Cienījamajam žurnālistam ieteiktu ne tik vienpusēju domu gājienu, bet gan atvērt savu prātu uz plašāku un skaidrāku redzējumu par norisēm Latvijas sabiedrībā. Man tad jājautā, kuram "pašnāvnieku sabiedrības grāvim" mēs esam tuvāk: komunismam vai fašismam? Fašisms ir totalitāra valdības filozofija, kas glorificē valsti un nāciju un piešķir valstij kontroli par katru nacionālās dzīves aspektu. Fašistu filozofijas raksturojums ir šāds. Pirmais un pats galvenais ir valsts glorificēšana un indivīda pilnīga pakļaušanās valstij. Valsts tiek definēts kā organisks kopums, kurā indivīdus vajag absorbēt viņu pašu un valsts labā. Šī “totālā valsts” ir absolūta tās metodēs un ir neierobežota likumos tās pilsoņu kontrolē un vadīšanā. Otrs valdoša fašisma koncepts ir iemiesots sociālā Darvinisma teorijā. Fašisti nācijas valsts dzīvē pielieto doktrīnu par to, ka ir nepieciešama cīņa par izdzīvošanu un izdzīvo stiprākais. Vēl viens fašisma elements ir tā elitārisms. Glābšanu no pūļa likumiem un eksistējošās sociālās kārtības sagraušanu ir iespējams panākt tikai autoritāram līderim, kurš iemieso augstākos nācijas ideālus. Šis līdera kā varoņa vai supermena koncepts ir cieši saistīts ar saprāta un inteliģences noraidīšanu un tā uzsvaru uz vīziju, radošumu un “gribu”. Fašisms ir atradis piekritējus visās valstīs. Tā būtībā nekonkrētā un emocionālā daba veicina unikālas nacionālās variācijas, kuru līderi bieži sašutuši noliedz, ka viņi vispār ir fašisti. Savās diktatoriskajās metodēs un brutālā opozīcijas iebiedēšanā no milicijas un slepenpolicijas puses, fašisms daudz neatšķir sevi no despotiskiem un totalitāriem režīmiem. Īpaša līdzība ir ar komunisma režīmu Padomju Savienībā Jozefa Staļina vadībā. Tomēr, atšķirībā no komunisma, fašisms nicina bezšķiru sabiedrību un redz vēlamo kārtību tikai tādā valstī, kur katrai šķirai ir tās atšķirīga vieta un funkcija. Šķiru pārstāvība kā kapitālisti, strādnieki, zemnieki un profesionāļi ir aizstāta ar partiju pārstāvību. Korporatīvā valsts, kur valdībai ir neierobežota kontrole pār ekonomisko dzīvi, ir daļa no fašistu dogmas.
Kā tad ir, Latkovska k-gs, ar situāciju Latvijā? Vai pilnīga runas brīvība no valsts puses, brīva konkurence tirgū bez valsts regulācijas un privātīpašuma svētums (Vansa, Trampa un ASV republikāņu pasaules uzskats), vai totalitāra verdziska sabiedrība kopējā labuma pārdalīšanai, kur tikai partiju vadoņi ir visvienlīdzīgākās cūkas?
Komentāri: Cīņa pret komunistiem jeb Fantāzijas par “brīvību” “Tumšzilā evaņģēlija” gaismā
Cīņa pret komunistiem - cīņa pret p....istiem; pretstatu cīņa un vienotība? )
Cienījamajam žurnālistam ieteiktu ne tik vienpusēju domu gājienu, bet gan atvērt savu prātu uz plašāku un skaidrāku redzējumu par norisēm Latvijas sabiedrībā. Man tad jājautā, kuram "pašnāvnieku sabiedrības grāvim" mēs esam tuvāk: komunismam vai fašismam? Fašisms ir totalitāra valdības filozofija, kas glorificē valsti un nāciju un piešķir valstij kontroli par katru nacionālās dzīves aspektu. Fašistu filozofijas raksturojums ir šāds. Pirmais un pats galvenais ir valsts glorificēšana un indivīda pilnīga pakļaušanās valstij. Valsts tiek definēts kā organisks kopums, kurā indivīdus vajag absorbēt viņu pašu un valsts labā. Šī “totālā valsts” ir absolūta tās metodēs un ir neierobežota likumos tās pilsoņu kontrolē un vadīšanā. Otrs valdoša fašisma koncepts ir iemiesots sociālā Darvinisma teorijā. Fašisti nācijas valsts dzīvē pielieto doktrīnu par to, ka ir nepieciešama cīņa par izdzīvošanu un izdzīvo stiprākais. Vēl viens fašisma elements ir tā elitārisms. Glābšanu no pūļa likumiem un eksistējošās sociālās kārtības sagraušanu ir iespējams panākt tikai autoritāram līderim, kurš iemieso augstākos nācijas ideālus. Šis līdera kā varoņa vai supermena koncepts ir cieši saistīts ar saprāta un inteliģences noraidīšanu un tā uzsvaru uz vīziju, radošumu un “gribu”. Fašisms ir atradis piekritējus visās valstīs. Tā būtībā nekonkrētā un emocionālā daba veicina unikālas nacionālās variācijas, kuru līderi bieži sašutuši noliedz, ka viņi vispār ir fašisti. Savās diktatoriskajās metodēs un brutālā opozīcijas iebiedēšanā no milicijas un slepenpolicijas puses, fašisms daudz neatšķir sevi no despotiskiem un totalitāriem režīmiem. Īpaša līdzība ir ar komunisma režīmu Padomju Savienībā Jozefa Staļina vadībā. Tomēr, atšķirībā no komunisma, fašisms nicina bezšķiru sabiedrību un redz vēlamo kārtību tikai tādā valstī, kur katrai šķirai ir tās atšķirīga vieta un funkcija. Šķiru pārstāvība kā kapitālisti, strādnieki, zemnieki un profesionāļi ir aizstāta ar partiju pārstāvību. Korporatīvā valsts, kur valdībai ir neierobežota kontrole pār ekonomisko dzīvi, ir daļa no fašistu dogmas.
Kā tad ir, Latkovska k-gs, ar situāciju Latvijā? Vai pilnīga runas brīvība no valsts puses, brīva konkurence tirgū bez valsts regulācijas un privātīpašuma svētums (Vansa, Trampa un ASV republikāņu pasaules uzskats), vai totalitāra verdziska sabiedrība kopējā labuma pārdalīšanai, kur tikai partiju vadoņi ir visvienlīdzīgākās cūkas?
Avots: **LINKS**
Komentēt