Aizvadītais 2025. gads Latvijas politikā pagāja birokrātijas apkarošanas zīmē. Valsts augstākajā politiskajā līmenī tika atzīts, ka birokrātija ir smags akmens pie kājas valsts attīstībai.
Februārī valdība prezentēja “uzrāviena” plānu, kurš paredzēja birokrātijas mazināšanu par 25%. Arī apspriežot 2026. gada valsts budžetu, uzsvars tika likts tieši uz to izdevumu samazināšanu, kas saistīti ar birokrātiskajiem tēriņiem. Tagad, gada nogalē, varam visai droši teikt, ka rezultāts šai cīņai ar birokrātijas hidru ir ierastais - čiks. Nav nevienas kaut cik nozīmīgas lietas, ko parādīt sabiedrībai kā sekmīgu un uzskatāmu šīs “cīņas” rezultātu.
Šis bēdīgais iznākums nav pārsteidzošs. Pat vairāk. Būtu bijis liels pārsteigums, ja šai “cīņai” ar birokrātiju būtu kaut minimāli panākumi. Kāpēc?
Pirmām kārtām tāpēc, ka “cīņai” pret birokrātiju trūka metodoloģiskā, varētu pat teikt, zinātniskā (vai filozofiskā) aspekta. Citiem vārdiem, birokrātijas apkarošanas pasākumiem tika pieiets bez pienācīgas teorētiskās bāzes.
Jāatzīst, ka teorija bieži vien sabiedrībā tiek nepelnīti noniecināta, uzskatot: nav ko lieki teoretizēt, jārīkojas. Kaut vai bez plāna, bez teorētiskās bāzes, bez rūpīgas situācijas analīzes. Diemžēl prakse liecina, ka šāda rīcība ātri vien iestrēgst it kā neparedzētu grūtību zampā un enerģiskās rosības ritenis sāk griezties tukšgaitā.
Tieši tā sanāca ar valdības februārī prezentēto “4x4 uzrāviena plānu”, kurā viena no sastāvdaļām bija birokrātijas samazināšana par 25%. Cerēt uz citu rezultātu, ja par “birokrātijas mazinātājiem” tiek nozīmēti tie paši birokrāti, kuru darba metodes un instrumenti ir tieši tie, kurus plānots “apkarot”, bija, mazākais, naivi.
Atgriežamies pie teorijas. Kad tiek runāts par birokrātiju un tās mazināšanu, tad nekad nedrīkst aizmirst pašu galveno birokrātisko struktūru pamatuzdevumu. Neatkarīgi no šīs struktūras formālā uzdevuma pamatuzdevums jebkurai no tām ir viens - sevis pašas apkalpošana.
Formālais uzdevums, kuru ikviena birokrātiskā struktūra kā spožu neona izkārtni vai vairogu tur sev priekšā, ir tikai blakus uzdevums, kura funkcija ir pamatot šīs struktūras šķietami obligāto nepieciešamību. Formula ir vienkārša. Ja mūs likvidēs, tad viss sabruks.
Dažkārt argumenti ir vēl trakāki - ja aiztiksiet mūs, tad mirs cilvēki. Tas nav pārspīlējums, jo gandrīz jebkura birokrātiskā struktūra var sagudrot cēloņsakarību virkni, kura “pierāda”, ka viņu likvidācija ar zināmiem nosacījumiem varētu novest līdz letāliem iznākumiem.
Tāpēc viens no birokrātijas aizsargmehānismiem ir sabiedrības un viņu potenciālo likvidētāju baidīšana un draudi. Tā kā pret šiem draudiem visjūtīgākie ir tieši birokrāti, tad skaidrs, ka viņi ir arī visnevarīgākie birokrātijas apkarotāji. Birokrātu vietā ir jāliek tādi cilvēki, kuri ir imūni gan pret šiem draudiem, gan bailēm, gan vaimanām, gan kaunināšanu.
Tas nozīmē, ka vienīgā iespēja patiesi samazināt birokrātiju ir šo uzdevumu virzīt kā politisko uzstādījumu. Respektīvi, likt kā politiskās programmas stūrakmeni un dzīt visam citam pa priekšu.
Skeptiķi var iebilst. Bija jau mums tāda partija (KPV), kura savā programmā ierakstīja, ka likvidēs pusi ministriju. Atstāšot tikai astoņas. Kad šī partija tika valdībā, tad ar zobiem un nagiem cīnījās par tām pašām ministrijām, kuras pirms vēlēšanām solīja likvidēt.
Lai nodrošinātos pret KPV nelāgās pieredzes atkārtošanos, politiskajām partijām jāuzstāda reālistiski sasniedzami plāni. Turklāt nevis abstrakti “samazināt birokrātiju par 25%”, bet gan ļoti konkrēti. Piemēram, likvidēt SIF un tās paspārnē izveidoto tā dēvēto NVO ekosistēmu. Neatkarīgi no šo NVO nosaukumiem un formulētajiem mērķiem galvenais to uzdevums - uzturēt darba kārtībā “savu” problēmu, izgudrot sev dažādus “darbus”, bet galvenais - rūpēties par bagātīgām finanšu plūsmām sev un savai apkārtnei.
Kā liecina pasaules prakse, un Latvija šajā ziņā nav izņēmums, šīs NVO veido plaši sazarotu, savstarpēji atbalstošu ekosistēmu, kuras locekļi parazitē uz pārējās sabiedrības rēķina, uzdodoties tieši par šīs sabiedrības interešu dedzīgākajiem aizstāvjiem.
Ņemot vērā cilvēku skaitu, kas barojas šajā uzblīdušajā ekosistēmā, ir pilnīgi skaidrs, ka SIF likvidācija izsauktu neiedomājami skaļu un dvēseli plosošu ķērkšanu. Varbūt pat ne mazāku kā puses ministriju likvidēšana. Taču ir būtiska atšķirība starp SIF likvidēšanu un “atstāsim tikai astoņas ministrijas”.
Ja ministrijas politiski tiek dalītas, atbilstoši vēlēšanu rezultātiem, un tās ir tās “konfektes”, kuras politiskās partijas saņem par sekmīgu startu vēlēšanās, tad NVO ekosistēma no vēlēšanu rezultātiem ir tikpat kā neatkarīga.
Tas nozīmē, ka visas šīs partijas, izņemot divas minētās, var iet uz vēlēšanām ar stingru un nelokāmu saukli - likvidēsim SIF - tikpat kā ne ar ko neriskējot. Jāizrāda tikai tikpat stingra politiskā griba un jānodemonstrē patiesa imunitāte pret gaidāmo draudēšanu, kaunināšanu un biedēšanu. Tas ir, jāizrāda politiskā drosme, iepretī izplatītajai gļēvulībai. Vai tas būtu par daudz prasīts no mūsu partijām?
