Gadumijas sagaidīšanas tradīcijās latviešiem raksturīga laimes liešana, kas pēc būtības ir tā pati zīlēšana kafijas biezumos. Pamēģināsim kaut ko līdzīgu izdarīt ar Latvijas politiskās nākotnes prognozēšanu. Kas mūs gaida 2026. gadā? Pareizāk sakot, kas mainīsies pēc 3. oktobrī paredzētajām 15. Saeimas vēlēšanām?
Runājot par jebkurām prognozēm, obligāta atruna ir - ja pasaulē (Eiropā) nenotiek kaut kas neparedzēts un briesmīgs. Ar to saprotot liela mēroga karu. Līdz ar to mēs runājam par to, kas varētu notikt, ja starptautiskais stāvoklis saglabāsies apmēram tāds pats kā līdz šim.
Galvenais 2026. gada politiskais notikums būs 15. Saeimas vēlēšanas 3. oktobrī. Politiskā krāsu palete pamazām iekrāsojas, un varam iezīmēt iespējamos scenārijus. Uzreiz jānorāda uz tām partijām, kuras Latvijā a priori ir izslēgtas no reālā politiskā procesa. Neatkarīgi no tā, cik lielu mandātu skaitu šīs partijas iegūst vēlēšanās. Agrāk šāda partija bija “Saskaņa”, tagad “Stabilitātei!” (S!) un “Suverēnā vara” (SV). Līdz ar to nav lielas nozīmes apspriest šo partiju politiku un potenciālās izredzes.
Lai arī ideoloģiski tuvu pozīciju ieņem “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un šajā Saeimas sasaukumā tai nebija nekādu izredžu iekļūt koalīcijā, LPV ir partija, kuras iespējas tomēr ir atkarīgas no iegūto mandātu skaita. Ja tas būs pietiekami liels, tad zināmas apstākļu sakritības gadījumā šai partijai pastāv niecīgas, bet tomēr lielākas par nulli, iespējas iekļauties koalīcijā.
Latvijas politiskā spektra galvenā robežšķirtne, kas ir starp tām partijām, ar kurām var sastrādāties un ar kurām nevar, ir viena. Tā ir attieksme pret Putina Krieviju. To nosaka Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis, pašreizējā ģeopolitiskā situācija un, galu galā, Latvijas vēsturiskā pieredze.
Ja kāda partija nevar skaidri un nepārprotami nosodīt Krievijas agresiju Ukrainā, tad tai nav ko cerēt uz vietu koalīcijā nevienā salikumā (kā tas ir ar jau pieminētajām S! un SV). LPV atrodas uz robežas, jo vārdos tā it kā nosoda Putina agresiju, bet teikt, ka to dara skaidri un nepārprotami (stāvot blakus Ungārijas premjerministram Viktoram Orbānam), arī nevar.
Tā kā LPV līderis Ainārs Šlesers sēž kuslā opozīcijā Rīgas domē un partija nevar palepoties ar kādiem vērā ņemamiem sasniegumiem, tad nav pamata domāt, ka šai partijai ir būtiskas izredzes uzlabot pašreizējo situāciju un cerēt, ka to aicinās pēcvēlēšanu koalīcijā. LPV stāvokli pasliktina arī kustība “Bez partijām”, kas darbojas daļēji līdzīgā protesta elektorāta nišā.
Ja reiz pieminam “Bez partijām”, tad pieļauju, ka sensitīvais Krievijas jautājums varētu būt viens no tiem grūti ignorējamajiem ziloņiem istabā, kuri apgrūtina šai kustībai konsolidēties lielā, nopietnā spēkā. Ir zināms paša Alvja Hermaņa bezkompromisa atbalsts Ukrainai un ne mazāk dedzīgs nosodījums Putina politikai, bet vai tādās pašās pozīcijās ir citi šīs kustības aktīvisti, ir liels jautājums. Bet bez skaidras un principiālas atbildes uz šo jautājumu nav pat ko domāt par nopietnu startu vēlēšanās.
Visas pārējās šobrīd uz laukuma esošās partijas (tās, kas pretendē pārvarēt 5% barjeru) ir skaidrās antiputiniskās pozīcijās. Līdz ar to cīņa par vietu pie lemjošā galda būs tikai starp tām (un “Bez partijām”, ja tai izdosies nepārprotami pozicionēties Krievijas - Ukrainas kara jautājumā).
Tātad ko mēs redzam? Kreisajā spārnā lepnā vientulībā, tikpat kā bez konkurentiem atrodas “Progresīvie”. Var teikt, ka kreisi liberālais spārns ir noslēdzis stabilizācijas procesu un beidzot konsolidējies. Viņu elektorālā bāze ir stabila un diez vai var būtiski mainīties atkarībā no partijas aktivitātēm. Kaut vai tāpēc, ka viņu vēlētājiem nav politisko izvēļu alternatīvas.
Kreisi mērenajā spārnā “Progresīvie” dala balsis ar “Jauno vienotību” (JV), bet šīs nišas balsotāju izvēli galvenokārt ietekmē tieši “Vienotības” sniegums. Sanāk diezgan paradoksāli - jo grūtāk klājas Evikas Siliņas valdībai, jo zemāks JV reitings, toties augstāks tajā pašā valdībā esošās partijas “Progresīvie” reitings. Jebkurā gadījumā “Progresīvie” var būt samērā droši - 15. Saeimā viņi iegūs vairāk vietu nekā šajā Saeimā.
Par JV var teikt tieši pretējo - cerības atkārtot 2022. gada vēlēšanu izcilos rezultātus tikpat kā nav. Taču uz to arī JV necer. Arī 20 vietas viņiem būtu ļoti pieklājīgs rezultāts. Pat 15 vietas nevarētu uzskatīt par smagu sakāvi.
Bet kā tad ar solījumiem aizslaucīt “Vienotību” vēstures mēslainē? Kāpēc, neraugoties uz pēdējām vietām ES statistikas tabulās, liela daļa vēlētāju turpina par JV balsot? Atbilde ir pagalam vienkārša.
Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku (pat ne neliela saujiņa, bet ievērojama daļa), kuri dzīvo labi un kopumā ir apmierināti gan ar dzīvi, gan dzīves apstākļiem. JV valsti vada puslīdz sakarīgi un nekādus milzu podus negāž. Tas, ka zināmai daļai (arī ne mazai) šķiet, ka sliktākus vadoņus un lielākus podu gāzējus grūti iedomāties, tikai apstiprina likumu - katram savi priekšstati par vēlamo lietu kārtību. Vieni balso par JV, citi par protesta sarakstiem.
Latvijas pilsoņa vidējo politisko gaumi kopumā iemieso labēji centriskie spēki - ZZS, “Apvienotais saraksts”, Nacionālā apvienība. Šī gaume ir viegli konservatīva, viegli nacionāla un viegli aizdomīga pret dažādiem padomdevējiem ar gudriem ģīmjiem. Tas, ka kāds ir studējis sociālās zinātnes solīdās Rietumu universitātēs, Latvijas caurmēra pilsoņa acīs ir nevis pluss, bet mīnuss. Tātad inficējies ar kreisi liberālo marksisma bacili. Lūdzu, pie “Progresīvajiem”, ne pie mums.
Tieši šīs partijas (NA varbūt ieņem mazliet specifiskāku nišu) ir tas politiskais centrs, kas pārstāv politiski remdeno sabiedrību, kas visās sabiedrībās ir skaitliskais vairākums. Šīs partijas vienmēr ir spēlējušas pēc vecajiem noteikumiem un sola to darīt arī turpmāk. Lai ko tās arī teiktu, to galvenais vēstījums sabiedrībai (lai arī tas netiek skaļi uzsvērts) ir nodrošināt to visu veidu stabilitāti, kurai patiesībā ir augsts pieprasījums.
Bieži rodas jautājums: kāpēc partijām, kuras nemitīgi runā par dakšām, ar kurām trieks prom “visus tos riebekļus, kas ieperinājušies Jēkaba ielā”, ir tik grūti iegūt vairākumu. Pat kopā ar “nepieskaramajām partijām” - S! un SV - tās paliek dziļā opozīcijā. Vai tad pieprasījums pēc galdiņa apgāšanas kājām gaisā ir tik niecīgs?
Grūti teikt, cik liels ir šis pieprasījums pēc galdiņa apgāšanas, bet tas, ka liela šo galdiņa gāzēju daļa ir Putinam tuvās ideoloģiskās pozīcijās, nekādi nespēlē pa labu radikāļu nometnei. Arī to cilvēku skaits, kuri gatavi piedalīties protesta demonstrācijās, liecina, ka pārliecība par revolucionāro situāciju un dziļo bedri, kurā it kā esam, ir stipri pārspīlēta.
Nevar noliegt, ka daudzi ir nikni, neapmierināti un bez lamāšanās nevar paskatīties uz valdošo sejām. Viņi ir gatavi: vienalga ko, tikai ne “šos purnus”. Taču, izrādās, “mierīgo” ir vairākums: nuja, šitie jau diez kas nav, bet kuri ir labāki?
Tā vien izskatās, ka liela sabiedrības daļa apzināti vai neapzināti ir nonākusi pie secinājuma, ka valdības ietekme uz cilvēku labklājību kopumā ir pārvērtēta, savukārt pašas sabiedrības, pašu cilvēku ietekme nenovērtēta. Citiem vārdiem, kāda sabiedrība (tauta), tāda arī valdība. Ar visām iespējamajām variācijām. Kas tik mums nav bijis pie stūres! Sākot ar Godmani, Šķēli, Repši, Kalvīti, Dombrovski, Kariņu un tagad Siliņu.
Visādi vadoņi ir bijuši, bet neviens nav licies pietiekami labs visiem. Par ikvienu no augstāk minētajiem var teikt: katram no viņiem ir bijuši gan dedzīgi atbalstītāji, gan ne mazāk kvēli nosodītāji. No visiem valdību vadītājiem labākos ekonomiskos rādītājus ar lielu atrāvienu uzrādīja Kalvītis. Nu un? Tik un tā tieši viņš ir viens no nemīlētākajiem premjeriem Latvijas vēsturē.
Arī laimes lāča vedēju mums nav trūcis. Ir bijuši zobu tīrīšanas skubinātāji, tāpat kā aicinātāji saspiesties ciešāk mugurām kā pingvīniem Antarktīdas ledainajos vējos. Vienmēr rezultāts ir aptuveni vienāds. Vienam mazliet labāks, citam mazliet sliktāks. Tik bieži ir noticēts nosacītajiem kaimiņiem un gobzemiem, ka turpināt ticēt kārtējiem brīnumlīdzekļa tirgoņiem vairs nav spēka. Tad jau labāk, lai tie paši vecie. Ja nebūs labāk, tad vismaz nebūs daudz sliktāk.
Nedomāju, ka te ir īsti vietā pārmest nevēlēšanos riskēt, bailes no augstu mērķu uzstādīšanas un neticību tos sasniegt. Drīzāk tā ir pieredzējuša zemnieka gudrība - labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Ja deviņas reizes esmu katru reizi balsojis par “jauniem spēkiem, kas patrieks vecos, sen kā aizsēdējušos āžus”, bet katru reizi sanācis vilties, tad varbūt kaut kas nav kārtībā nevis ar tiem “āžiem”, bet gan ar mani pašu. Ja jau tik viegli esmu deviņas reizes uz plika āķa uzķēries.
Lai nebūtu pārpratumu. Nebūt neaģitēju balsot par “vecajiem āžiem”. Vispār neko neaģitēju. Vienkārši izvērtēju Latvijas politisko procesu no dažādiem skatu punktiem, jo cilvēkiem, atrodoties ierobežotā informatīvā burbulī, var rasties vienpusējs priekšstats par apkārt notiekošo. Un tad rodas šie izbrīnītie izsaucieni: nu kas gan par šitiem balso? Ja reiz balso, tātad ir pietiekami liels sociālais pieprasījums, kuru citā burbulī esošie vienkārši neredz un nesaprot.
Nevar noliegt, ka politiskajā arēnā daudzi patiešām ir aizsēdējušies. Nav šaubu, ka arī gaidāmajās vēlēšanās liela daļa tiks nomainīta. Tāpat ir vieta diskusijām par vēlēšanu sistēmas maiņu, kas turpināsies visu gadu līdz vēlēšanām un, iespējams, arī pēc tām.
Taču atbildēsim uz uzdoto jautājumu: vai pēc 3. oktobra vēlēšanām mūs gaida radikālas politiskas pārmaiņas? Kā to ņem. JV pārliecinošās līderības, jādomā, vairs nebūs, un premjers būs no citas partijas. Koalīciju arī turpmāk veidos stabilitāti un politisko pēctecību nodrošinošās (nopietnās jeb “valstiski domājošās”) partijas. Līdz ar to no politiskā sadalījuma aspekta nekādas radikālas izmaiņas nav gaidāmas. Tās partijas, kuras jau tagad ir virs 5% (atskaitot LPV, S!, SV), būs arī nākamās koalīcijas veidotājas.
Tas gan nenozīmē, ka nav iespējami kādi radikāli pavērsieni un lēmumi. Piemēram, fundamentāla SIF un citu tamlīdzīgu struktūru darbības un finansēšanas pārskatīšana. Reāla cīņa ar birokrātiju, budžeta caurskatāmības uzlabošana, pārvaldes reformas un citu būtisku jautājumu risināšanas uzsākšana. Darāmo darbu ir daudz, bet vismaz pagaidām viss liecina, ka pie tiem klāt būs jāķeras tiem pašiem, kas jau tagad aktīvi rosās politiskajā laukumā.
Ideja, ka kāds atnāks un visu, klusu ciešot, sakārtos, nav sabiedrībā īpaši populāra. Pārāk daudz visādu solītāju jau ir bijuši. Pārāk bieži cilvēki jau ir jutušies pievilti. Viņi baidās vilties atkal. Taču, no otras puses, ne uz mirkli nevajadzētu aizmirst, ka absolūti lielāko daļu no savas dzīves katrs veido pats saviem spēkiem. Tikai niecīga šīs dzīves daļa ir atkarīga no valdībām, kas nāk un iet. Nāks un ies. Tā ka viss galu galā ir katra paša rokās, neatkarīgi no tā, ko izzīlēsim Jaungada naktī.
