Pēdējā laikā arvien biežāk NATO valstīs vērojamas dažādas provokatīvas izdarības, kuras, visticamāk, tiek rīkotas pēc Maskavas norādēm. Ne valstu valdību līmenī, kuru teritorijās šīs provokācijas notiek, ne NATO militārās vadības līmenī nav īstas skaidrības, kā rīkoties. Kā reaģēt?
Pēdējā laikā arvien biežāk NATO valstīs vērojamas dažādas provokatīvas izdarības, kuras, visticamāk, tiek rīkotas pēc Maskavas norādēm. Ne valstu valdību līmenī, kuru teritorijās šīs provokācijas notiek, ne NATO militārās vadības līmenī nav īstas skaidrības, kā rīkoties. Kā reaģēt?
Šiem šobrīd tik aktuālajiem jautājumiem savu sleju veltījis viens no “Financial Times” autoritatīvākajiem apskatniekiem, Orvela balvas laureāts Gideons Rahmans. Viņš nav ne NATO, ne Lielbritānijas valdības amatpersona, bet varbūt tieši tāpēc viņa viedoklī ir vērts ieklausīties, jo šis redzējums nav augstā amata iegrožots. Šī formālā neatkarība ļauj viņam izteikt novatoriskus priekšlikumus. No otras puses, “Financial Times” reputācijas augstie standarti viņu piebremzē pirms bezatbildīgām fantāzijām par tēmu - kā būtu, ja būtu.
Rahmans savai slejai licis neuzkrītošu virsrakstu “Kara briesmas pelēkajā zonā”. Lūk, ko viņš raksta:
“Brīdinājumi nāk biezā slānī un strauji. Pagājušajā nedēļā Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs atzina, ka attiecībā uz Krieviju “mēs vēl neesam karā, bet mēs arī vairs neesam mierā”. Dānijas premjerministre Mete Frederiksena sacīja FT: “Mēs šobrīd esam vissmagākajā situācijā Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām.” Viņa brīdināja, ka “mums trūkst laika”. Savukārt bijusī britu izlūkdienesta vadītāja Elīza Maningema-Bullere izteicās, ka “iespējams, ir taisnība, ja sakām: jau esam karā ar Krieviju”.
Šie pašreizējās situācijas vērtējumi tika izteikti pēc Krievijas “hibrīdkara” aktivitātēm - agresīvām darbībām, kas gan nepārkāpa cilvēku nogalināšanas robežas. Kā skaidroja Frederiksena, “vienu dienu tie ir bezpilota lidaparāti, nākamajā dienā - kiberuzbrukumi, trešajā dienā - sabotāža”. Pēdējās nedēļās Eiropas satraukums ir strauji pieaudzis pēc Krievijas bezpilota lidaparātu uzlidojuma virs Polijas un Maskavas kaujas lidmašīnu ilgstoša Igaunijas gaisa telpas pārkāpuma. Reaģējot uz droniem, uz laiku tika slēgtas gan Kopenhāgenas, gan Minhenes lidostas. Dāņi, šķiet, ir diezgan pārliecināti, ka problēmu cēlonis ir Krievija.
Taču, lai gan hibrīdkarš arvien biežāk parādās virsrakstos, tas nav nekas jauns. Pagājušajā gadā Krievija tika saistīta ar ļaunprātīgu dedzināšanu visā Eiropā, kā arī ar sprāgstvielu ievietošanu DHL kravas sūtījumos. NATO arī apsūdzēja Krieviju par Vācijas ieroču ražotāja “Rheinmetall” izpilddirektora slepkavības plānošanu. Iepriekš ir bijuši vairāki Krievijas ielidojumi Igaunijas gaisa telpā, kas nav nonākuši virsrakstos. Pēdējais gadījums vienkārši bija ilgāks un provokatīvāks. Būtisks jautājums ir: vai hibrīdkaru uzskatīt par alternatīvu tradicionālajam karam vai tikai par tā priekšvēstnesi?
Atbilde uz šo jautājumu uzdod toni debatēs par to, kā reaģēt. Viens no argumentiem ir: Krievijas hibrīdkara operācijas atspoguļo drīzāk tās vājumu un nenoteiktību nekā spēku un apņēmību. Krievi ir neapmierināti par Rietumu sniegto palīdzību Ukrainai; viņiem nepatīk Kijivas raķešu triecieni Krievijas enerģētikas objektiem, kas apdraud galveno Krievijas eksporta ieņēmumu avotu. Gandrīz puse no Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām jau ir cietušas no Ukrainas bezpilota lidaparātiem vai raķetēm.
Kremlis apgalvo, ka, apgādājot Ukrainu ar tāla darbības rādiusa raķetēm un svarīgiem izlūkdatiem, Rietumu alianse īsteno pret Krieviju pastarpinātu karu. Rietumu amatpersonas jau sen izvērtē potenciālo iespēju, ka Maskava varētu atbildēt, uzbrūkot mērķiem NATO teritorijā. Piemēram, militārajām bāzēm, kuras tiek izmantotas kā Ukrainas militārās palīdzības pārkraušanas pieturvietas. Taču pagaidām Krievija izmanto tādus hibrīdkara elementus, kurus nevar uzskatīt par militārām akcijām NATO teritorijā. Šī relatīvā atturība ir pierādījums tam, ka Rietumu atturēšanas taktika darbojas.
Alternatīvs viedoklis paredz, ka Krievijas hibrīdkara pasākumi ir zondējoši uzbrukumi, kuru mērķis pārbaudīt Rietumu reakciju un sašķelt NATO aliansi. Ja tas patiesi ir tā, tad Putina pašreizējās darbības varētu būt tikai priekšvēstnesis reālai visaptverošai karadarbībai Eiropā.
Šie divi viedokļi ir pamatā diviem atšķirīgiem politiskajiem risinājumiem. Ja Kremlis ir sekmīgi iebiedēts un tas uzdrīkstas rīkoties, tikai nepārsniedzot nopietnas karadarbības līmeni, tad būtu kļūdaini, ja NATO valstis reaģētu pārāk spēcīgi. Tādu Krievijas lidmašīnu, kuras pārkāpj NATO gaisa telpas robežas, notriekšana, kā piedraudēja Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, būtu nevajadzīga un bīstama eskalācija.
Kā izteikusies viena no bijušajām ASV amatpersonām, joprojām pastāv skaidra robežšķirtne starp agresīvām Krievijas darbībām, kas nogalina cilvēkus, un tām, kas nenogalina. Vadoties pēc šiem principiem, arguments, ka hibrīdkara un konvencionālā kara darbības ir vienādi apdraudošas, ir aplams. Šī bijusī amatpersona saka: “Ja hibrīdkarš pārvērtīsies par konvencionālo karu, tad cilvēki ātri vien pamanīs atšķirību.”
Cits skatījums ir: ja Putins turpinās paaugstināt spriedzi, neizraisot spēcīgu un vienotu Rietumu pretreakciju, viņš varētu nodemonstrēt (gan sev, gan pasaulei), ka NATO kolektīvās aizsardzības vienošanās ir tukša skaņa. To, ka pagājušajā nedēļā notikušās ES diskusijas par dronu sienas izveidošanu gar Krievijas robežām palika bez rezultātiem, droši vien pamanīja Kremlī un attiecīgi novērtēja. Ja Rietumu vienotība pajūk, tad mazākās un vājākās alianses dalībvalstis beigu beigās varētu tikt izolētas un pakļautas uzbrukumam.
Protams, pastāv varbūtība, ka neviena no šīm teorijām nav pilnībā patiesa un vislielākais risks ir nejaušs konflikts, ko izraisītu Krievijas aizvien neapdomīgākā rīcība, darbojoties “pelēkās zonas” taktikas ietvaros. Ko darīt, ja Krievijas sabotāža kravas lidmašīnā vai ļaunprātīgs dedzināšanas akts izraisītu masveida upurus? DHL pakas pārvadā ne tikai ar kravas lidmašīnām, bet arī pasažieru lidojumos. Ja Krievijas sabotāžas rezultātā virs Eiropas avarētu lidmašīna, nogalinot simtiem lidmašīnā esošo cilvēku, daudzi to varētu uzskatīt par kara aktu.
Putins var ticēt, ka pat šādos apstākļos Eiropa labprātāk pieņemtu Kremļa apliecinājumus, ka tas viss ir bijis tikai nejaušs nelaimes gadījums. Tāpēc uz Krievijas pašreizējām darbībām ir jāreaģē tā, lai būtu pilnīgi skaidrs, ka par hibrīdkara darbībām ir jāmaksā, vienlaikus arī izvairoties no tiešas karadarbības sliekšņa pārkāpšanas.
Labākā atbilde uz Krievijas hibrīdkara darbību varētu būt Rietumu versija par savu “pelēkās zonas” taktiku. Pēc savas būtības hibrīdkarš ir asimetrisks un balstās uz iztēli. Rietumu alianse nevar atdarināt Krievijas neapdomīgo vieglprātību. Dedzināšanas un sprādzieni ir izslēgti no ēdienkartes. Taču ASV, Lielbritānijai un Francijai ir kiberuzbrukumu iespējas. Domājams, ne bez iemesla.”
“Financial Times” apskatnieka Rietumu atbildes versija uz Krievijas provokācijām ir savā ziņā vienkārša, bet tajā pašā laikā oriģināla un maz dzirdēta. Uz vienu hibrīdkara darbību jāatbild ar citu, ne mazāk efektīvu (sāpīgu) darbību. Līdzšinējā Rietumu prakse kratīt pirkstu (izteikt asu nosodījumu un paust dziļas bažas) un draudēt ar “graujošām” sankcijām nozīmē atzīt savu sakāvi šādā hibrīdkarā, kas, kā atzīmēja Rahmans, jebkurā brīdī var pārvērsties reālā karadarbībā.
Rahmana ideja, ka jāveido sava “pelēkās zonas” taktika, savi “hibrīdkara” elementi, ir jāņem arī mūsu politiķu, kas darbojas starptautiskajā līmenī, arsenālā. Jo ātrāk Kremlis sapratīs, ka Putinam tik tīkamās hibrīdkara spēlītes maksā dārgi, jo drīzāk varēsim cerēt, ka Krievijas provokācijas mitēsies. Ja par šīm ļaunprātīgajām “spēlītēm” turpināsies pirksta kratīšana un centieni Putinu pierunāt “tā vairs nedarīt”, tad par to, kas notiks tālāk, var izlasīt jebkurā pedagoģijas mācību grāmatā.
