Situācijā, kad sabiedrībā pieaug sapratne, ka nepieciešams strauji kāpināt izdevumus aizsardzībai, vienlaikus parādās gaudas, ka neesot nekādas jēgas tērēt naudu aizsardzībai, jo no tā jau tāpat nekas nemainīšoties. “Nekā nedarīšanas” apoloģēti atsaucas uz Otrā pasaules kara pieredzi, kad Latvija it kā esot stipri bruņojusies, bet tas nekādi nav Latviju glābis no sekojošām okupācijām.
Šo fatālās nolemtības teoriju (lai neteiktu - aicinājumu uz klaju nodevību) pēdējā laikā visskaļāk izteikusi bijusī laikraksta “Ludzas Zeme” redaktore Laima Linuža, kura TV24 “Preses klubā” stāsta: “Kas, jūs aizmirsāt vēsturi? Vispirms mums nāca virsū un okupēja vācieši! Viņi mūs nemīl, viņi mūs okupēja, viņi mūs iznīcināja tāpat kā krievi. Es tiešām atnācu uz šejieni tikai tāpēc, lai izmantotu iespēju plašajai auditorijai pateikt - bruņošanās neko nedos un draugu Latvijai nav. [..] Man gribētos teikt - beidziet spēlēt šo spēli! Viss ir mainījies, un spēles noteikumi ir jāpieņem. Jāsaprot, kas ir noticis, jāatver acis un jāsāk domāt. Vispirms klusu domāt un vēlāk skaļāk domāt.”
Tad nu mēģināsim sekot šim aicinājumam un saprast, kas ir noticis, un sāksim domāt, kas jādara, lai neatkārtotos Latvijai nelabvēlīgais Otrā pasaules kara scenārijs.
Sāksim ar to, ka noskaidrosim, kas tad īsti ir noticis. Noticis ir tas, ka Krievijā pie neierobežotas varas ir nonācis cilvēks - Vladimirs Putins -, kurš PSRS sabrukumu 1991. gadā uzskata par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu un ir apņēmības pilns labot šo “vēstures kļūdu”.
2022. gada 24. februāra pilna mēroga iebrukums Ukrainā bija plānots kā trīsdienu zibenskarš, kuram, visticamāk, sekotu līdzīgas operācijas pret citām “Krievijai no mūžseniem laikiem piederīgām zemēm” (bijušās Krievijas impērijas teritorijām). Ukrainas valsts augstākās vadības nebēgšana, palikšana Kijivā un Ukrainas bruņoto spēku gatavība pretoties pilnībā izjauca šos Putina plānus.
Pirms ejam tālāk, atzīmēsim ārkārtīgi būtisku momentu. Putina plānos nebija ilgstošs karš. Viņš bija pārliecināts, ka Ukraina nekādu nopietnu pretestību neizrādīs. Uz ko balstījās šis pieņēmums? Uz pārliecību, ka Ukrainā vairākums iedzīvotāju domā tāpat kā Linuža: “Beidziet spēlēt šo spēli! Viss ir mainījies, un spēles noteikumi ir jāpieņem.” Tas ir, jāpakļaujas stiprākajam. Līdzīgi kā 2014. gadā Krimā, kura tika anektēta tikpat kā bez neviena šāviena un asinīm.
Ukrainas armijas pretošanās Putinam bija ārkārtīgi nepatīkams pārsteigums. Atcerēsimies viņa nikno uzrunu Ukrainas armijai kara pirmajā dienā, 2022. gada 24. februārī: “Vēlreiz vēršos pie Ukrainas militārpersonām! Nepieļaujiet banderoviešiem un neonacistiem izmantot savus bērnus, sievietes un vecus cilvēkus kā dzīvos vairogus. Pārņemiet varu savās rokās. Izskatās, ka mums ar jums būs vieglāk atrast kopīgu valodu nekā ar šo narkomānu un neonacistu bandu, kura ieperinājusies Kijivā un paņēmusi par ķīlniekiem visu Ukrainas tautu.”
Nav šaubu, ka ieilgušais karš Putinam nav nekāda medus maize. Kādus no tā varam izdarīt secinājumus? Jo vairāk kāds gatavs aizstāvēties, jo Putinam mazāka vēlme tam uzbrukt. Līdz ar to uzskatīt, ka “bruņošanās neko nedos”, nav pareizi.
Ne mazāk svarīgi ir saprast, ka atšķirībā no 1940. gada ir būtiski mainījušās militārās tehnoloģijas un kara vešanas principi kā tādi. Var pat teikt vairāk. Tie ir būtiski mainījušies, pat salīdzinot ar 2022. gadu.
Tā statiskā situācija Ukrainas frontē, kura tur vērojama jau ceturto gadu, bija pilnīgi neiedomājama Otrā pasaules kara laikā, kad visu izšķīra smagās tehnikas, dzīvā spēka un artilērijas spēku samēri, tanku divīziju ķīļi, frontes pārrāvumi un tamlīdzīga dinamika. 2025. gada kara pieredze liecina, ka pretinieku var noturēt arī ar nosacīti vājākiem spēkiem, jo lielu karaspēka vienību koncentrācija izlūkdronu kontrolētā telpā ir viegls mērķis dažādām modernām pretinieka spēku iznīcināšanas sistēmām.
2025. gada pieredze liecina, ka arī salīdzinoši nelielām valstīm ir iespēja nodarīt pretiniekam pietiekami nopietnus zaudējumus, sagādāt pietiekami lielas grūtības, lai viņus atturētu no vēlmes uzbrukt. Var iebilst, ka Putinu zaudējumi un grūtības nebaida, taču tā ir patiesība tikai daļēji. Skaidrs, ka Putinam nav nekāda sentimenta par citu cilvēku dzīvībām, taču viņš ir pietiekami pragmatisks, lai izvērtētu riskus. Vai tas ir tā vērts? Jo lielākas potenciālās grūtības, jo mazāka vēlme uzsākt šādu avantūru.
Linuža aicina “pieņemt spēles noteikumus”. Spriežot pēc konteksta, tas viņas izpratnē nozīmē “ļauties liktenim” jeb “Putina žēlastībai”. Viņa un viņas atbalstītāji acīmredzot domā, ka arī “pie Putina” var tīri labi dzīvot. Gan jau nebūs nemaz tik slikti. Varbūt pat labāk. Ukrainā tādus dēvēja par “žduniem” (Putina gaidītājiem).
Latvijā tādu varbūt nav tik daudz, bet, kā liecina atbalsts atsevišķiem politiskajiem spēkiem, kuru nostāja ir līdzīga, diemžēl arī pie mums viņu netrūkst. Diez vai viņus var ar vārdiem pārliecināt, bet tomēr der atgādināt, kāds liktenis piemeklēja Ukrainas okupēto teritoriju, tā dēvēto DNR un LNR iedzīvotājus, kuri it kā gribēja būt kopā ar Krieviju.
Viegla dzīve viņiem nebija jau kopš 2014. gada, bet 2022. gadā sākās pilnīgs šausmu stāsts. Gandrīz visus vīriešus, kuri spēja turēt rokās plinti vai lāpstu, mobilizēja tā dēvēto DNR un LNR bruņoto spēku vienībās, kuras tika izmaltas kara gaļas mašīnā bez mazākās žēlastības. Krievijas armijas vadība šīs vienības uzskatīja par tām, kuras, aci nepamirkšķinot, upurēt, sūtot “gaļas triecienos”. Šīs vienības faktiski jau beigušas pastāvēt, un tajās iesauktās personas “krievu pasauli” izbaudījušas līdz galam. Vārda burtiskajā nozīmē.
Nav pamata domāt, ka Latvijas “ždunus” gaida laimīgāks liktenis, ja viņu “sapņi” piepildītos. Taču atgriezīsimies pie Linužas aicinājuma “saprast” un “sākt domāt”. Kāda ir reālā situācija, kura “jāsaprot”?
Krievijas armija trīs kara gados Ukrainā ir, no vienas puses, novājināta, bet, no otras puses, ieguvusi gan kara rūdījumu, pieredzi, gan tehnoloģiski pārorientējusies uz mūsdienu karu. Tajā pašā laikā vismaz pagaidām šī armija ir dziļi iestrēgusi Ukrainā.
Karš Ukrainā un it īpaši Trampa nākšana pie varas ASV ir pamodinājusi Eiropu. Tā pēkšņi ir atskārtusi, cik patiesībā ir vāja un neaizsargāta. Līdz pat pēdējam šķita, ka mūs taču sargā NATO 5. pants, ASV kodollietussargs un esam salīdzinošā drošībā. Trampa komandas skeptiskā attieksme pret Eiropu iepretim salīdzinoši labvēlīgajai pret Putina Krieviju lika šo pārliecību pārskatīt. Tagad daudzas Eiropas valstis steigšus ķeras pie savas drošības nostiprināšanas. Īpaši tas attiecas uz Baltijas valstīm un Poliju, kuras tieši robežojas ar Krieviju. Arī Skandināvijas valstis un Vācija ir nepārprotami sajutušas “sviluma smaku”.
Kļuvis skaidrs, ka šobrīd pasaules kārtība vairs nebalstās uz starptautiskajām normām, līgumiem un noteikumiem. Tā balstās uz spēku. Līdz ar to, cik stipri būsim, tik arī droši. Vēlams savu aizsardzības potenciālu audzēt ciešā sadarbībā ar citiem. Ne tikai NATO ietvaros, bet arī Baltijas, Centrāleiropas, Skandināvijas valstu starpā. Īpaši tas attiecas uz militārās industrijas radīšanu un kopīgiem iepirkumiem.
No tā, cik stiprus “zobus” spēsim parādīt, izšķirsies, vai Putinam (cita potenciālā ienaidnieka mums nav) “ieniezēsies” mums uzbrukt. Apzināti lietoju vārdu - ieniezēsies, jo gandrīz visi “putinologi” atzīst, ka viņš ir taktiķis, nevis stratēģis, un savus plānus situatīvi piekoriģē atbilstošai situācijai.
Tas nozīmē, ka Putins ir gatavs uzbrukt tur, kur mazāka pretestība. Tēlaini runājot, pavārtes zaglēns cenšas atņemt maku vājākajam garāmgājējam, nevis tam, kurš gatavs dot pretī, pat ja viņam dārgāka cepure. Līdz ar to mūsu galvenais uzdevums ir dot pārliecinošu signālu šim laupītājam - tāpat bez cīņas neko tev neatdošu. Tā ka rēķinies: arī pats vari pamatīgi dabūt pa aci.
Uz ko aicina “sākt domāt” Linuža un viņai līdzīgi domājošie, lai paliek uz viņu sirdsapziņas. Saprātīgi domājošiem (atšķirībā no sedatīvā mierā guļošajiem) ir skaidrs: mums piešķirtais laiks un likteņa labvēlība (tas, ka Putins 2022. gadā nesadomāja uzbrukt Baltijas valstīm, kad ne mēs, ne NATO tam nebijām gatavi) ir jāizmanto par visiem 100%.
Netaupot naudu aizsardzībai, attīstot pašiem savu militāro industriju (jāizmanto unikālā iespēja) un sadarbojoties ar tuvākajiem, situāciju labāk saprotošajiem kaimiņiem. Tas ir viss, kas “jāsaprot”. “Sākt domāt” par kaut ko citu Linužas garā nozīmē nolemt sevi un savus bērnus pavisam nelāgam liktenim.
