Šobrīd viena no populārākajām fotogrāfijām ASV tīmeklī ir bilde, kurā tiek jaukts nost ASV prezidentu oficiālās rezidences – Baltā nama – austrumu spārns, lai tā vietā uzceltu plašāku banketu zāli saviesīgu pieņemšanu rīkošanai. Šīs fotogrāfijas popularitāte slēpjas tās simbolismā, kuru raksturo tai veltītie komentāri – šis attēls labāk nekā tūkstoš vārdu raksturo to, ko Tramps dara ar ASV.
Taču tā tas neliekas visiem. Pašam Trampam ir nesatricināma pārliecība, ka viņš uzlabo Baltā nama arhitektūru. Tieši tāpat kā saliekot zeltījumus Baltā nama interjera elementos. Kādam tas liekas bezgaumības iemiesojums, bet citam diženuma, varenības un bagātības apliecinājums.
Ar šīm liriskajām atkāpēm gribēju ilustrēt ASV tēlu mūsdienu pasaulē. Vieniem šķiet, ka ASV strauji zaudē prestižu un vairs nepārstāv Rietumus (Anderss Eslunds: Eiropai, Apvienotajai Karalistei, Kanādai, Japānai un Ukrainai ir jāizslēdz Tramps no jebkādām turpmākām sarunām par Ukrainu, jo Tramps pārstāv Putinu, nevis Rietumus), kamēr citiem tieši otrādi: Tramps ir vienīgais, kas neļauj Rietumiem iebraukt kreiso liberāļu izraktajā grāvī.
Ar to gribu teikt, ka Trampa un Trampa atbalstītāju loģika un pasaules uztvere ir īpaša. Tā ne vienmēr sakrīt ar “solīdās” sabiedrības priekšstatiem par “skaisto”. Izejot no šīm uztveres īpatnībām, Trampa vēlme pēc Nobela miera prēmijas, kas sākotnēji izskatījās “aiz matiem pievilkta”, tagad jau kļūst acīmredzama un pat neslēpta. Tieši tā kļuvusi par galveno motivējošo elementu Trampa ārpolitiskajās aktivitātēs.
Šeit jāpaskaidro, ko domāju ar vārdiem - “aiz matiem pievilkta”. Trampa izteikumi un rīcība viņa prezidentūras pirmajos mēnešos tik ļoti nesakrita ar Nobela žūrijas ētisko un estētisko gaumi, ka šķita: tas taču absurds. Lai nu kuram, bet tādam kā Tramps šī prēmija “nespīd” nekādā gadījumā.
Pēdējo mēnešu laikā situācija ir mainījusies. Tramps pats sev un savai apkārtnei ir sekmīgi iestāstījis, ka it kā esot beidzis astoņus karus. Krievijas - Ukrainas karš būšot devītais. Lai gan vienīgais karš, kurš patiešām tika izbeigts ar tiešu Trampa administrācijas iesaisti (panākts pamiers, par kura ilgtermiņa stabilitāti gan ir lielas bažas), ir Izraēlas - palestīniešu konflikta akūtā karadarbības fāze. Ņemot vērā šā konflikta lielo starptautisko atpazīstamību un rezonansi, šī pamiera panākšana vērtējama kā nenoliedzams Trampa ārpolitiskais sasniegums, kurš radikāli maina Trampa izredzes uz Nobela prēmiju.
Atliek vēl tikai atrisināt otru liela mēroga konfliktu: Krievijas - Ukrainas karu, un tad patiesi Tramps varēs teikt: ja ne man, tad kam gan citam pienākas šī prēmija. Paša Trampa slavas kāri un tieksmi pēc atzinības visi jau pamanījuši, un šo viņa vājību pret glaimiem izmanto visi, kuriem no viņa kaut ko vajag.
Putins nav izņēmums. Katrā sarunā ar Trampu viņš atkārto Trampa iemīļotās tēzes, ka 2020. gada vēlēšanās viņam uzvara tika nozagta un visa šī jezga ar Ukrainas karu ir vecā marasmātiķa Baidena vaina. Putins publiski ir atkārtojis Trampa teikto, ka šis karš nekad nebūtu sācies, ja viņš tajā laikā būtu bijis ASV prezidents.
Nav šaubu, ka Tramps šiem glaimiem nekritiski tic. Izejot no šīs ticības, viņš ilgu laiku bija pārliecināts, ka arī Putins viegli pakļausies viņa harismas neatvairāmajam vilinājumam un izpildīs visas prasības. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats Tramps platiem soļiem gāja pretim Putinam vairāk, nekā pēdējais varētu cerēt rožainākajos sapņos.
Tramps Putinam solīja Krimas starptautisku atzīšanu, visu iekaroto teritoriju de facto atstāšanu pilnā kontrolē, sankciju atcelšanu, starptautiskās izolācijas noņemšanu un plašu, vispusēju ekonomisko sadarbību. Ko vēl vairāk Putins varētu vēlēties?
Taču Trampam par pārsteigumu Putins no šā izdevīgā piedāvājuma atteicās. Trampam kā darījumu cilvēkam par to nevajadzētu brīnīties. Gadās, ka darījumu partneri atsakās arī no izdevīgiem piedāvājumiem. No tā jāizdara secinājumi. Kaut kas jāmaina pašam savā rīcībā. Īpaši, ja atsakās nevis vienu reizi, bet vairākas reizes.
Tramps sešas reizes garas stundas runāja ar Putinu pa telefonu. Tramps uzaicināja Putinu pie sevis uz Ankoridžā, Aļaskā, kur viņa priekšā izklāja sarkano tepiķi un aplaudēja, sagaidot dārgo viesi izkāpjam no lidmašīnas. Taču, kā ziņo “Financial Times”, sarunu laikā aci pret aci bijis spiests klausīties lekcijas par Krievijas vēsturi vēl no Rjurika laikiem. Tas ir, no 9. gadsimta laikiem.
Šī Putina atklātā Trampa vazāšana aiz deguna jau kļuva nenoslēpjama. Pat Trampam lojālā “Fox News” bija spiesta atzīt, ka Ankoridžas tikšanās ir bijusi izgāšanās, ko pēc mēneša ilga noilguma atzina arī pats Tramps. Noplūde presē par sarunu detaļām Ankoridžas tikšanās reizē un Trampa dusmošanos uz Putinu nevarēja notikt bez paša Trampa ziņas, jo šajās sarunās piedalījās ļoti ierobežots personu loks. Ar šo noplūdi Tramps it kā deva signālu Putinam, ka neļaus vēl ilgāk sevi mānīt.
Vienlaikus ar noplūdēm par Trampa balss pacelšanu, tiekoties ar Putinu, parādījās noplūdes par iespējamo spārnoto raķešu “Tomahawk” (darbības rādiuss - 2500 km; 450 kg kaujas lādiņš) piegādi Ukrainai. Vēl vairāk, izskanēja baumas, ka šīs raķetes jau esot Ukrainas teritorijā un gaidot Trampa atļauju izmantošanai. Uz žurnālistu jautājumiem par raķetēm “Tomahawk” Tramps atbildēja izvairīgi un divdomīgi, liekot Kremlim nervozēt.
Putins uzķērās un noraustījās. Pagājušo ceturtdien, dienu pirms paredzētās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska tikšanās ar Trampu Vašingtonā, Putins piezvanīja Trampam. Par pašu sarunu ir maz informācijas, toties ir visiem redzama Trampa retorikas maiņa. Viņš pēkšņi sāka runāt, ka raķetes “Tomahawk” esot nepieciešamas pašām ASV (to ASV ir vairāki tūkstoši, bet Ukrainai tika solītas 25-40). Tikšanās laikā ar Zelenski uz konkrētu žurnālistu jautājumu par šo raķešu piegādēm Tramps atbildēja: ““Tomahawk” ir ļoti bīstams ierocis. Ļoti bīstams. Es domāju, ka mēs šo karu varam izbeigt arī bez “Tomahawk”.”
Putins Trampam piedāvāja vēlreiz satikties. Šoreiz Budapeštā. NATO un ES valsts galvaspilsētā. Tramps piekrita, taču ar nosacījumu, ka abu valstu ārlietu resora vadītāji - Marko Rubio un Sergejs Lavrovs - iepriekš saskaņos ne tikai darba kārtību, bet jau iepriekš sagatavoto dokumentu par karadarbības pārtraukšanu un pamiera nosacījumiem, kuru šajā tikšanās reizē tad varētu parakstīt.
Jau šobrīd ar augstu ticamību var prognozēt, ka šādu dokumentu neizdosies saskaņot, jo nekas (izņemot Putina neseno zvanu Trampam) neliecina, ka Putins būtu gatavs atkāpties no saviem nosacījumiem: četri Ukrainas apgabali to administratīvajās robežās pāriet Krievijas jurisdikcijā plus Krima, kas it kā ir ārpus diskusijām; Ukrainas demilitarizācija (ierobežoti, tikai iekšējās drošības nodrošināšanai paredzēti bruņotie spēki); denacifikācija (pilnīga valsts politiskās pārvaldes nomaiņa uz Krievijai draudzīgu valsts pārvaldi pēc Baltkrievijas parauga); starptautisko sankciju atcelšana; iesaldēto finanšu resursu atsaldēšana un atgriešana Krievijai. Jautājums par NATO spēku atvilkšanu līdz 1997. gada robežām pagaidām netiek aktualizēts.
Tā kā par vienošanos ar šādiem nosacījumiem nevar būt ne runas ne no Zelenska, ne arī no Trampa puses, lai cik pēdējais gribētu noslēgt mieru, vienalga ar kādiem nosacījumiem, tad skaidrs, ka miers Ukrainā pagaidām ir visai neskaidra mirāža.
Taču Trampa nepārvaramā godkāre šajā gadījumā var nospēlēt savu lomu. Gan uz vienu, gan otru pusi. Kā jau minēju: Trampa sapnis par Nobela prēmiju šobrīd ir tuvāks nekā jebkad agrāk. Atliek tikai līdz nākamā gada oktobrim noturēt rāmjos Izraēlu un “Hamās”, lai tie atkal nesāk viens otru bez ierobežojumiem slepkavot, un jāaptur aktīvā karadarbība Ukrainā.
Ukraina visos iespējamos veidos demonstrē, ka ir gatava ne tikai mieram, bet gatava arī izvirzīt Trampu Nobela prēmijai, ja vien viņam izdosies piespiest Putinu pieņemt Trampa (Putinam patiesībā izdevīgos) noteikumus. Lai arī Tramps un viņa palīgs Stīvs Vitkofs, kā liecina noplūdes “Financial Times”, piektdienas tikšanās laikā spieduši Zelenski vēl vairāk piekāpties un atdot Krievijas neieņemtās teritorijas Doneckas apgabalā, publiski Tramps no šīm prasībām jau ir norobežojies.
Atbildot uz žurnālistu jautājumiem pirmdien, lidmašīnā no Mar-a-Lago Tramps atzina, ka viņa miera plāns paredz karadarbības pārtraukšanu, pusēm paliekot pie pašreizējās frontes līnijas. “Tie ir 78% Doneckas apgabala teritorijas, kas paliek Krievijai,” precizēja Tramps.
Zināmu optimismu rada noskaņojums gan ASV sabiedrībā, gan medijos. Kā liecina aptauju dati (brookings.edu), vairākums (59-62%) amerikāņu izjūt lielākas simpātijas pret Ukrainu nekā Krieviju (tikai 2-3% atbalsta Krieviju). Citā aptaujā (pewresearch.org) 13% ir noskaņoti pret Krieviju labvēlīgi, bet 85% - nelabvēlīgi (rekords kopš 1989. gada).
Arī mediju telpā valda neapmierinātība ar Trampa nesaprotamo piekāpību Putinam. “The Washington Post” apkopojusi savu lasītāju komentārus un secinājusi: “Vairākums pauž skepsi par Trampa spēju stāties pretī Putinam, kas liek domāt, ka Tramps tiek ne tikai “apspēlēts”, bet ir arī aktīvi iesaistīts. Tiek izteikti minējumi, ka Tramps atrodas Putina ietekmē potenciālas šantāžas vai finansiālu apsvērumu dēļ, kamēr citi norāda, ka Tramps jūsmo par Putinu un labprāt gribētu būt viņa statusā ASV.
Lai arī daudzi uzsver Trampa šķietamo naivumu un gatavību būt par manipulāciju objektu, citi apgalvo, ka Tramps drīzāk ir labprātīgs līdzdalībnieks, nevis upuris. Kopumā diskusijās parādās dominējošs uzskats, ka Trampa rīcība konsekventi ir par labu Putinam, izraisot jautājumus par viņa motivāciju un ietekmi uz ASV ārpolitiku.”
Lai cik dvēseliski tuvs Trampam liktos Putins, ar šādu sabiedrisko domu fonā viņam būs grūti turpināt atbalstīt Putina kara plānus. Ja Budapeštā atkārtotos Ankoridžas fiasko, tad tas Trampa reitingus nekādi neceltu, un to Trampa godkārei būtu grūti pieciest.
Tāpēc Nobela miera prēmija drīzāk sasniedzama, pastiprinot spiedienu uz Putinu. Līdzīgi kā Tramps to izdarīja pret Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu. Tā ka jau pavisam drīzā nākotnē iespējami būtiski pavērsieni šajā jomā.
