Uz lielajiem ekrāniem iznākusi režisora Oskara Rupenheita jaunākā filma “Tumšzilais evaņģēlijs”. Filma pati par sevi lieliska, un, lai gan tā ir absolūti apolitiska, tā līdzīgi kā ikviens augstvērtīgs mākslas darbs cieši saslēdzas ar šodienas politisko dienaskārtību. Tiesa, visai savdabīgā veidā.
Tieši šogad Latvijas politisko interesentu kopienā aktivizējusies cīņa “pret komunistiem”. Publiskajā telpā regulāri izskan pārmetumi gan konkrētiem politiskiem oponentiem, gan abstraktai “latviešu sabiedrībai”, ka tā esot pamatīgi inficējusies ar komunismu, kreisajām idejām kā tādām un tieši šī vispārējā kreisuma dēļ valsts braucot grāvī. Ar komunistiem gan saprotot nevis kādreizējos komunistiskās partijas biedrus vai šodienas “Če Gevaras” berešu nēsātājus un pat ne sociāli atbildīgas valsts sludinātājus, bet gan visus, kuri neatbalsta pašu “komunistu mednieku” “brīvības” idejas.
“Brīvība” ir jēdziens, ar ko šie “antikomunisti” nēsājas apkārt kā ar ubaga tarbu. Tieši tāpat kā viņu ideoloģiskie pretmeti ar vārdu “cieņa”. Ironiskā kārtā šie “brīvības” cienītāji savus ideoloģiskos oponentus visbiežāk dēvē par liberāļiem. Tātad arī brīvības mīļotājiem. Sanāk, ka vieni “brīvības” cīnītāji cīnās ar citiem “brīvības” cīnītājiem.
Kāpēc šo gluži vai sakrālo vārdu - brīvība - lieku pēdiņās? Tāpēc, ka šiem “brīvības” mīļotājiem ir sava izpratne par brīvību. Minētie “antikomunisti” (arī obligāti pēdiņās), enerģiski vicinot “brīvības” karogu, iestājas pret jebkādu valsts struktūru iejaukšanos cilvēku ikdienas dzīvē, jebkādu regulāciju, reglamentāciju, sistēmas sakārtošanu un savešanu kārtībā. Viņiem tas viss skaitās brīvības ierobežošana, kuras apzīmēšanai viņi lieto vienu kopīgu, ietilpīgu vārdu - komunisms.
Lai nebūtu pārpratumu, precizēsim. Katrs valstiskā regulējuma gadījums vai vēl jo vairāk kontroles gadījums jāskata atsevišķi, un katru reizi jāizvērtē piedāvātā risinājuma samērīgums. Tas attiecas gan uz skaidras naudas apriti, gan datu pieejamību, gan visu pārējo, kas patiesi vai šķietami var ierobežot cilvēka brīvības. Tajā pašā laikā iedoma, ka ikviena cilvēka individuālā brīvība darīt ko grib un kā grib ir kaut kas neaizskarams un neierobežojams, bet ikviens ierobežojums vienlīdzīgs komunismam, ir ne tikai aplama, bet arī bīstama. Kāpēc, mazliet vēlāk.
Latviešu tautai ar komunisma idejām un pašu komunisma jēdzienu ir visai smagas attiecības. Nav šī raksta mērķis ieslīgt vēsturiskās diskusijās. Pietiks, ja vienosimies, ka tā iekārta, kura bija Latvijā pusgadsimtu ilgās okupācijas periodā, vērtējama kā postoša. Tā kā šī postošā iekārta darbojās zem komunisma izkārtnes un komunistu vadībā, tad skaidrs, ka šim vārdam latviešu apziņā ir izteikti negatīva konotācija. Nosaukt kādu par komunistu Latvijas apstākļos nenozīmē viņam piedēvēt neitrāli vērtējamu politisku pozīciju. Tas ir apzināts mēģinājums otru apvainot, pat pazemot.
Šeit daži vārdi tīri personīgi. Esmu visu savu apzinīgo dzīvi jau no skolas sola bijis atklāts antikomunists, un šeit uzsvars ir uz vārdu - atklāts. Tāds es biju jau PSRS laikos un no šīs atklātās savas nostājas paušanas regulāri un pietiekami smagi cietu. Tāpēc tagad, kad daži šodienas siltumnīcas apstākļos dzīvojoši politikāņi mani atļaujas nosaukt par komunistu, tad man šiem personāžiem nav pieklājīga vārda, kādā viņus nosaukt.
Joprojām esmu antikomunistiskās pozīcijās un ar dziļu riebumu skatos uz jebkuru, kurš (visbiežāk aiz muļķības) koķetē ar komunistiskām idejām vai to simboliem. Par komunisma tēmu nevēlos ne ironizēt, ne jokus dzīt tāpat kā par holokaustu. Komunisma idejas, kuru realizācija dzīvē prasījusi miljoniem cilvēku dzīvības, apzelēt ir vienkārši derdzīgi. Vienalga, vai to dara, lai pseidointelektuāli paspīdētu, vai lai gūtu kādu politisku preferenci.
Atgriezīsimies pie “komunistu atmaskošanas” 2025. gada Latvijā. Kā jau minēju, latviešu tautai pret komunismu nav siltu vai kaut neitrālu jūtu, kā tas šodien ir daudzviet Rietumos, kur kāškrusts ir absolūts tabu, bet sirpis un āmurs vai Marksa bārda jokains, savā ziņā stilīgs simbols. Apmēram kā palestīniešu lakats. Līdz ar to apvainojumam komunismā Latvijā vajadzētu būt iedarbīgam polittehnoloģiskam PR ierocim. Taču praksē tas strādā vāji. Kāpēc?
Pirmkārt, tāpēc, ka paši apvainotāji (komunisma visur saskatītāji) neskaitās daudz labāki. Atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, meklējama tajā mūsu tautas vēsturiskajā pieredzē, kura izcili atainota jau pieminētajā filmā “Tumšzilais evaņģēlijs”. Te arī parādās šīs filmas saslēgšanās ar šodienas politisko dienaskārtību.
Par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm varbūt citreiz, bet nevar atzinīgi nenovērtēt, cik ārkārtīgi trāpīgi režisoram ir izdevies attēlot pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu noskaņu. Tieši noskaņu, gaisotni, nevis vides šķietamo autentiskumu (kā to uzsver gados jaunākie filmas kritiķi, kuri šos laikus apzinīgā vecumā paši nav pieredzējuši).
Oskars Rupenheits ir dzimis 1982. gadā. Viņš kā personība veidojās deviņdesmitajos gados un šo gadu noskaņu ir uzsūcis tā, kā to var uzsūkt tikai tajā īsajā, bet iespaidiem pārpildītajā dzīves posmā, kad pašam ir starp astoņiem un astoņpadsmit gadiem. Viņa pirmā filma “Kriminālās ekselences fonds” arī bija par šo laiku, kas acīmredzot režisoru nekādi neatlaiž, ja arī otrā filma ir par to pašu.
“Kriminālās ekselences fonds” bija veidots izteikti parodiskā, kariķētā stilistikā, bet “Tumšzilais evaņģēlijs” jau ir pilnībā nopietna, pat filozofiski ietonēta filma, kurā deviņdesmitie gadi parādīti ne tik daudz no sadzīviski vēsturiskā, cik psiholoģiskā rakursa. Kā dzīve sarežģītā laikā lauž labus cilvēkus.
Kāds šai filmai sakars ar šodienas “komunistu” atmaskotājiem un pašreizējo politisko dienaskārtību? Tāds, ka “antikomunistiskajā” brīvībā latviešu tauta jau ir paguvusi padzīvot, un nevar teikt, ka tai būtu milzīga vēlme atkārtot šo pieredzi.
Ja kāds šo “brīvību” jau ir aizmirsis, tad atgādinu: jebkādas kvalitātes un izcelsmes alkohols bez jebkādiem kases aparātiem (bet ar obligātu reketieru “jumtu”) gluži legāli tika tirgots 7/24 katrā kioskā, kuri tolaik bija saradušies burtiski uz katra stūra. Riktīga brīvība. Ne nodokļi jāmaksā, ne kādi papīri jāraksta. Katrs sitas, kā māk. Dzimstības rādītāji lido bezdibenī, bet mirstības rādītāji kosmosā (dzimstības summārais koeficients 1988. g. - 2,16; 1998. g. - 1,12; mirušo skaits 1986. g. - 31,1 tūkst.; 1994. g. - 41,7 tūkst.).
Kāda ir ideālā pasaule, kādu zīmē tie, kuri gribētu iejāt Saeimā, sēžot “antikomunisma” baltā zirga mugurā? Viņu redzējumā šis ideāls ir brīvu cilvēku pašregulēta sabiedrība, kura dzīvo pati par sevi pēc saviem likumiem ar minimālu valsts līdzdalību. Jo mazāk sajūtama valsts visuresošā roka, jo labāk, viņi skandē. Skan jau brīnišķīgi. Var pat teikt, aizraujoši. Kā jau visi stāsti par iedomātām “saules pilsētām”.
Ja kāds grib paskatīties, kāda šī pašregulētā brīvība izskatās reālajā dzīvē, nevis sapņainās fantāzijās, tad, lūdzu, uz kino. Rupenheita filma “Tumšzilais evaņģēlijs” to uzskatāmi parāda visā savā skaudrumā.
