Lai arī ASV prezidents Donalds Tramps ar dīvainiem, divdomīgiem un pat skandaloziem paziņojumiem nāk klajā vai ik pārdienu, īsts skandāls vārda klasiskajā izpratnē atgadījies tikai tagad. Par to ASV medijos šonedēļ runā bez apstājas no visiem iespējamiem aspektiem. Lai arī tas it kā mūs tieši neskar, šis skandāls ļauj uz vairākām lietām paraudzīties ar svaigu skatu.
Skandāls izcēlās, kad kļuva zināms par nepiederošas personas (žurnāla “The Atlantic” galvenā redaktora Džefrija Goldberga) pievienošanu slēgtajai grupiņai (čatam) “Houthi PC small group” sociālās saziņas vietnē “Signal”. Šajā grupā ASV prezidenta administrācijas augstākās amatpersonas apsprieda plānoto uzbrukumu husītu militārajām bāzēm Jemenā.
Goldbergu šai grupai nejauši pievienoja ASV nacionālās drošības padomnieks Maikls Volcs. Pats Golbergs sākumā neticējis, ka pa īstam pievienots grupai, kurā brīvi savā starpā komunicē gandrīz visa augstākā ASV vadība, izņemot pašu Trampu. Tur bija gan valsts sekretārs Marko Rubio, gan aizsardzības ministrs Pīts Hegsets, gan viceprezidents Dž. D. Venss, Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs, CIP direktors Džons Retklifs, finanšu ministrs Skots Besents un citi. Kopā 18 personas. Tai skaitā žurnālists Goldbergs.
Goldbergs sākumā pieļāva, ka pret viņu tiek izspēlēts provokatīvs iestudējums, lai diskreditētu viņu kā žurnālistu un viņa vadīto izdevumu. Ja viņš uzķertos uz šīs provokācijas, publicētu ziņas no šīs sarakstes, bet vēlāk izrādītos, ka nekas tāds patiesībā nav bijis, tad viņš atklātos kā lētticīgs muļķis, kurš lētas popularitātes dēļ gatavs publicēt visādas aplamības.
Grupas sarakstē izcēlās aizsardzības ministrs Hegsets, kurš tur dalījies ar sīkām plānotā uzbrukuma detaļām: ar kādām raķetēm, pa kādiem objektiem, cikos tiks dots trieciens. Pat informējis par klimatiskajiem apstākļiem Sarkanās jūras reģionā gaidāmā uzbrukuma brīdī.
Kad 15. martā uzbrukums husītiem notika precīzi minūti minūtē, tieši kā Hegsets rakstījis, tad arī Goldbergs sapratis, ka “čatiņš” ir īstāks par īstu, nevis prankeru viltus provokācija. Viņš no grupas nekavējoties izrakstījās (par to informējot Volcu, kas viņu bija netīšām uzaicinājis) un publicēja rakstu ar nosaukumu “Trampa administrācija nejauši atsūtīja man savus kara plānus” (The Trump Administration Accidentally Texted Me Its War Plans).
Rakstā viņš visu notikušo aprakstīja, rūpīgi izvairoties no konkrētu detaļu pieminēšanas, kuras varētu traktēt kā slepenas informācijas atklāšanu, piebilstot, ka bail pat iedomāties, kādas varētu būt sekas, ja šādā “čatiņā” tiktu kāda valstij nelojāla persona.
Skandāls izvērtās trijās plāksnēs. Pirmā - Volca nepiedodamā vieglprātība (paviršība), uzaicinot slēgtā grupā nepiederošu personu. Otrā - kā tik slepenas, nozīmīgas lietas, kur uz spēles ir konkrētu cilvēku dzīvības, var tikt brīvi aprunātas publiskā (lai arī šifrētā) “mesendžerī”. Trešā - pats publicēto ierakstu saturs, jo šajos ierakstos parādījusies gan Hegseta Pentagona šefam nepieļaujami bravūrīgā pļāpība, gan viceprezidenta Vensa dziļā nepatika pret Eiropu.
No Latvijas tiešo interešu viedokļa mūs varētu interesēt Trampa administrācijā valdošā attieksme pret Eiropu. Venss sarakstē izteica šaubas, vai vispār esot nepieciešams izdarīt šo triecienu, jo tādā veida atkal tikšot palīdzēts Eiropai. No visas kravu plūsmas, kura ejot cauri Sarkanajai jūrai, lielākā daļa esot saistīta ar Eiropu un tikai 4% kravu iet uz/no ASV, norādīja Venss. Šai pozīcijai pievienojās Hegsets, rakstot: “Pilnībā pievienojos jūsu redzējumam par Eiropas dzīvošanu uz mūsu rēķina.”
Taču svarīgākā ir šī skandāla vispārējā politiskā jēga, jo tā spilgti raksturo Trampa administrāciju pēc tās dziļākās būtības. Kā mēdz teikt, sistēmu raksturo ne tik daudz pati kļūda, cik reakcija uz to.
Iesākumā parādījās ziņas, ka Tramps esot bijis dziļi sašutis par Volca paviršību. Izdevums “Politico” rakstīja, ka “Baltajā namā valda vienprātība - Maikls Volcs ir pilnīgs idiots”. Komentētāji prognozēja, ka Volcs, visticamāk, tiks nozīmēts par grēkāzi un upurēts vispārējā miera labā.
Taču tā tas varbūt būtu citos laikos. Trampa “komandā” ir tikai viens grēks, un tas nav neprofesionālisms. Sods neseko par pieļautām kļūdām. Sodu var nopelnīt, tikai izrādot nelojalitāti. Neizrādīsi pietiekamu bijību pret bosu, un viss. “You are fired”, kā savulaik savā televīzijas šovā teica Tramps.
Ne Volcs, ne kāds cits no “čata” dalībniekiem nekādu nelojalitāti pret Trampu neizteica. Tad par ko runa? Tad jārunā par “mirstošā, nevienam nevajadzīgā žurnāleļa (“The Atlantico”) izmisīgajiem centieniem ar lētiem skandāliem celt savu popularitāti”. Tad jārunā par Goldberga kreiso, Baidenu atbalstošo pozīciju, un vispār tur taču nebija nekā slepena. Tieši tā uzreiz pēc skandāla publiskošanas uz žurnālistu jautājumu pie lidmašīnas trapa izteicās Hegsets, neslēpjot dusmas, ka viņam par šo atgadījumu vispār jautā. To, ka sarakstē neesot bijis nekas slepens, Kongresā liecināja arī apvienoto izlūkdienestu vadītāja Talsija Gabarde.
Tramps pirmās dienas izvairījās komentēt skandālu, aizbildinoties, ka vispirms gribot dzirdēt paša Volca skaidrojumu, bet pēdējais atrodoties Saūda Arābijā, kur piedalās sarunās par pamiera nosacījumiem Ukrainā. Otrdienas vakarā Tramps TV kanālā NBC paziņoja, ka uzticoties Volcam, uzbrukums husītiem noticis sekmīgi, nekādu kaitējumu ASV bruņotajiem spēkiem šī sarakste neesot nodarījusi, pašam Volcam tā bijusi laba mācība un nav ko taisīt skandālu uz līdzenas vietas.
Problēma tikai tā, ka, ja līdzīgu paviršību būtu pieļāvusi kāda ierindas militārpersona, tad tā viņai būtu maksājusi kara tribunāla piespriestus gadus. Tas, ka šoreiz viss beidzies bez nopietnām sekām, nenozīmē, ka uz tādām lietām var pievērt acis. Citu valstu izlūkdienestiem var rasties jautājums: vai vispār var ar ASV dalīties ar slepenu informāciju, ja ASV amatpersonas pret to tik pavirši izturas.
Kas visā šajā stāstā ir pats svarīgākais? Tas, ka militāras darbības un to operatīvā plānošana ir pārnestas no nopietniem kabinetiem ar augstākās slepenības aizsardzību uz grupas čatiņu, kurā par citu cilvēku dzīvību skarošām lietām tiek spriedelēts kā krodziņā pie galda. Sarakstes dalībnieki - ASV augstākā valsts vadība - galveno uzmanību šajā sarakstē pievērsa tieši tam, kā šis uzbrukums husītiem izskatīsies no politiskā PR viedokļa. Vai mūsu pozīcija izskatīsies pietiekami izlēmīga un stingra? Kā tas ietekmēs reitingus?
Var jau jūsmot, ka tiek izdzenāts Vašingtonas birokrātiskais aparāts (deep state), taču vienlaikus jāsaprot, ka, izdzenājot profesionāļus (lai kādi arī viņi nebūtu), viņu vietā nāk šie cilvēki “no ielas”, kuru galvenais nopelns ir bezierunu atbalsts ikvienam Trampa solim. Cilvēki, kuri domā tikai par vienu: kā es izskatos uz šīs politiskās skatuves? Ko par mani teiks mediji?
Ir pilnīgi skaidrs, ka apmēram tādā pašā līmenī tiek un tiks pieņemti arī citi pasaules likteņus skaroši lēmumi. Vai tas būs par Grenlandes pārņemšanu ASV jurisdikcijā vai par palīdzības sniegšanu Ukrainai, vai par atbildes soļiem pret iespējamiem Krievijas gājieniem saistībā ar kādu no savām kaimiņvalstīm. Nevis starptautiskās tiesībās, līgumos vai partijas programmā balstīti kritēriji, bet gan: kā tas izskatīsies mūsu elektorāta acīs?
Nedaudz nomierinoši ir tas, ka visa ASV mediju vide šo skandālu uztvēra ļoti nopietni, tai skaitā Trampam simpatizējošais kanāls “Fox News”. Trampam un citiem viņa komandas locekļiem vismaz sākumā bija jāieņem aizsardzības pozīcijas un kaut izskatam jātaisnojas. Tas nozīmē, ka demokrātiskās tradīcijas ASV sabiedrībā ir dziļākas, nekā no malas varētu likties, un Trampam līdz “karaļa” statusam vēl tālu.
Vārda brīvības apstākļos Trampa komandai nebūs viegli izvērsties, lai gan šī nomierinošā sajūta var izrādīties iluzora, jo ar katru dienu Volca paviršības attaisnojumi izskan arvien trampiskāk. Piemēram, pats Volcs intervijā “Fox News” jau izvirza versiju, ka Goldbergs kaut kā uzlauzis viņa tālruni un tur aizvietojis kontaktu ar iniciāļiem “JG” ar savu numuru, lai piekļūtu šai “Signal” grupai. Ja nacionālās drošības padomnieks, kura kabinets atrodas turpat Baltajā namā netālu no prezidenta Ovālā kabineta, atļaujas šādi publiski fantazēt, tad kļūst bail par visu pasauli.
Šobrīd Trampa neoreakcionārās revolūcijas ceļā ir divi šķēršļi: tiesu varas neatkarība un vārda brīvība. Ar tiesu varu Tramps jau karo, un var prognozēt, ka drīz sāksies mērķtiecīgi uzbrukumi Trampam nesimpatizējošajiem medijiem. Ja šie varas atzari un atsvari izturēs pārbaudi ar Trampu, tad arī pārējā pasaule šo pārbaudi izturēs.
