Ķiršu dziesmu svētku organizētāji nolēmuši pāriet pretuzbrukumā. “Facebook” konta “Manai Dzimtenei” laika joslā viņi publicējuši ierakstu, kurš sākas ar šķietami naivu, bet patiesībā nekaunīgi melīgu un maldinošu jautājumu: “Vai aizliegsim visus pasākumus, kuros Maestro personīgi nepiedalīsies?”
Var jautāt: kas tur nekaunīgs? Nekaunība slēpjas tieši šajā spējā izteikt apzināti melīgu jautājumu, it kā visi apkārtējie būtu tik dumji, ka nemanītu šo primitīvo manipulāciju. Jautājumam nav ne mazākā jēdzieniskā sakara ar diskutējamo tēmu. Toties tajā paslēpts dziļi maldinošs zemteksts. Neviens nekad nekādos apstākļos nav rosinājis aizliegt pasākumus, kuros Maestro personīgi nepiedalās. Tad kāpēc šis melīgais jautājums pašā virspusē? Ievadā. Pirmajā teikumā.
Šī manipulatīvā paņēmiena jēga ir pārbīdīt fokusu. Burtiski iepriekšējā dienā publiskajā telpā tika izplatīts Raimonda Paula paziņojums, kurā viņš skaidri un nepārprotami norādīja (atkārtoti), ka nevēlas sevi jebkādā veidā saistīt ar šo koncertu. Viņš uzsver, ka nekad nav devis piekrišanu sava vārda, uzvārda, attēlu vai preču zīmes izmantošanai šajā projektā.
Paula ieskatā organizatori ilgstoši un plaši izmantojuši viņa vārdu atpazīstamības veicināšanai un reklāmai, radot maldīgu priekšstatu par viņa aktīvu iesaisti un dalību. “Mans vārds tur ir pielipināts. Ļoti falši. Lai situāciju arī risinātu tiesiskā ceļā, esmu vērsies pie advokāta,” teikts paziņojumā.
Tagad fokuss tiek pārbīdīts no Paula nevēlēšanās sevi saistīt ar šo koncertu uz pavisam ko citu. Uz viņa fiziskās klātbūtnes šķietamo saistību ar autortiesībām. It kā pretenzijas būtu par to, ka ja reiz pats Maestro tur nebūs, tad arī viņa mūziku spēlēt nedrīkst. Tas, ka neviens šādas pretenzijas neizvirza, manipulatorus neuztrauc. Galvenais bija pārbīdīt fokusu, un, spriežot pēc komentāriem zem šī ieraksta, tas kaut daļēji ir izdevies. To, ka pats Maestro ar visām četrām kratās vaļā no šī pasākuma un nevēlas, ka viņu jebkādā veidā ar to saista, var, vismaz uz kādu brīdi, ignorēt.
Kā vienmēr, kad jāpārbīda fokuss, palīgā tiek ņemts neaizvietojamais glābšanas riņķis - “nomelnošanas kampaņa”. Ar pašu Raimondu Paulu priekšgalā? Tā jau tradīcija. Tiklīdz publiskajā telpā parādās kādi nosodoši raksti, bet pārliecinošu argumentu, ar kuriem tos atspēkot, nav, tad kā pēdējais līdzeklis vienmēr paliek mūžīgās žēlabas par “nomelnošanas kampaņu”.
Varu teikt par sevi. Neviens nekad man nav nedz lūdzis, nedz prasījis kaut ko uzrakstīt par šo pasākumu. Šā gada 8. janvārī “Neatkarīgajā” bija publicēts mans raksts “Kāpēc gan Ķirsim nesarīkot pašam savus “Jāņa Ķirša dziesmu svētkus MANAI DZIMTENEI””. Raksts tapa pēc manis paša iniciatīvas pēc tam, kad Raimonds Pauls savas 90 gadu jubilejas priekšvakarā intervijā Latvijas Televīzijai stāstīja: “Esmu kategoriski pret. Tie nebūs mani dziesmu svētki, jo tā, kā es redzu dziesmu svētkus un kā es gribēju, tā nebūs.”
Nepazīstu ne Ķirsi vecāko, ne Ķirsi jaunāko, bet šis tas par vecāko dzirdēts ir. Un ne tas labākais. Redzot, ka Pauls saka: “Tur uzņēmās cilvēki kaut kādi, sāka veikli rīkoties, kaut ko darīties un dalīt,” man šie Paula vārdi nešķita negaidīti. Drīzāk otrādi, un šī organizatoru saplēšanās ar Maestro likās jau pavisam likumsakarīga.
Tagad Ķiršu dziesmu svētku organizētāji cenšas sabiedrībai radīt iespaidu, ka Paulam kāds ir “sagrozījis galvu”, par viņiem kaut ko sastāstījis. “Manai Dzimtenei”: “..atsevišķas personas ir apzināti sniegušas Maestro Raimondam Paulam maldinošu informāciju par pasākumu un tā rīkotājiem.”
It kā Pauls būtu tāds “muļķītis”, kuram mistiski ļaundari var visādas muļķības iestāstīt. Un pat ja tā būtu. Jau savā 8. janvāra slejā rakstīju: “Paulam kā jau lielam māksliniekam ir savas īpatnības. Nav viņam tas pielaidīgākais raksturs. Drīzāk otrādi - visai ass un nepiekāpīgs. Taču tas nav nekāds noslēpums. Tas nozīmē: ja gribi pelnīt ar Maestro vārdu; ja gribi likt Paula vārdu koncerta nosaukumā, tad rīkojies tā, kā grib cilvēks, kura vārdu šis koncerts nes. Savas ambīcijas paslēp dziļākajā atvilktnē. Aizmirsti par tām. Vai tiešām tik grūti? Ja nu kāds šīs ambīcijas noslēpt nevar un viņam liekas, ka viņš zina labāk, kas publikai vajadzīgs, tad lai rīko koncertus, kuros atskaņo viņa paša komponētos skaņdarbus.”
Pasākuma organizētāji tagad izņēmuši Paula vārdu no koncerta nosaukuma un domā, ka ar to veikli būs visu atrisinājuši. It kā lietas būtība būtu šajā nosaukumā, nevis tajā netveramajā, neredzamajā, bet gluži fiziski sajūtamajā aurā, kas apvij šos vārdus: Raimonda Paula MANAI DZIMTENEI. Tajā aurā, ko viņi savam pasākumam tā ar nav varējuši pieaudzēt. Kura no tā kā no svešķermeņa ir organiski atgrūdusies. Tiesa, šī nosaukuma otru daļu - “Manai Dzimtenei” - viņi ir paturējuši. Ja nevar piesavināties Raimonda Paula vārdu, tad jāsamierinās ar ne vairāk, ne mazāk kā ar “Manai Dzimtenei”.
Šis gadījums ir spilgts piemērs tam, kā sagandēt lieliski domātu pasākumu. Uz meliem, uz nepatiesībām neko paliekošu neuzcelsi. Kā mēdz teikt: karote darvas sabojā mucu medus. Vai nedaudz piezemētāk: ar netīrām rokām gar jebko tīru grābstoties, to neglābjami sasmērēsi.
Vai pavisam vienkārši: ja nevari celt, tad nav ko nest. Noorganizēt dziesmu svētkus “Manai Dzimtenei” Mežaparkā tomēr nav tas pats, kas Dzintaru koncertzālē “Jauno vilni” sarīkot un nelikumīgi pārbaudīt darbinieču krievu valodas zināšanas.
