Starp nopietnajām ziņām pasaules preses uzmanības centrā trešdien bija Izraēlas sauszemes karaspēka iebrukums Gazā. Šo notikumu par galveno bija izvēlējušies tādi izdevumi kā “The New York Times”, “Los Angeles Times”, “The Boston Globe”, “The Washington Post”, “Financial Times” un citi.
“The New York Times” iznāca ar virsrakstu: “Izraēlas sauszemes spēki ielaužas Gazas pilsētā, liekot daudziem doties bēgļu gaitās. Vardarbība aug, padziļinot humāno krīzi”.
“The Boston Globe”: “Izraēlas sauszemes spēki iebrūk Gazas pilsētā, vairojot haosu. Tūkstošiem palestīniešu bēg. Citi cenšas noslēpties jau sagrautajos rajonos”.
“Financial Times”: “Gazieši dodas trimdā, Izraēlas sauszemes iebrukumam sākoties”. Laikraksta ievadslejā teikts: “Pametot mājas, palestīnieši bēg no Gazas pilsētas pa galveno piekrastes ceļu pēc tam, kad Izraēlas armija uzsāka ilgi plānoto iebrukumu bada nomocītajā reģionā.
Vairāk nekā 300 000 palestīniešu no aptuveni miljona pilsētas iedzīvotāju pēdējās nedēļās to jau pametuši, ziņo Izraēlas armijas pārstāvji. Vairāk nekā 80% Gazas sektora teritorijas ir pakļautas piespiedu pārvietošanas rīkojumiem. Pārējie iedzīvotāji drūzmējas šaurā piekrastes joslā Gazas dienviddaļā.
ANO komisija vakar [otrdien] paziņoja, ka, balstoties uz pārliecinoša pamata, tā secina: Izraēla veic genocīdu pret palestīniešiem Gazā. Izraēlas Ārlietu ministrija šo ANO ziņojumu noraidīja kā “viltus ziņu”, kas veidota, paļaujoties uz “Hamas” “izgudrojumiem”.”
Šie raksti tiek papildināti ar iespaidīgām bēgļu fotogrāfijām uz ceļiem un uz sagrauto māju drupu fona. “Los Angeles Times” norāda uz starptautiskās sabiedrības neapmierinātību ar notiekošo: “ASV, Izraēla noraida aicinājumus uz izlīgumu. Pieaugot starptautiskās sabiedrības dusmām, [ASV valsts sekretārs Marko] Rubio un [Izraēlas premjerministrs Benjamins] Netanjahu turas stingrās pozīcijās: “Hamās” ir jālikvidē un ķīlnieki jāatbrīvo.”
“The Washington Post” piemin nevienprātību ar Izraēlas valdības politiku arī pašā Izraēlā: “Izraēlas bruņotie spēki sāk sauszemes iebrukumu un Gazas pilsētas okupāciju. Ilgi gaidītais iebrukums liek palestīniešiem bēgt un sašķeļ Izraēlu.”
Latvijā Tuvo Austrumu tēma nav pārāk populāra, jo tās jēgpilna analīze nav politiski izdevīga. Kā var spriest pēc dažādiem izteikumiem publiskajā telpā, sabiedriskā doma sliecas ne tikai nekritiski atbalstīt Izraēlas politiku, bet ir arī ārkārtīgi atturīga jebkādas empātijas izrādīšanā par Palestīnas civilo iedzīvotāju ciešanām.
Pat piesardzīgi Palestīnas valstiskuma atbalstītāji tiek stigmatizēti un apsaukāti neglītos vārdos. “Frīpaļestaiņi” ir tas maigākais. Tā kā šī pozīcija faktiski nonāk palielās pretrunās ar Rietumeiropā dominējošo uzskatu, tad politiskie spēki un mediji, kuri orientējas uz Rietumu liberāli demokrātiskajām vērtībām, no šīs tēmas izvērstākas analīzes cenšas izvairīties.
Rezultātā daudziem ir izveidojies samērā vienkāršots priekšstats. Uzreiz jānorāda, ka tas ir pilnīgi normāli, jo nevienā jautājumā iedzīvotāju vairākums nav un nevar būt “eksperti”. Tā kā pašreizējā Tuvo Austrumu krīzes fāze iesākās ar ārkārtīgi nežēlīgu un šaušalīgu terora aktu 2023. gada 7. oktobrī, tad parasts, normāls cilvēks uzreiz pašsaprotami nostājās upuru pusē. Latvijā šī nostāja bija vēl pašsaprotamāka, jo šī terora akta tiešā izpildītāja - teroristiskā organizācija “Hamas” - ir vairāk vai mazāk tieša Kremļa sabiedrotā. Tās pārstāvji gluži atklāti ciemojās Maskavā un tikās ar Krievijas vadību.
Taču šo neģēlīgo terora aktu ne visai godprātīgi izmantoja Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, kurām savās mājās “karājās” trīs tiesvedības. To izskatīšana atsāksies, tiklīdz viņš zaudēs premjerministra krēslu. Pret viņu ir arī izdots Hāgas starptautiskās tiesas apcietināšanas orderis. Viņš ir acīmredzami ieinteresēts karadarbības uzturēšanā un attiecīgi arī rīkojas.
Lūk, kā Netanjahu politiku intervijā “Neatkarīgajai” (2025.09.09.) apraksta bijušais diplomāts Aivars Markots: “Es ļoti labi pazīstu Izraēlu. Esmu tur bijis kādas 15 reizes. Sociālajos tīklos nopublicēju viedokli par 7. oktobri. Pēc tam mani Hermanis nosauca par žīdu šāvēju. Pirms kovida laikiem pazinu arī daudzus Izraēlas ministrus. Mans labākais draugs ir bijušais Izraēlas armijas štāba priekšnieks, pēc tam arī enerģētikas ministra vietnieks.
Netanjahu ir tieši tāds pats kara noziedznieks kā Putins. Viņš savas korumpētās politikas dēļ ir iedzīts stūrī. Viņam vienīgā izeja, kā nenokļūt cietumā, ir nepārtraukti kāpināt politiskās likmes. Viņš ir tik tālu radikalizējis Izraēlas politisko vidi, ka tagad valdībā strādā vislabējākie radikāļi.
Jau vairāk nekā divdesmit gadus viņš apzināti iet uz to, lai ANO Ģenerālās asamblejas līmenī akceptētais divu valstu risinājums tiktu apgrūtināts. Tagad izraēlieši ir sākuši būvēt apmetnes starpjoslā, lai pilnībā nogrieztu šo iespēju. Piekrītu tam, ko atzina starptautiskā krimināltiesa, ka Netanjahu ir tāds pats kara noziedznieks kā Putins.
Tas nekādā veidā neattaisno “Hamas”, bet tas daļēji izskaidro “Hamas” motīvus. Es pats esmu liels Ariela Šarona piekritējs. Sakritība - mēs Jeruzalemē kopā ar dēlu ēdām vakariņas un redzējām, kā blakus restorānā Šaronu piemeklēja insults. Pat ģenerālis Šarons, kura rokas arī ir slacītas palestīniešu asinīm, bija sapratis, ka jāiet uz divu valstu pastāvēšanu.
Netanjahu valdība visus šos divdesmit gadus ir ārkārtīgi presējusi daudz cietušos palestīniešus. Skaidrs, ka tas izraisa pretreakciju. Ja 2000. gadu sākumā būtu realizējies Šarona plāns, domāju, ka šādu grautiņu nebūtu. Es pilnīgi piekrītu viedoklim, ka 7. oktobris bija sakrālais upuris. Vēl neesmu runājis ar Izraēlas slepeno dienestu cilvēkiem, bet runājis esmu ar itāļiem, amerikāņiem, angļiem. Viņu ļoti augsta līmeņa cilvēki saka, ka Izraēlas slepenie dienesti nevarēja nezināt, ka briest 7. oktobris, jo viņi zina pilnīgi visu, kas tiek plānots. Līdz ar to Netanjahu bija vajadzīgs sakrālais upuris.
Situācija bija līdzīga tai, kad Goldas Meiras laikā arābu tanku armija tuvojās Izraēlai. Izraēla bija gatava dot preventīvos triecienus. Kisindžers savā grāmatā bija atminējies, ko viņš bija teicis Goldai Meirai: ja jūs šausiet pirmie, jūs nedabūsiet pat ne naglu no amerikāņu palīdzības.
Pieļauju, ka “Hamas” operācijas organizētāji varēja būt Izraēlas slepeno dienestu iefiltrētie aģenti. Terorisms ir nosodāms, un “Hamas” ir teroristi. Par to nav runas. Ir darbība, un ir pretdarbība. Šo situāciju izraisīja Netanjahu politika.
Netanjahu, tieši tāpat kā Putins, ir iedzinis sevi stūrī, izlaupot savu valsti un iedzenot to bezcerīgā situācijā. Starptautiskā sabiedrība to labi redz, pat labāk nekā Latvijas sabiedrība. Mūsu Ārlietu ministrija konsekventi ievēro ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par divu valstu risinājumu, un tam nav nekāda sakara ar “Free Palestine” bļaustīšanos.
Ja viena valsts divdesmit gadu garumā pastāvīgi ignorē ANO lēmumus un rīkojas tāpat kā Putins, tad notiekošais tam ir rezultāts. Tam, ka Baiba tikās ar palestīniešu ārlietu ministri, nav nekāda sakara ar "Hamas", kā te daži bļaustījās. Tas ir tikai normāli. Ar Palestīnas ārlietu un diasporas lietu ministri Varsenu Agabekjanu Šāhīnu tiekas daudzi Eiropas valstu ārlietu vadītāji. Kā noprotu, rudenī ļoti daudzas valstis arī Eiropā gatavojas atzīt Palestīnas valsti.”
Par atsevišķām Markota pozīcijām var diskutēt, bet kopumā viņš precīzi apraksta situāciju, kā to redz demokrātiski noskaņotā sabiedrība Rietumos. Ir starptautiskais konsenss (ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija) par divu valstu izveidošanu, kuru konsekventi ignorē Izraēla. Tas, ka sākotnēji tieši arābu valstis un Palestīnas arābu iedzīvotāji asi pretojās šai divu valstu idejai, lietas būtību nemaina. Tā ir pagātne, un jāskatās uz situāciju, kāda tā ir veidojusies pēc 1993. gadā Oslo panāktajām vienošanām. Arī Latvijas oficiālā politika ir ieturēta šajā gultnē. Vai tā ir pareizā politika?
Paskatīsimies uz šo Tuvo Austrumu krīzi no Latvijas interešu skatu punkta. Uzreiz jānodala Izraēlas valsts un tās tauta no tās pašreizējās vadības un ilggadējā līdera - Netanjahu. Tas jādara, jo daudzviet pasaulē un arī pie mums nosodījums Izraēlas politikai tiek maldinoši dēvēts par antisemītisma izpausmēm. Nosaukt nosodošu attieksmi pret Netanjahu politiku par “antisemītisku” ir tieši tas pats, kas nosaukt negatīvu attieksmi pret Putina politiku par “rusofobiju”. Putinistiem visur rādās “rusofobi”, bet nekritiskajiem Izraēlas faniem - “antisemītisms”.
Netanjahu Izraēlā pārstāv to politisko spēku, kurš potenciālā konfliktā starp Latviju un Krieviju diez vai nostāsies mūsu pusē. Tāpēc, ka viņa pasaulē tam, kas liels un varens, arī viss pienākas. Viņam, tieši tāpat kā Trampam, tuva ir “stipro” filozofija: ja tev uzbrūk 15 reizes lielāks pretinieks (Tramps par Ukrainu), tad nav ko spirināties. Jāpadodas un viss. Nav ko visiem “lielajiem” liekas klapatas taisīt. Palestīniešiem jāsēž klusi un padevīgi. Kā mēs, Jahves izredzētā tauta, lemsim, tā arī būs. Jums neviens neko neprasīs.
Arī tagad Netanjahu jūtas lielā diskomfortā, ja viņam jāizdara izvēle starp [mazo] Ukrainu un [lielo] Krieviju. Nekad viņš nav izteicis nepārprotamu atbalstu Ukrainai. Tā vien izskatās, ka viņš gribētu būt [spēcīgā] Putina pusē, bet, tā kā Putins skaitās Irānas un “Hamas” sabiedrotais, tad atklāti šīs simpātijas izrādīt nevar. Jālaipo, bet tā, lai nerastos šaubas: es esmu tajā nometnē, kur Putins, Sji Dzjiņpins, Tramps un citi “spēcīgie” (lasi: autoritārie) līderi.
Kā liecina pēdējo deviņu mēnešu notikumi (kopš Vašingtonā, Baltajā namā, saimnieko Tramps), uz šo autoritāro līderu atbalstu un palīdzību mēs īsti paļauties nevaram. Tas nenozīmē, ka kritiskā brīdī Trampa ASV mūs noteikti nodos. Ļoti iespējams, ka ASV politiskā šķira šādā brīdī parādīs savas “brīvās pasaules” līdera īpašības un rīkosies ASV pasaules statusam atbilstoši, bet pārliecinoši paļauties tieši uz Trampu un viņam līdzīgiem politiķiem nevar.
Var jau teikt, ka pilnīgi paļauties nevar ne uz vienu, bet tomēr. Eiropas demokrātijas vismaz pagaidām ir tās, kuras vispārliecinošāk iestājas par starptautiskajām tiesību normām un pastāvošās normatīvās kārtības saglabāšanu. Ja pasaulē uzvarēs cita kārtība: kam spēks, tam taisnība, tad tas būs smags vēsturisks solis atpakaļ. Ar Latvijai un latviešu tautai smagu dzīvi.
