Aizvadītais 2025. gads ir iezīmējis lūzuma punktu pasaules kārtībā. Ir pienācis laiks runāt skaidru un tiešu valodu. Tā pasaules kārtība, kura bija vēl pirms gada, faktiski vairs nepastāv. Ir sākusies jauna ēra. Vai šis jaunais laikmets novedīs pasauli pie kādas globālās katastrofas, vai arī vēstures rats pagriezīsies tā, ka briesmas paies secen, to rādīs nākamais – 2026. gads, bet šobrīd skaidrs ir viens: mēs esam apokaliptiskam scenārijam tuvāk nekā jebkad agrāk kopš Otrā pasaules kara.
Pirms gada vēl varēja runāt par striktu Rietumu demokrātijas un Krievijas/Ķīnas autoritāro bloku nodalījumu un vismaz ideoloģisku pretstāvi, bet šobrīd vairs nav nekādas skaidrības, kurš kurā pusē ir. Krievijas mediji burtiski līksmo.
“Komsomoļskaja gazeta” savā aizvadītā gada apskatā raksta: “Nesen Baltais nams publicēja jauno - revolucionāro - ASV drošības stratēģiju: mūsu valsts vairs nav drauds Amerikai. Par draudu kļuvusi kareivīgā Eiropa. ASV vadītāja pasaules redzējums izrādījies tuvāks Krievijas prezidenta vērtībām nekā Vecās pasaules politiķu vērtībām. (..) Donaldam Krievija nav ienaidnieks, bet gan potenciālais partneris nākotnes kopīgajos projektos. Jo viņš saprot: divu kodollielvaru sadursme nozīmētu apokalipsi. Bet, lūk, Eiropa - tas ir liberālisma bastions, kuru nepieciešams sagraut, lai “padarītu Ameriku atkal varenu”.”
Jāatzīst, tā nav tukša propaganda. Tas ir ļoti precīzs reālās situācijas novērtējums. Trampa un viņa apkārtnes pasaules redzējums patiesi ir daudz tuvāks Putina redzējumam nekā Eiropas vadošo politiķu redzējumam. Tāpēc Trampam netīkamākais reģions ir tieši Eiropa. Nīstā Eiropa ar savu liberālo demokrātiju ir visu nelaimju sakne. Tieši tāpat domā arī Putins. Rezultātā ASV ir ideoloģiski tuvāka Krievijai, Ķīnai, Saūda Arābijai un Katarai nekā Eiropai.
Šā politiski idejiskā jucekļa rezultāts ir viens: globālais līdzsvars ir izjaukts. Tā kā vājāka ir kļuvusi tikai viena puse - Rietumi, tad globālas katastrofas varbūtība ir pieaugusi, jo atsevišķi spēlētāji var vēlēties izmantot šo izdevību, lai pārdalītu “globālo pīrāgu”.
ASV jauni draugi un sabiedrotie
Kas šī gada laikā ir noticis? Par to, ka pasaule kopš 1945. gada spēja izvairīties no lielām, globāla mēroga asinspirtīm, pirmām kārtām jāpateicas ASV. Tā pasaules kārtība, kura izveidojās pēc Otrā pasaules kara, balstījās uz to, ka ASV pirmās izgatavoja atombumbu, kļuva par pasaulē vadošo ekonomiku un bija gatavas stāties pretī jebkuriem destruktīvajiem, tas ir, visu krāsu nedemokrātiskajiem, autoritārajiem, totalitārajiem spēkiem.
Latvija šajā pasaules kārtībā varēja justies samērā droši, jo līdz 2004. gadam šķita, ka potenciālais agresors ir vēl vājš un neatkopies pēc zaudējuma Aukstajā karā. Savukārt pēc 2004. gada mūsu drošību sargāja NATO 5. pants un ASV kodollietussargs. Vismaz tā mums šķita, un tas mums deva samērā pārliecinošu drošības izjūtu.
2025. gadā viss strauji mainījās. Cerības, ka Trampa izolacionistiskā, pret Eiropu un NATO vērstā retorika ir tikai priekšvēlēšanu muldēšana, nepiepildījās. Izrādījās, ka tā ir viņa patiesā politiskā būtība, kura bez liekas slēpšanās tika demonstrēta jau pavisam drīz pēc inaugurācijas 20. janvārī, kad viņš atklāti izteica pretenzijas Dānijai, Kanādai, Meksikai, Panamai un citām valstīm.
Tramps pat necentās slēpt savu vēlmi tuvināties un līdzināties klajiem autokrātiem - tādiem kā Vladimirs Putins un Sji Dzjiņpins. Trīs nedēļas pēc inaugurācijas, 11. februārī, Maskavā, Kremlī, ar Putinu tikās Trampa personiskais draugs un biznesa partneris Stīvs Vitkofs. Nākamajā dienā - 12. februārī - Tramps pirmo reizi piezvanīja Putinam, bet 14. februārī Minhenes drošības konferencē ar ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa muti tika noformulēta jaunā ASV ārpolitiskā doktrīna.
Šajā ASV ārpolitikā vairs nebija vietas nedz atbalstam Ukrainai, nedz nosodījumam Krievijas agresijai, nedz apliecinājumiem NATO kolektīvajai aizsardzībai. Tā vietā izskanēja dažādi pārmetumi Eiropai. Faktiski Eiropa tika iezīmēta nevis kā sabiedrotais, bet gan kā konkurents vai pat pretinieks.
28. februārī Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vizītes laikā Baltajā namā sarīkotais skandāls skaidri nodemonstrēja, ka Trampa administrācija vairs nav Ukrainas pusē tās cīņā pret Krievijas agresiju. Vēlākie notikumi liecināja, ka, lai arī formāli Tramps ieņem it kā neitrālu pozīciju, faktiski viņš visai neslēpti nostājies Putina pusē.
Ar Putinu Tramps gada laikā runāja pa telefonu astoņas reizes (12. februārī; 18. martā; 19. maijā; 4. jūnijā; 14. jūlijā; 18. augustā; 16. oktobrī un 28. decembrī). 15. augustā pēc Trampa ielūguma Putins ieradās ASV, Aļaskā, Ankoridžā, kur Tramps Krievijas diktatoru sagaidīja lidostā ar izklātu sarkano tepiķi un personiskiem aplausiem, pēdējam tuvojoties. Trampa pirmās ārvalstu vizītes (ja neskaita piedalīšanos pāvesta Franciska bērēs Vatikānā) bija uz Saūda Arābiju, Kataru un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, skaidri iezīmējot viņa politiskās prioritātes: runāt ar tiem, kuriem ir nauda un kuri var kaut ko izdevīgu (personiski Trampam un viņa apkārtnes cilvēkiem) piedāvāt.
Drošības garantijas vairs nav spēkā
Daudzi pārmeta iepriekšējam ASV prezidentam Džo Baidenam, ka viņš ir pārāk neizlēmīgs attiecībās ar Putina Krieviju. Tomēr, lai kāda būtu Baidena piesardzība, viņš apliecināja ASV gatavību palīdzēt Ukrainai tik ilgi, cik vajadzēs. Baidens vairākkārt apliecināja gatavību aizstāvēt ikvienu NATO teritorijas collu. Tramps ne tikai publiski lielās, ka nav iedevis Ukrainai ne centu, bet ne reizi nav apliecinājis, ka aizstāvēs NATO valstis bruņota iebrukuma gadījumā.
5. decembrī Baltā nama mājaslapā tika publicēta tā pati ASV nacionālās drošības stratēģija, par kuru tik sajūsmināti raksta “Komsomoļskaja gazeta”. Šajā stratēģijā uz divām lapām atkārtoti jau agrāk izteiktie pārmetumi Eiropai, bet nav ne vārda par NATO kolektīvo aizsardzību un drošības garantijām. Uzsveru, tajā nav pat mājiena par to, ka ASV būtu gatavas iejaukties militārā konfliktā, ja tāds izceltos Eiropā un tajā būtu apdraudēta kāda NATO dalībvalsts.
Tas nozīmē, ka jārēķinās ar jauno realitāti, kurā ASV de facto ir izstājušās no esošās pasaules kārtības nodrošināšanas, toties ir iestājušās “iedomu pasaules” kārtības izveidošanā (Tramps: esmu beidzis astoņus karus un tūlīt beigšu devīto), kurā Putins ir “lāga puisis, es viņu lieliski pazīstu. Zinu, ka viņš vēl Ukrainai panākumus. Viņš grib izbeigt karu un noslēgt izdevīgu miera darījumu”.
Atstāsim ārpus iekavām minējumus, kāpēc šāda politiskā pozīcija jāpublisko. Kāpēc jāpaziņo, ka NATO kolektīvās drošības garantijas vairs nav spēkā? Kā interesēs tas tiek darīts? Trampa nekritisko atbalstītāju stāsti, ka tas tiekot darīts, lai Eiropa ātrāk pamostos un sāktu pati domāt par savu aizsardzību, varētu būt saprotami, ja Eiropā būtu miera laiki. Situācijā, kad agresors jau ir sajutis asins garšu un arvien biežāk izraisa dažādas provokācijas NATO teritorijā, šāda norobežošanās no formāli pagaidām vēl sabiedrotajiem vērtējama jau citā vārdā. Kā nodevība.
Kaut arī ASV joprojām ir lielākā un varenākā Rietumu lielvalsts, tā īsti vairs nav Rietumu līdervalsts. Lai gan gandrīz visi rietumvalstu vadītāji joprojām cenšas saglabāt ar Trampu labas attiecības un visādi viņam izdabā, agrākā starpvalstu uzticība ir zudusi, un to nebūs tik viegli atjaunot. Kā šis uzticības zudums atspoguļosies tālākajos notikumos, tajā skaitā ekonomiskajos, grūti prognozēt, bet pārmaiņas iespējamas milzīgas.
Pagaidām cerībām nav pamata
Lai nezīmētu bildi tikai tumšās krāsās, var teikt, ka vēl jau viss var mainīties. Trampa administrācija, izmēģinājusi izolacionisma politiku un konfrontāciju ar Eiropu, var kādā brīdī atzīt šo politiku par kļūdainu un atgriezties pie agrākās sadarbības. Pagaidām gan šādām cerībām nav pamata. Pazīmes, ka ASV būtu gatavas atgriezties vienā ideoloģiskajā nometnē ar Eiropu, nav redzamas.
Tikai tad, kad no 47. ASV prezidenta, vienalga kādā vārdu salikumā, būsim dzirdējuši, ka tiks aizsargāta katra colla NATO teritorijas, tad arī varēsim runāt, ka esam ceļā uz agrākās Rietumu vienotības atjaunošanu. Pagaidām šāds NATO vienotības apliecinājums no Trampa mutes nav izskanējis.
Tā vietā situācija ir tāda, kā to Halifaksas starptautiskajā drošības forumā šā gada 25. novembrī raksturoja antiputiniskais aktīvists, 13. pasaules čempions šahā Garijs Kasparovs: “N-A-T-O ir pārvērtusies par četriem atsevišķiem burtiem. Nekā vairāk tur nav. Tā ir militārā savienība, kas darbojas vienīgi uz papīra.” Šie Kasparova izteikumi izsauca plašu rezonansi pasaulē, bet konkrētus iebildumus, kas šos apgalvojumus apgāztu, neviens tā arī nav izteicis.
Dažādu līmeņu ierēdņu stāsti, ka patiesībā nekas neesot mainījies, NATO esot spēcīgāka nekā jebkad agrāk un alianse arī turpmāk ir gatava nodrošināt tās drošības garantijas, kādas tā ir uzņēmusies, neskan pārliecinoši, kamēr to pašu nepārprotami nebūs atkārtojis Tramps. Vai vismaz kāds viņa administrācijas atbildīgais loceklis - viceprezidents Dž. D. Venss, kara ministrs Pīts Hegsets vai valsts sekretārs (ārlietu ministrs) Marko Rubio. Neko tādu nedzirdam arī no viņiem.
Jāpasteidzas, kamēr “zelta zivtiņa” nav aizpeldējusi
Kāpēc 2026. gads var izrādīties izšķirošs cilvēces likteņiem? Tramps ir vērtīgākā likteņa dāvana, uz kādu Putins varējis cerēt savos saldākajos sapņos. Putins to apzinās, bet tāpat nedomā paiet savam labdarim kaut pussolīti pretī. Viņš ir pārliecināts, ka Tramps agrāk vai vēlāk izpildīs visas viņa iegribas.
Kāpēc Tramps ir tik uzkrītoši pakļāvīgs, ir atsevišķa raksta tēma, tāpēc to šeit neiztirzāsim. Toties atgādināsim, ka 2026. gada 3. novembrī būs ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanas, kurās tiks pārvēlēta visa Pārstāvju palāta un trešdaļa Senāta.
Politiskā tradīcija liecina, ka šajās vidustermiņa vēlēšanās gandrīz vienmēr vājākus rezultātus sasniedz tā partija, kuras prezidents ir ticis ievēlēts iepriekšējās vēlēšanās. Tas nozīmē, ka Trampa republikāņu partija varētu zaudēt vairākumu Pārstāvju palātā un varbūt pat Senātā. Tas savukārt stipri ierobežotu Trampa vienpersonisko varu. Sliktākajā gadījumā Trampam pat varētu draudēt atstādināšana (impīčments).
To lieliski saprot Kremlī, līdz ar to izteikums “Tramps agrāk vai vēlāk būs gatavs piepildīt visas Putina iegribas” nav gluži precīzs, jo šis termiņš var būt ierobežots līdz nākamā ASV Kongresa sanākšanai 2027. gada janvārī. Tātad Putinam ir brīvas rokas tikai līdz šim datumam. Pēc tam var visādi gadīties. Tāpēc Putinam ir jāpasteidzas, kamēr Vašingtonā sēž viņa “zelta zivtiņa” un tā vēl nav aizpeldējusi tālēs zilajās.
