīmētu valdības krišanu, tad secinājumi rodas paši no sevis. Vai tas nozīmē, ka esošā valdība ir nolemta vilkt šo vezumu un turpināt savstarpēji apmainīties ar aizvien skarbākiem “komplimentiem” līdz pašām vēlēšanām?
Nē, tas to nenozīmē. Ja “Progresīvie” izlems, ka nav jēgas tupināt šo muļļāšanos, jo tas nekādu pienesumu viņu reitingiem nedod, tad partijas vadība, par spīti aparāta iebildēm, varētu izšķirties par izstāšanos no koalīcijas.
Kam būtu jānotiek, lai šāds lēmums tiktu pieņemts? Kaut vai jārodas pietiekami jaudīgam šādam pieprasījumam partijas iekšienē. Tuvojoties vēlēšanām, partijas kļūst ārkārtīgi nervozas (jūtīgas). Konfrontācija koalīcijā sākās stipri par agru. Jau pagājušā gada vasarā, ja ne vēl agrāk. Tātad vairāk nekā gadu pirms vēlēšanām. Šī uzkrītošā gumijas vilkšana (kaut kā jānovelk līdz vēlēšanām) nu jau sāk mest nelāgu ēnu uz visu koalīciju.
Vēl nav pieejami jaunākie partiju reitingi, bet, ņemot vērā jauno, alternatīvo piedāvājumu (biedrība “Bez partijām” un partija “Mēs mainām noteikumus”), var prognozēt, ka šī rīvēšanās koalīcijā nedos papildu punktus nevienai no tajā ietilpstošajām partijām. Jo tās skaļāk riesies savā starpā, jo lielākas izredzes pārējiem sarakstiem pieaudzēt mandātu skaitu. Par to būtu jādomā koalīcijā visiem kopā. Pēc tam, kad beigsies olimpiskā pauze.
