Latvijā strauji būvējas dažādi saules un vēja “parki”. Ja ar parku bez pēdiņām saprotam kādu jauku, sakārtotu rekreācijas zonu, kurā patīkami atrasties, tad šajos gadījumos būtu jāsaka – strauji izvēršas antiparku būvniecība, jo šīs ir vietas, kuras vidi krasi izmaina un kurās uzturēties reizēm nav patīkami.
Ir saprotams, ka reti kurš grib savas dzīves vietas tuvumā redzēt antiparku. Par to būvniecības un tālākās ekspluatācijas ekonomisko efektivitāti īstas skaidrības nav, jo katra puse operē ar sev izdevīgām nākotnes cenu prognozēm, bet, spriežot pēc šodienas aktivitātēm, vismaz pagaidām šo saules paneļu un vēja rotoru uzstādīšana ir izdevīga. Pirmām kārtām jau pašiem saules un vēja biznesmeņiem. Savukārt tie, kuri dzīvo šo antiparku tuvumā, cenšas to būvniecību bremzēt, izmantojot likumu “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”.
Valdība plāno iet palīgā saules un vēja biznesam, atbalstot Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) izstrādātos grozījumus minētajā likumā. Šie grozījumi “mazinātu administratīvo slogu nekustamo īpašumu attīstībā”. Pagaidām tie atbalstīti tikai konceptuāli, birokrātijas apkarošanas plāna ietvaros, bet galīgais lēmums vēl nav pieņemts.
Diemžēl kārtējo reizi nākas saskarties ar situāciju, kad it kā labi domātas ieceres (birokrātijas mazināšana) tiek izmantotas ne tik labiem mērķiem. Turklāt runa nav tikai par saules un vēja parkiem. Sabiedrībā ir plaši izplatījusies ideja, ka cilvēki it kā esot pret labiem biznesa projektiem tikai tāpēc vien, ka tie plānoti viņu dzīves vietas tuvumā.
Šo visnotaļ populāro domu, kura ar dažādām variācijām izskan no dažu populāru cilvēku mutēm, šajās dienās skaļi izteicis bijušais žurnālists, tagad PR darbinieks (tā viņš pats sevi sauc) Arnis Blodons. TV24 “Preses klubā” viņš augstprātīgā, neslēpti izsmējīgā tonī burtiski mēdījās: “Cik ir norakti ekonomiski pamatoti, forši projekti, pateicoties tam, ka mums nevajag, es negribu… A ēst tu gribi? Darbu gribi? Un cik jau tādus projektus mēs esam norakuši? Šeit demokrātijai vairs nav vietas.”
Tiesa, nevienu konkrētu “ekonomiski pamatotu, foršu projektu”, kuru “mēs esam norakuši”, PR darbinieks nenosauca, jo publiski visskaļāk izskanējušais “noraktais” projekts ir Dānijas uzņēmēju iecerētās cūku fermas būvniecība Bauskas novada Brunavā, kuru vietējie iedzīvotāji patiešām noraka. Šo piemēru gan šie “uzņēmēju advokāti” parasti nemin. Tajā pašā laikā ir neskaitāmi jaunu rūpnīcu projekti Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Smiltenē, Ventspilī, Ādažos un citur, kurus neviens pat nav mēģinājis “norakt”, jo tie patiešām ir “ekonomiski pamatoti un forši”.
Var jau būt, ka ir kāds izņēmums, kur tiešām labs, ekonomiski izdevīgs projekts būtu norakts, bet tad šie izsmējēji - a ēst tu gribi? - šos projektus būtu piesaukuši savas argumentācijas stiprināšanai. Tā vietā ir abstrakti spriedelējumi - “mums nevajag, es negribu. A ēst tu gribi?”.
Interesanti, ko pats Blodons teiktu, ja pie viņa mājas rosinātu celt cūku fermu un uz viņa iebildumiem atbildētu: “A ēst tu gribi? Darbu gribi?”
Atbilde uz šo demagoģiju ir pavisam vienkārša. Ja šie projekti patiešām dotu apkārtējiem iedzīvotājiem lielāku pārticību, labākas algas, pievilcīgas darba vietas, tad gan jau viņi šos projektus pieņemtu. Cilvēki lieliski saprot, kas viņiem dod labumu un kas nekādu labumu nedod. Nevajag citus par muļķiem uzskatīt. Parasti sabiedrība noraida tos projektus, kuri neko citiem nedod un tiek veidoti šauru interešu dēļ, uz citu rēķina.
Izbraucot no Rīgas pa Liepājas šoseju, turpat netālu aiz Piņķiem, kreisajā pusē, būvējas kārtējais saules paneļu “tīrums” vairāku hektāru platībā. Diezgan nomaļā vietā, lai arī blakus ceļam. Nevarētu teikt, ka mani šis saules antiparks īpaši uztrauktu, bet zināmas bažas ir.
Ja šādi paneļu “tīrumi” sāks Latvijas laukos augt kā sēnes pēc lietus, tad īsā laikā Latvijas jaukā lauku ainava izmanīsies līdz nepazīšanai. Turklāt ne uz to labāko pusi. Tikai tāpēc, lai KEM varētu atskaitīties “uz augšu”, ka tiek pildītas attiecīgās Briseles direktīvas. Tikai tāpēc, lai atsevišķi uzņēmēji varētu laiski dzīvot dienvidjūru kūrortos, kamēr dzimtenē bez apstājas griežas vienreiz iegrieztās naudas dzirnavas.
Šai praksei, kad cilvēku intereses tiek ierobežotas kaut kādu iedomātu, “augstāku” apsvērumu (patiesībā dažu cilvēku savtīguma) dēļ, ir visai nopietnas politiskās sekas. Tās mēs šobrīd lieliski redzam ASV. Ja minētā prakse pie mums turpināsies, tad vēlāk būs lieki brīnīties, kāpēc Latvijas pilsoņi brīvās un demokrātiskās vēlēšanās ievēlē vietējos “trampus”, jo viņi vienkārši pasaka to, kas cilvēkiem prātos.
