Par “Rail Baltica” Latvijas posmu atbildīgās “Eiropas dzelzceļa līnijas” valdes priekšsēdētāja Māra Dzelmes publiski nodemonstrētā nespēja nosaukt četras stacijas, kuras tikšot būvētas “Rail Baltica” pirmajā kārtā, izsauca lielu sabiedrības sašutumu. Cilvēks, kuram pamata atalgojums (bez papildu piemaksām) ir 6275 eiro mēnesī, nevar nosaukt, ko pats būvēs.
Jāatzīst, ka šāda “nezināšana” ir raksturīga ne tikai Dzelmem. Tā ir fundamentāla iezīme visām “Rail Baltica” amatpersonām jau no sākta gala. Vienmēr un visur runāt ļoti aptuveni un neskaidri. To nosaka amatpersonu “pareizu” atbilžu algoritms. Konkrētība vienmēr ir bīstama, jo vēlāk var prasīt: jūs teicāt to un to, solījāt to un to. Kur tas ir?
Kad Dzelmem jautā, cik tad īsti izmaksās projekta pirmās kārtas pabeigšana un cik naudas tam pietrūkst, viņš atbild atbilstoši šim nenoteiktības algoritmam: “Es domāju, ka šī summa ir diezgan tuva tai, kas nepieciešama.” Iedomājieties, jūs pie dīlera pērkat mašīnu un jautājat: cik maksā šis modelis, bet jums atbild: “Tā summa ir diezgan tuva tai, kas nepieciešama.” Vai, stājoties darbā, uz jautājumu, kāds būs atalgojums, skan atbilde: tuvu tam, cik nepieciešams. Kam nepieciešams? Jums? Man? Sabiedrībai?
Dzelme saņem Latvijas mērogiem varbūt pat vairāk, nekā nepieciešams, bet uz jautājumu par stacijām, kuras tiks uzbūvētas pirmajā kārtā, nepakautrējas pateikt: “Nenosaukšu tagad no galvas.” Grūti noticēt, ka viņš nezina šīs četras stacijas - Salacgrīva, Skulte (vai Iecava), Salaspils, Bauska. Taču viņš izvēlas labāk izskatīties pēc muļķa: “no galvas nepateikšu”. Iedomājieties, jūs esat dzīvojamās ēkas būvniecības vadītājs, jums jautā, cik šai ēkai būs stāvu, un jūs atbildat: “Ziniet, tagad no galvas nepateikšu.”
Ja pieņemam, ka Dzelme tomēr zināja šīs stacijas, tad rodas jautājums: kāpēc viņš tās nenosauca? Mana versija ir vienkārša. Maza analoģija. Putina labi pazinēji saka, ka viņš kopš darbošanās KGB (VDK) struktūrās iemanījies melot vienmēr un visur. Automātā. Pat tad, kad pēc šīs melošanas nav nekādas objektīvas nepieciešamības. Tāpat arī mūsu augstākā pārvaldes birokrātija ir tik ļoti iemācījusies automātiski runāt vispārībās, ka nespēj neko konkrēti pateikt pat tad, kad to it kā varētu atļauties.
Konkrēti runājot par “Rail Baltica”, situācija gan ir nedaudz cita. “Rail Baltica” gadījumā runāt par kaut ko konkrēti nevar itin nevienā situācijā. Tajā skaitā par minētajām stacijām. Vai tie, kas pārmet Dzelmem nespēju nosaukt šī stacijas, ir tik ļoti pārliecināti, ka tās šajā pirmajā kārtā tiks uzbūvētas? Es katrā ziņā savu naudu uz to neliktu. Arī Dzelme neriskē.
Tieši šī mūžīgā izvairīšanās no konkrētām atbildēm, runāšana aptuvenībās liecina par ārkārtīgi dziļu bēdu ieleju “Rail Baltica” projektā. Šai neskaidrībai ir gluži racionāls izskaidrojums. Turpinot analoģiju ar jaunbūvi, ir tikai viens gadījums, kad būvdarbu vadītājs patiešām nezina, cik būvējamai ēkai būs stāvu. Tad, kad būvniecība notiek vienīgi tagadnes formā un galīgais būvprojekts vēl nav sagatavots. Tad, kad zinām tikai to, ko būvējam šodien. Ko būvēsim rīt, rīt arī uzzināsim. Līdz ar to, kādai celtnei jāizskatās pabeigtai, neviens nemaz nezina.
Tieši tā ir ar “Rail Baltica”. Kādreiz bija glīti uztaisītas animācijas filmiņas, kurās moderni ātrvilcieni braukā šurpu turpu vairākās sliežu līnijās, bet tie jau nebija būvprojekti. Tie bija reklāmas rullīši. Tā nu jau vairāk nekā piecpadsmit gadus cilvēki rosās, pelna, apgūst resursus, cenšoties kaut ko salikt kopā no “Lego” klucīšiem, kuri nejauši patrāpījušies pa rokai. Te stacija, te tilts. Ak, izrādās, ka projektā tā nemaz nav? Nu, tad iekonservēsim. Tālredzīgi taisām ragavas vasarā, bet ratus ziemā.
Šobrīd situācija izskatās no vienas puses bēdīga, bet no otras nedaudz skaidrāka nekā vēl nesen, kad 2025. gada 12. decembrī visu triju Baltijas valstu premjeri kopīgi paziņoja, ka līdz 2030. gadam projekta pirmā kārta tiks atklāta. Tagad ir skaidrs, ka tas līdz 2030. gadam nenotiks.
Šobrīd mums ir tikai viens gatavs būvprojekts - sliežu ceļš no Iecavas līdz Lietuvas robežai (45 km). Tur jau notiek būvdarbi. Rīgas loks netiks būvēts, tomēr Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas un lidostas stacijas būvniecība tiks pabeigta. Ar Rīgu “Rail Baltica” līnija tiks “integrēta” caur esošo 1520 mm sliežu ceļu Rīga-Aizkraukle, kur pasažieri Salaspils stacijā varēs pārsēsties ātrvilcienā uz Tallinu un Kauņu/Viļņu.
2030. gadā pilnīgi noteikti (tieši tā to saka Dzelme) trase netiks atklāta. Kad tā varētu tikt atklāta? Te uzreiz ieslēdzas jau piesauktā nenoteiktība, bet, kad Dzelme tomēr tiek piespiests nosaukt kādu konkrētu termiņu - viņš runā par trīs līdz pieciem gadiem.
Līdzšinējā pieredze liecina, ka visi projekta termiņi un izmaksas jāreizina, kā minimums, ar divi. Dzelmes nosauktie 3-5 gadi šoreiz drīzāk liecina nevis par to, ka viņš tā patiešām domā, bet gan to, ka ar šiem 3-5 gadiem viņš vienkārši atrunājas. Šāds kavēšanās termiņš neizklausās šausmīgi (kā Briškena piesauktais 2050. gads), un pie tā pēc tam neviens nevarēs piesieties (nekas konkrēts jau netika solīts), tāpēc to var brīvi teikt, atbilstoši jau pieminētajam nenoteiktības algoritmam.
Lai arī jau vairākus gadus dažādas amatpersonas, sākot no bijušā satiksmes ministra Jāņa Vitenberga (pamata trases pabeigšana līdz 2030. gadam ir utopiska) un beidzot ar Saeimas “Rail Baltica” izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju Andri Kulbergu, regulāri brīdina, ka līdz 2030. gadam trases pirmo kārtu neizdosies pabeigt pat visvienkāršotākajā variantā, rodas iespaids, ka sabiedrība šo patiesību ilgi un stūrgalvīgi ir atteikusies pieņemt. Daži pat tādu jau sen zināmu lietu, ka tiks uzbūvēts tikai viens sliežu ceļš (kā uz Liepāju), šobrīd dzird kā jaunatklājumu. Pieļauju, ka arī tam, ka pamattrase ies 30 kilometru attālumā no Rīgas un modernie ātrvilcieni Rīgā nemaz neienāks, daudzi atsakās noticēt. Tas taču tā vienkārši nevarot būt.
Taču atklāsme pamazām nāk, un sabiedrība būtu tiesīga prasīt, lai šī dižprojekta galvgalī atrastos cilvēks, kurš runātu skaidru un konkrētu valodu, nevis: “šī summa ir diezgan tuva tai, kas nepieciešama” un “no galvas es tagad nepateikšu”. Līdzšinējā “Rail Baltica” (vai “Eiropas dzelzceļa līnijas”) komunikācija ar sabiedrību ir bijusi kā ar mazu bērnu. Proti, galvenais - nesagraut ilūzijas. Saglabāt ticību, ka beigu beigās viss būs labi, vilcieni trauksies caur Rīgu, uz lidostu, no tās un varēsim ceļot kā Eiropā.
Gribētos no Latvijas amatpersonām (gan politiskām, gan saimnieciskām) redzēt tādu mērķu un to sasniegšanas skaidrību, kādu redzam vācu ģenerāļu memuāros: Augstākās virspavēlniecības uzdevums bija tāds un tāds. Manā rīcībā bija šādi resursi, pretinieka rīcībā - šādi. Varianti, kā sasniegt uzstādītos mērķus, bija šādi: A; B un C. Katra varianta plusi un mīnusi. Es izvēlējos variantu B. Rezultāts bija tāds un tāds. Nevis kā krievu ģenerāļu memuāros, kur konkrētības vietā slavas dziesmas partijai un augstākajai militārajai vadībai, žēlabas par grūtajiem apstākļiem un apraksti par atsevišķu karavīru vai vienību varonību (visbiežāk sagudrotu).
Gribētos beidzot dzirdēt no cilvēkiem, kas saņem pieklājīgu atalgojumu, skaidru, stingru un pārliecinošu valodu, nevis “to es no galvas nepateikšu” un maksās tas “diezgan tuvu, cik nepieciešams”. Tas attiecas ne tikai uz “Rail Baltica”.
