Pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt dažādu satrauktu cilvēku jautājumus: kas tagad būs? Vai tiešām karš? Kādas ir mūsu spējas nodrošināt savas valsts aizsardzību?
Cauri šiem jautājumiem jaušama tāda kā neticība. Nevar taču būt, ka kaut kas tik traks iespējams realitātē. Diemžēl vēsture rāda, ka cilvēki līdz pat pēdējai dienai nevēlas ticēt, ka karš būs, pat ja viss par to nepārprotami liecina.
Problēma šeit ir tā, ka šāda “neticīgo” pozīcija ir pilnīgi normāla un pašsaprotama “parastam” cilvēkam, bet ne augstākajām valsts un militārajām amatpersonām.
Tieši krīzes situācijā ir ārkārtīgi svarīgi, ka valsti vada cilvēki, uz kuriem sabiedrība var paļauties. Aiz kuru mugurām “parastais” cilvēks var justies kā aiz klints. Tagad, kad daudzi ir satraukušies, viņi gribētu dzirdēt no šiem cilvēkiem nomierinošus vārdus.
Ar to saprotot nevis terapeitiskos - neuztraucieties, neviens mūs neapdraud, kara nebūs, un beidziet celt paniku, bet gan reālistisko - pagaidām Krievija (vienīgais mūsu potenciālais ienaidnieks) ir iestrēgusi Ukrainā, tai spēka atklāt otru fronti nav, bet šo ārkārtīgi dārgo laiku, ko mums dāvina Ukrainas bruņotie spēki, mēs izmantojam savas aizsardzības spēju stiprināšanai. Un tiek uzskaitīts, kas tiek darīts.
Neviens neprasa atklāt militārus noslēpumus. Par to nav runa. Runa ir par skaidru, pārliecinošu (tātad arī nomierinošu) aizsardzību stiprinošo darbību izklāstu. Kāds iespaids, klausoties mūsu valsts vadību, rodas šobrīd? Vismaz publiskajā telpā nemana pāreju no darbiem “uz papīra” uz darbiem “dzīvē”. Turpinās ierastās dziesmas par trīs četriem procentiem aizsardzības izdevumiem no IKP, ar mērķi sasniegt 5% no IKP.
Kāpēc par šiem it kā tik nozīmīgajiem procentiem izsakos skeptiski? Tāpēc, ka ar procentiem nevienu ienaidnieka lidaparātu nenotrieksi. Tāpēc, ka runas par šiem procentiem ir tikpat abstraktas kā visas šīs daudzās “stratēģijas”, “plāni”, “koncepcijas” ar neskaitāmām tabulām, grafikiem un citiem glītiem birokrātiskajiem produktiem.
Tiklīdz politiķi sāk runāt šo “stratēģiju” un “plānu” valodā, tā ir skaidrs, ka viņi kuļ tukšus salmus. Tas attiecas ne tikai uz aizsardzības jautājumiem. Tieši tas pats attiecas uz demogrāfijas jautājumiem, uz enerģētikas jautājumiem, uz “Rail Baltica” un visiem citiem.
Šī tukšrunāšana ir tā iesakņojusies ierēdniecības aparātā, ka jebkura runāšana normālā cilvēku valodā tiek uztverta kā prasta, gandrīz vai neinteliģenta. Citiem vārdiem, augstas amatpersonas necienīga. Šāda amatpersonu komunikācija varbūt ir pieņemama normālās situācijās, kad galvenais “aparāta” uzdevums ir netraucēt procesiem iet savu gaitu, bet ne krīzes laikos.
Krīzes situācijā no vadības tiek gaidīts kaut kas cits. Kas? Skaidrs rīcības plāns. Kas un kad konkrēti tiks darīts? Kur tiks ņemti resursi? Konkrētajā gadījumā: kur tieši tiks ieguldīti šie aizsardzībai papildus atvēlētie līdzekļi. Kādi līdzekļi tiks pārdalīti atbilstoši jaunākajām militārās prakses atziņām?
Šodien, kad Ukrainā plosās reāls, pilna mēroga karš, arī militārā zinātne attīstās milzu soļiem. Burtiski pa dienām. Kas vakar skaitījās izcils ierocis, tas šodien jau tikpat kā nekam vairs neder, jo pretinieks atradis pretlīdzekli. Karam sākoties, izcili sevi pierādīja “Javelin” pārnēsājamās prettanku raķetes, taču tagad par tām vairs nedzird.
Tagad visu izšķir ar videokamerām aprīkotie radiovadāmie FPV kaujas droni, kuru iespējas un funkcijas tiek ik dienas uzlabotas un paplašinātas. No otras puses, tādos pašos tempos attīstās elektroniskās aizsardzības sistēmas.
Kā šīs jaunākās militārās atziņas ietekmē mūsu aizsardzības spēku komplektāciju? Vai nav tā, ka mūsu karavīri mācībās joprojām darbojas ar tiem pašiem ieročiem, kuri tika iepirkti un joprojām pēc līgumiem tiek piegādāti vēl no pirmskara (tas ir, pirms 2022. gada) militārā aprīkojuma plāniem? Gribētos dzirdēt, kas notiek ar šiem iepirkumiem un cik tie ir atbilstoši mūsdienu kara vešanas realitātei.
Nav šaubu, ka Krievijas militārā rūpniecība strauji pārorientējas atbilstoši jaunākajai militārajai praksei un ražo tikai to, kas patiešām vajadzīgs. Vai mūsu aizsardzības spēku bruņojums un operatīvi taktiskie plāni mainās tikpat strauji?
Vai aizsardzības sistēmā nav līdzīgi kā Valsts nodarbinātības aģentūrā (VNA), kur dažādos kursos bezdarbnieki 90%+ gadījumos tiek apmācīti “ķeksītim”. Jēgas nekādas, tikai tiek “apgūta” nauda un pildīti birokrātiskie rituāli. Tādiem kursiem jābūt, un tādi ir. VNA šeit minu tikai ilustrācijai, jo pēc līdzīga principa darbojas gandrīz visa valsts pārvalde. Gribētos cerēt, ka bruņotie spēki ir pārkārtojušies no miera laiku sistēmas uz dinamisko kara laika modeli.
Vai tas tā ir, pārliecības nav, jo ilgus gadus arī aizsardzības struktūras dzīvoja ar nesatricināmu pārliecību, ka viņu galvenais uzdevums ir “būt”, labi sevi parādīt parādē, militārajās mācībās (kurās karadarbība notiek vairāk kā teātrī, nevis reālā kaujā), atsevišķās miera uzturēšanas misijās. Reāla karošana šķita kaut kāda abstrakcija. Diemžēl pārliecības, ka ir notikusi patiesa “pamošanās” un gatavošanās īstam karam, nav.
Kas liecinātu par pretējo? Skatāmies uz Ukrainas praksi. Karam sākoties un Ukrainai sekmīgi atvairot pirmos Krievijas triecienus, viss uzsvars tika likts uz rietumvalstu ieroču piegādēm. Pēc tik un tik mēnešiem no Rietumiem pienākšot modernā militārā tehnika, un tad Krievijas armijai ar saviem vecajiem tankiem būšot beigas. Taču Rietumu tehnika nāca lēni, negribīgi, un kad atnāca, tad izrādījās, ka nekādus brīnumus nerāda. Pareizāk sakot, sākumā šo to parādīja, bet pretinieks ātri vien atrada pretlīdzekļus.
Sākumā tika uzskatīts, ka, tā kā Krievija samērā brīvi var ar raķetēm apšaudīt visu Ukrainas teritoriju, nav jēgas īpaši attīstīt militāro rūpniecību, jo to tāpat sabumbos, un vispār nebija plānots tik ilgs, nogurdinošs karš. Ukrainai kā auksta duša nāca ASV Kongresa Republikāņu partijas vairākuma īstenotā palīdzības bloķēšana 2023. gada rudenī, kas ilga vairāk nekā pusgadu. Tieši šajā laikā notika Ukrainas strauja pārorientēšanās. No Rietumu piegāžu gandrīz vai 100% atkarības uz ievērojamu pašapgādes daļas palielināšanu. Tieši tajos bruņojuma sektoros, kuri visdinamiskāk mainījās kara apstākļos. Runa pirmām kārtām ir par šiem FPV kaujas droniem, kuri kara ceturtajā gadā kļuvuši par galveno ieroci frontes līnijā. Arī mums galvenā uzmanība jākoncentrē uz pašapgādi.
Kā ziņo Latvijas Aizsardzības ministrija, Latvijas teritorijā šogad līdz jūnija beigām norisināsies četras Nacionālo bruņoto spēku un ārvalstu bruņoto spēku militārās mācības. Ļoti gribētos ticēt, ka šajās mācībās tiks noslīpētas tās militārās iemaņas, kādas tiek prasītas no karavīriem šodienas reālajā karā, nevis tajā agrāko laiku karā, kurā karo ar tiem ieročiem, kuri mums ir.
Lai nerastos pārpratumi, atkārtošu domu. Kopš Latvija ir iestājusies NATO, mūsu bruņotie spēki ir papildināti ar dažādiem ieročiem. Diemžēl liela daļa no tiem 2025. gadā ir zaudējuši aktualitāti, jo reālā kara prakse ir radikāli mainījusies.
Cik strauji notiek mūsu bruņoto spēku modernizācija jaunajos apstākļos, kad svarīgākie kļūst droni un pretdronu sistēmas, nevis smagā bruņu tehnika? Vai nenotiek tā, ka militārās mācības notiek, kā jau tas plānots sen iepriekš, turklāt nevis atbilstoši šodienas kara realitātei, bet gan ar tiem pašiem ieročiem un operatīvi taktiskajām iestrādēm, pēc kādām NATO darbojies kopš iebrukuma Irākā un Afganistānā?
Atgriežoties pie sākumā izteiktā jautājuma: ko gribētu dzirdēt no augstākajām valsts un militārajām amatpersonām? To, ka notiek strauja mūsu bruņoto spēku pārapmācība no vecajiem karošanas modeļiem uz jaunajiem, Ukrainā aprobētajiem modeļiem. Gribētos dzirdēt apstiprinājumu tam, ka notiek rūpīga mācīšanās no šī kara; ka papildu resursi aizsardzībai netiks vis “apgūti” dažādos sen plānotos iepirkumos, bet gan izlietoti pilnīgi jaunu aizsardzības sistēmu, ieroču veidu iegādei un apguvei.
Respektīvi, no pašām “augšām” gribētos sajust patiesu pārliecību, ka gatavojamies valsts aizsardzībai pa īstam, nevis ar muti TV studijās, “atgremojot” kārtējās “stratēģijas”, “plānus” un “programmas”.
