SKDS svaigākās aptaujas rezultāti par sabiedrības attieksmi pret pašreizējo Evikas Siliņas valdību ir graujoši. Lielākā sabiedrības daļa (73%), publiskajā telpā dzirdot par Latvijas valdību un tās darbu, izjūt dusmas un pesimismu.
Objektīvu rādītāju, kas liecinātu par kādu dziļu ekonomisko krīzi (kāda bija 2009.-2010. gadā), nav. Iedzīvotāju labklājība lēni, bet aug, bezdarbs ir minimāls, nav arī nekādu lielu sociālo satricinājumu. Taču, kā liecina šī aptauja, pašreizējā Evikas Siliņas valdība ir kļuvusi par vienu no nepopulārākajām pēdējā desmitgadē. Kas noticis?
Sabiedrības noskaņojums, pretēji plaši izplatītajam pieņēmumam, ir visai grūti vadāms. Cita lieta, ka to var sekmīgi apseglot un uz šī noskaņojuma uzjāt politiskajā “stikla kalnā”, kā to veiksmīgi izdarīja Donalds Tramps ASV un zināmā mērā arī Vladimirs Putins Krievijā.
Var jau teikt, ka Putina atbalsts sabiedrībā balstās uz visaptverošu propagandu un mediju monopolu, bet mūsdienu interneta pasaulē īsts informatīvais monopols sastopams varbūt vienīgi Ziemeļkorejā. Ja propaganda nebalstās uz tiem “lielajiem stāstiem”, kādus sabiedrība pati grib dzirdēt, tad šādu propagandu piemeklē PSRS laiku liktenis - neviens tai netic un par to klaji ņirgājas. Savukārt, ja propaganda sakrīt ar sabiedrības atklātām vai slēptām vēlmēm, tad tā ir apbrīnojami iedarbīga.
Siliņas valdības darbība (un retorika) acīmredzot būtiski disonē ar sabiedrības gaidām. Lielākā vilšanās parasti ir tad, kad tu biji gaidījis (cerējis) vienu, bet tev piedāvā kaut ko pavisam citu. Tad tu paliec it kā ar garu degunu.
Tramps ir nodemonstrējis, ko mūsdienās cilvēki gaida no politiķiem. Aktīvu, enerģisku, netradicionālu rīcību. Tramps var runāt cik nesakarīgi vien grib, tas maz kuru uztrauc. Galvenais, ka kaut kas tiek darīts. Atkal. Nav pat tik svarīgi, cik šī rīcība ir racionāla un tālredzīga. Galvenais ir pats rīcības process.
Vecā, inercionālā politika - darīsim visu to, ko darījām jau iepriekšējos desmit un vairāk gadu, tikai vēl labāk, vēl cītīgāk (vārdos) - vairs nestrādā. Ja jau pat kvēlais, ilggadējais “Vienotības” atbalstītājs Valdis Valters (“Ģenerālis”) aicina sūtīt finanšu ministru Arvilu Ašeradenu “dillēs”, tad skaidrs, ka kaut kas ir aizgājis šķērsām.
Problēma ar nosacīto Ašeradenu (nosacīto, jo viņu šajā gadījumā minu kā kopēju tēlu) ir tā, ka viņš runā tieši tajā pašā valodā, kādā runāja pirms trijiem, pieciem un desmit gadiem. Tehnokrāta, birokrāta valodā. Ilgus gadus tā skaitījās norma. Pat labais stils. Nodrošinām kontinuitāti. Pēctecību. Turpinām veidot “labu” budžetu pēc vecajiem lekāliem. Tas ir, vecais bāzes budžets, kurā kaut kam pieliekam klāt vairāk, kaut kam mazāk. Budžets uz 16 miljardiem eiro, bet politiski tiek pārdalīti pāris procenti.
Visas ministrijas, viss valsts pārvaldes aparāts strādā tieši tāpat kā pirms pieciem, desmit, piecpadsmit gadiem. Kad darba kārtībā parādās jautājums par lieku izšķērdību (pat ne taupību), tad izrādās, ka neko samazināt nevar. Visur viss tik svarīgs, tik nozīmīgs un neatliekams, ka neko ietaupīt nevar. Vienīgais veids, kā palielināt nepieciešamos izdevumus (aizsardzībai, izglītībai), ir aizņemties. Savukārt aizņemšanās, kas vecajās Rietumu valstīs maz kuru satrauc, pie mums ir ekonomiskais netikums nr. 1 jau kopš deviņdesmitajiem.
Ja pavērojam, kuri ir tie jautājumi, kas pēdējā gada laikā ir skāruši sabiedrības jūtīgākās nervu stīgas, tad redzam, ka tie bija: nedienas ar “Rail Baltica”. Dārgās un, kā izrādās, nevajadzīgās stacijas. Īpaši būve pie lidostas un bēdīgi slavenais Daugavas pālis - neesošā tilta balsts. Nenoteiktība par “airBaltic” nākotni. Valsts pārvaldes izdevumu samazināšana. Uzblīdušās birokrātijas apcirpšana.
Ja “Rail Baltica” problemātiku ir izdevies noņemt no darba kārtības, jo tur neparādās liels spiediens uz budžetu; ja “airBaltic” problemātiku ir izdevies kupēt ar “dārgā” (burtiskā nozīmē) Martina Gausa padzīšanu, tad ar valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu, birokrātijas iegrožošanu ir pilnīgs fiasko.
Ne velti vecie “Vienotības” buki vēl no “Jaunā laika” iesaukuma - Ainārs Latkovskis, Jānis Reirs un citi - pēdējā “Vienotības” kongresā pakāpās maliņā. Viņi lieliski atceras, ar ko “Vienotība” “nopirka” vēlētājus vēl pirms bija oficiāli noformējusies kā vienota partija un darbojās kā trīsgalvu pūķis - “Jaunais laiks”, “Pilsoniskā savienība” un biedrība “Citai politikai”. Ar nežēlīgu izdevumu griešanu. Ar Valda Dombrovska slaveno konsolidāciju.
Lai arī šai “konsolidācijai” bija ļoti smagas sekas - strauja ekonomikas sašaurināšanās un masveida emigrācija, latviešu sabiedrība šādus pārbaudījumus uzņēma uz urrā. Dombrovska vadībā “Vienotība” piedzīvoja zelta laikus. “Konsolidācija” latviešiem gāja pie sirds. Atšķirībā, teiksim, no Rietumeiropas sabiedrības, kas nav gatava ne centu no agrāk izcīnītā atdot. Latviskajā dzīvesziņā dominē pārliecība: jo rūgtākas zāles, jo efektīvākas. Ja valdība spiež, tātad tā vajag. Ja sit, tad mīl.
Siliņas valdība nevienu nesit. Vai vismaz cenšas nesist. Sabiedrībai tas nepatīk. Tas tiek uztverts kā vājums. Iztrenkāt visu to birokrātisko lapseņu pūzni prasa nosacītā tauta. Naudu šķērdē pa labi, pa kreisi visādiem “salātu pētījumiem”, bet dārgām zālēm jāvāc ziedojumi. Publiskajās diskusijās regulāri tiek prasīts: kur ietaupījums? Kur birokrātijas apgriešana? Atbilžu vietā skan atrunas, kāpēc neko izdarīt nevar. Jāaizņemas. Tas savukārt, kā jau minēju, ir latviešu sabiedrības sarkanā lupata.
Rezultātā rodas iespaids, ka Siliņas valdība tikai runā. Kur ir darbi? Ar darbiem saprotot enerģiskas aktivitātes Trampa stilā. Mierīga, izlīdzināta rīcība vairs nav modē. Tā vairs nestaigā.
Ko šajā situācijā darīt koalīcijas partijām? Nepilnu gadu pirms Saeimas vēlēšanām. Budžets jāpieņem un tas, visticamāk, tiks pieņemts. Jo, ja pat to koalīcija nespēs izdarīt, tad kvalificēsies jau kā pilnīgas muļļas un nespējnieki. Tāpēc budžetu šī koalīcija, jādomā, sekmīgi pieņems. Kas tālāk?
“Vienotība” jau ir skaidri pateikusi, ka savu valdību negāzīs un ar “gāzējiem” jaunu valdību kopā neveidos. ZZS pašreizējā situācijā, no vienas puses, jūtas komfortabli (atrodamies pie varas, bet par valdības darbu galvenokārt atbild Siliņa un “Vienotība”), bet no otras - atrašanās nepopulārā valdībā nesola priekšrocības gaidāmajās vēlēšanās.
“Progresīvie” arī atrodas duālā situācijā. No vienas puses, viņi lieliski saprot, ka šī ir vienīgā iespējamā koalīcija, kurā viņi var palikt pie varas. Jebkura cita tiktu veidota bez viņiem. No otras puses, “Progresīvie” ir vienīgā šīs koalīcijas partija, kura kaut retoriskā līmenī piedāvā kaut ko citu. To, kas nav dzirdēts jau pirms desmit, divdesmit un pat trīsdesmit gadiem.
Daudzi viņus dēvē par jaunkomunistiem un partijas līderi Andri Šuvajevu salīdzina ar Ļeņinu (zināma portretiska līdzība patiešām ir), bet viņiem vismaz ir kaut kāda “cita politika”, kas “Progresīvajiem” nodrošina stabilu elektorālo bāzi. Atrašanās “veco stagnātu” koalīcijā arī viņiem nekādu elektorālu profītu nedod. Tāpēc viņi var atļauties brīvāk kritizēt partnerus. Saukt ZZS par gangsteriem un pārmest valdības vadītājai, ka viņa pārāk piedodoši izturas pret “laulības pārkāpējiem”.
Visa pēdējā laika retorika liecina par dziļu šīs koalīcijas krīzi. Koalīcijā darbojas trīs ideoloģiski stipri atšķirīgi spēki. Ar ideoloģiju šeit saprotot ne tik daudz ideoloģiju klasiskā politoloģijas izpratnē, cik domāšanas, pasaules uztveres, uzvedības, motivācijas izpratnē. Tie ir cilvēki no dažādiem “torņiem” (Džoana Roulinga, “Harijs Poters”). Citos apstākļos viņi nekad nebūtu draugi un kopā pie viena galda alus krogā nesēdētu.
Šīs koalīcijas nedabīgums ir uzkrītošs. To nevar nepamanīt. Līdz ar to tā ir ģenētiski ieprogrammēta kā nestabila. Tāpēc jautājums ir cits. Kādas ir iespējas citai koalīcijai, jo nedabīgas koalīcijas politikā nav retums. Vienkārši citu neiespējamības dēļ.
Saeimas politisko spēku aritmētika rāda, ka bez “Vienotības” (šobrīd 25 mandāti) izveidot stabilu valdību būs ļoti grūti. Ne tikai tāpēc, ka tad tajā būs jāņem daudzu vēlētāju acīs valstij nelojālā Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” (8), bet arī tāpēc, ka tai būs jābalstās uz tā dēvētajiem neatkarīgajiem deputātiem (8) ar visām viņu dīvainībām un bezgalīgajām prasībām.
Lai arī “Vienotība” ir viltīgi atstājusi sev tiesības pašai noteikt, kurus nozīmēs par valdības gāzējiem un ar kuriem ni un ni, šobrīd tas drīzāk ir mājiens ZZS (16) - pat nedomājiet kaut ko iesākt mums aiz muguras. Līdz ar to jautājums, uz kuru pirmām kārtām ir jāatbild ZZS, skan: vai koalīcija, kuras sastāvā būs šleserieši, būs populārāka nekā esošā koalīcija?
Protams, zināmos apstākļos “Vienotība” par valdības gāzējiem var nozīmēt “Progresīvos” (8) un veidot koalīciju kopā ar vecajiem Kariņa laika partneriem - Nacionālo apvienību (12), “Apvienoto sarakstu” (13) un ZZS. Te rodas divi jautājumi: kā tas izskatīsies no “Vienotības” vēlētāju puses un, galvenais: priekš kam?
Atbildēt uz pēdējo jautājumu nav nemaz tik viegli, kā pirmajā brīdī var šķist. Jo priekšplānā izvirzās tas pats jautājums, tikai nedaudz citādāk uzdots. Kāpēc ļaut veidot jaunu koalīciju bez mums? Atbilde ir it kā pašā virspusē: tāpēc, lai tos dažus mēnešus līdz vēlēšanām “valdības gāzēji” pastrādā kopā ar Šleseru un 2026. gada 3. oktobrī visi kopā izgāžas.
Te gribu atgādināt 2009. gada 12. martu, kad tas pats Šlesers burtiski staroja par “nespējīgā” Valda Dombrovska valdības apstiprināšanu. Krīze jeb dižķibele tikai uzņēma apgriezienus, un Šlesers priecīgi staigāja apkārt, ikvienam sastaptajam žurnālistam dāsni dāļājot prognozes: lai tik pastrādā. Tad, kad “viņi” būs valsti noveduši līdz bankrotam, “viņi” tiks aizmēzti vēstures mēslainē. Ilgākais, pēc pusgada. Ilgāk “viņi” nenoturēsies.
Šis Šlesera pusgads ilgst jau vairāk nekā 15 gadus. Šobrīd pa to pašu Mēness atspīduma tiltu viegli var aiziet “Vienotības” jaunie līderi, kuru politiskā pieredze ir vēl mazāka nekā tā laika Šleseram. Tas vienmēr visiem jāpatur prātā.
